Aija Geriņa-Bērziņa: Vai visiem pacientiem patiešām ir vienlīdzīgas tiesības?
Foto: Viesturs Radovics, DELFI

Pirms laika publiskajā telpā izskanēja un rezonansi guva LMT prezidenta, Dr. oec. Jura Bindes paustais viedoklis par informācijas tehnoloģiju izmantošanu un to iespējām veselības aprūpē. Secinājumi, kas izriet no izskanējušajiem viedokļiem par šo tēmu, ir tādi, ka efektīvu veselības aprūpes sistēmas pārvaldību var īstenot izmantojot informācijas tehnoloģijas, ar saprātīgām izmaksām panākot gan kopējos sabiedrības veselības rādītāju uzlabojumus, gan progresu atsevišķu diagnožu pacientu ārstniecībā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šī pārvaldība nav iespējama bez informācijas tehnoloģiju plašākas un arī padziļinātas izmantošanas gan pacientu aprūpē, gan visas veselības aprūpes sistēmas pārvaldībā.

Es vēlētos uz šo jautājumu paskatīties no praktizējoša onkologa skatupunkta, kas var izrādīties vērtīgs materiāls tiem lēmējiem, kuri gatavo un pieņem lēmumus par Latvijas veselības aprūpes, tajā skaitā onkoloģijas, pārvaldību un finansēšanu. Vairākas zemāk minētās problēmas, no vienas puses, ir īpaši akūtas tieši onkoloģijai, bet, no otras, tās attiecināmas uz daudzām citām diagnozēm un veselības aprūpes sistēmu kopumā.

Onkoloģijas problēmas ir visas veselības aprūpes sistēmas problēmas

Pamatproblēma visā veselības aprūpes sistēmā ir datu trūkums – apvienots strukturētu datu kopums par pacientu skaitu ar konkrēto diagnozi, saņemto aprūpi, tajā skaitā medikamentozo, stacionāro un ambulatoro ārstēšanu, veiktajām manipulācijām (piemēram, ķīmijterapiju vai staru terapiju onkoloģijas gadījumā) un attiecīgi pacienta stāvokļa izmaiņām, tajā skaitā dzīvildzes rādītājiem. Esmu pārliecināta, ka šādu datu esamība un to salīdzināšana ar citu personu (šajā gadījumā pacientu) datiem ļautu valstij paskatīties uz daudzām pacientu grupām, diagnozēm un līdz šim izmantotajiem un vēl neizmantotajiem ārstēšanas paņēmieniem pilnīgi citādi. Tas dotu arī iespēju paraudzīties uz to visu daudz plašāk – ne tikai no veselības aprūpes, bet arī no valsts ekonomikas un budžeta veidošanas, bet vēl būtiskāk – no valsts ilgtspējīgas attīstības skatupunkta.

Onkoloģija ir viena no izmaksu ietilpīgākajām diagnozēm, bet Latvijā pagaidām nav pat vēža pacientu reģistra, un pēdējie precīzi apkopotie dati par onkoloģisko diagnožu pacientu skaitu ir pieejami vien par 2017. gadu. Tomēr vēža pacientu skaits un to pieauguma dinamika, kā arī mirstības rādītāji liek runāt par to kā par pandēmiju.

Vēža pacientu reģistrs ir nevis novēlota problēma, bet joprojām neizmantota iespēja valstij izveidot tādu pacientu datu bāzi, kas būtu pamats efektīvai veselības aprūpes budžeta plānošanai un izlietošanai – sākot ar ieguldījumiem aktivitātēs, lai sekmētu sabiedrības atsaucību vēža skrīningam (pārbaude ar mērķi atklāt pirmsvēža saslimšanu vai vēzi agrīnās slimības stadijās), plānotu kompensējamo medikamentu apjomu un izmantojamos medikamentus, ambulatorās un stacionārās ārstēšanas izmaksas. Šādu datu pieejamība un analīze, to savstarpējā saikne ar citiem datiem – nomaksāto darbaspēka nodokļu apjomu, dzīvildzes rādītājiem u. c. – pašiem lēmējiem uzskatāmi atklātu, ka veselības aprūpe nav nasta un izdevumi valsts budžetam, bet jēgpilna investīcija Latvijas cilvēkkapitālā, lai Latvijas sabiedrība un valsts vispār dzīvotu un pastāvētu.

Diemžēl nespēja paredzēt un plānot nepieciešamos valsts budžeta līdzekļus pienācīgai vēža pacientu ārstēšanai šobrīd akūti prasa papildus vismaz 10 miljonus eiro valsts budžeta līdzekļu, lai dažādu lokalizāciju vēža pacienti saņemtu tiem noteikto ārstēšanu – ķīmijterapiju. Iemesls: vēža pacientu skaits pieaug daudz straujāk nekā valsts to bija paredzējusi un plānojusi tiem nepieciešamo zāļu daudzumu.

Pacientiem ir tiesības, ja valstij ir nauda?

Tāpēc minēšu ilustratīvus piemērus ar konkrētām lokalizācijām un tām problēmām, kas patiesībā ir nevis ārstu un pacientu problēma, bet visas veselības aprūpes sistēmas un valsts problēma, kas prasa steidzamu risinājumu.

Krūts vēzis ir izplatītākā onkoloģiskā diagnoze Latvijā – katrs ceturtais vēža saslimšanas gadījums. No vienas puses, efektīvāka krūts vēža skrīninga programma, it īpaši aktīvāk iesaistot ģimenes ārstus, varētu dot rezultātus – uzlabot savlaicīgu diagnosticēšanu un attiecīgi arī ārstēšanas rezultātus un, pats galvenais, – mazināt letālus iznākumus no šīs diagnozes (katrs sestais letālais gadījums onkoloģijā saistīts tieši ar krūts vēzi).

Diemžēl šobrīd (tas ir, pēdējos gados) situācija kļuvusi vēl sarežģītāka: konstatēto krūts vēža gadījuma skaits pieaug, un attiecīgi pieaug to pacientu skaits, kuriem ir jāsaņem un kuri saņem atbilstošu medikamentozo ārstēšanu – ķīmijterapiju.

Tajā pašā laikā faktiskais pacientu skaits katru gadu pārsniedz valsts prognozēto – tātad valsts budžetā paredzēto apmēru valsts kompensētajai ķīmijterapijai. Tas nozīmē, ka pacienti var būt un ir spiesti maksāt par ārstēšanu pat ar tiem medikamentiem, kuri ir iekļauti valsts apmaksāto programmā, lai gan tas šajā gadījumā būtu valsts pienākums, un viņiem atliek vien cerēt, ka valsts (tas ir, Veselības ministrija un Nacionālais veselības dienests) atradīs veidu, kā samaksāt jeb nodrošināt pacientu tiesības saņemt ārstēšanu, kas tiem pienākas. Faktiskais vēža pacienta skaits ir lielāks par valsts plānoto, un krūts vēzis nav vienīgais veids, kur ir šāda situācija, to pašu var teikt par citiem vēža veidiem. Attiecīgi daļai pacientu ir iespēja savlaicīgi saņemt valsts apmaksātu ārstēšanu, bet citiem - šis skaitlis mērāms daudzos simtos - šāda iespēja ir liegta.

Veselības aprūpe ir cilvēktiesību problēma

Tā nav veselības aprūpes sistēmas vai valsts budžeta problēma, tā ir pacienta tiesību un cilvēktiesību –saņemt pienācīgu veselības aprūpi – problēma. It īpaši tad, ja valsts šādas tiesības ir paredzējusi un noteikusi visiem pacientiem ar konkrētu diagnozi. Tomēr realitātē daudzu pacientu tiesības saņemt atbilstošu ārstēšanu tiek ignorētas, jo valsts nav spējusi paredzēt pietiekamu finansējumu, lai šīs tiesības varētu pienācīgi izmantot.

Viena no dzīves gudrībām un panākumu atslēgām ir spēja nošķirt cēloņus no sekām. Onkoloģijas gadījumā Latvijas sabiedrība pastāvīgi cīnās ar sekām, bet cēlonis (vai vismaz daži no cēloņiem) ir mazā atsaucība efektīvai un savlaicīgai vēža skrīninga programmai un atbildīgo institūciju prognozes un budžeta plānošana.

Pamatu pamats – pacientu, vispirms vēža pacientu, reģistra neesamība, kaut arī šāds reģistrs būtu bāze tam, lai precīzi plānotu un īstenotu ārstēšanas veidus, līdzekļus un tam nepieciešamos izdevumus. Šīs ir fundamentālas lietas, kas jārisina. Patiešām ceru, ka jaunais t. s. Onkoplāns ne tikai to paredzēs, bet būs jaudīgs impulss visām organizācijām to īstenot. Taču pagaidām akūta problēma ir garantēt jau esošajiem pacientiem viņu tiesības saņemt viņiem pienākošos terapiju.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Veselības ministrija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form