Aivars Ozoliņš, 'Ir': Žanra nāve  (30)

Audiovizuālai smadzeņu skalošanai ir jēga īsi pirms pašām vēlēšanām, kad ar to var kampaņas pašā karstumā pēdējā brīdī iespaidot tā dēvētos neizlēmušos vēlētājus, tāpēc var prognozēt, ka mēneša moratorijs liks partijām atteikties no šādām reklāmām kā svarīga priekšvēlēšanu rīka. Tas būtiski ietekmēs politiķu attiecības ar vēlētājiem. Taču līdzās Saeimas lēmumam ievērības cienīgs ir arī šā notikuma it kā pašsaprotamais ikdienišķums.

Diskusijas par nepieciešamību ierobežot priekšvēlēšanu reklāmu televīzijā bija virmojušas un palaikam plosījušās kopš pagājušā gadsimta beigām. Politiķi lāgiem bija gatavi teju ar akmeņiem nomētāt šādu ierobežojumu ierosinātājus kā vārda brīvības un demokrātijas zaimotājus, un tādi ierobežojumi, kādus Saeima bez lielas rezonanses sabiedrībā pieņēma 29.novembrī, vēl tikai pirms dažiem gadiem šķita pilnīgi neiespējami.

Taču šis ir tikai viens notikums vairāku virknē, kuri pavisam nesen šķita neiespējami. Vai varēja vēl tikai pirms pāris gadiem iedomāties, ka politiķiem tik svarīgajā KNAB priekšnieka amatā Saeima bez plašām diskusijām un aizkulišu darījumiem apstiprinās korupcijas apkarošanas profesionāli, ar kuru Lembergs pirms tam nav aprunājies džipā un par kuru Šķēle ar Šleseru nav vienisprātis, ka tāds viņiem der? Taču Jaroslavu Streļčenoku Saeima pērn novembrī apstiprināja amatā ar neticamām 92 balsīm "par".

Tikpat neticams pavisam nesen šķita arī pieļāvums, ka Saeimas vairākums varētu atbalstīt atteikšanos no deputātu imunitātes vai aizklātiem balsojumiem par gandrīz visām amatpersonām. Taču kopš prezidenta Valda Zatlera lēmuma ierosināt 10.Saeimas atlaišanu un pēc 11.Saeimas ievēlēšanas šādas izmaiņas likumos pieņemtas strauji un it kā pašsaprotami - bez politiķu dramatiskas šūmēšanās un arī bez sāpīgi saasinātas sabiedrības intereses.

Politiskā kultūra mainās. Bet tas, ka sabiedrībai šīs pārmaiņas nešķiet kaut kas ārkārtējs, ir rādītājs, ka tās atbilst Latvijas iedzīvotāju vairākuma priekšstatam par "normālu" politiku.  Arī priekšvēlēšanu reklāmas aizliegums televīzijā ir daļa no jaunās politiskās normālības.

Saeimas pieņemtais jaunais Priekšvēlēšanu aģitācijas likums paredz ne tikai reklāmas aizliegumu televīzijā. Mēnesi pirms vēlēšanām valsts, pašvaldību un to kapitālsabiedrību preses izdevumos nedrīkstēs publicēt intervijas un rakstus par deputātu kandidātiem un personām, kas saistītas ar partijām. Būs aizliegts arī reklamēt valsts institūcijas un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, ja šāda reklāma saturiski saistīta ar deputāta kandidātu. Bet KNAB kontrolēs administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu aģitācijā.

Līdztekus Saeima izdarīja grozījumus arī Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kuri paredz divkārt samazināt partiju vēlēšanu tēriņu limitu  - no apmēram 550 tūkstošiem līdz apmēram 280 tūkstošiem. Un arī divreiz mazāku summu, ko viena persona gada laikā drīkst ziedot partijai - 10 tūkstošus līdzšinējo 20 tūkstošu vietā.

Jaunie likumi būtiski mazinās partiju atkarību no naudas un tās devējiem. Tajā pašā laikā tajos paredzētas lielākas iespējas partijām "iet pie vēlētājiem dabā" un uzrunāt viņus bez mediju starpniecības. Bet valsts apmaksās priekšvēlēšanu raidījumus un diskusijas plašsaziņas līdzekļos.

Jaunais regulējums attieksies jau uz pašvaldību velēšanām nākamgad, tāpēc nav brīnums, ka visskaļāk pret to iebilda Saskaņas centrs. (Šī partija kļūst par galveno vecās jeb oligarhu politiskās kultūras nesēju Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas vietā - pat Lemberga "zaļie zemnieki" nupat ir atturīgāki savu fundamentālo politikas "principu" publiskās izpausmēs.) Šie iebildumi līdzās daudziem citiem dzirdēti jau vismaz pēdējos desmit gadus no dažādu partiju politiķiem.

Piemēram, ka tikšot kropļota taisnīga politiskā konkurence, jo reklāmas aizliegums veicināšot slēpto reklāmu un administratīvo resursu izmantošanu. Tikpat labi varētu apgalvot, ka nodokļu iekasēšanas pilnveidošana veicina izvairīšanos no nodokļu maksāšanas vai ka vispār likumu pieņemšana provocē cilvēkus tos neievērot. 

Sergejs Dolgopolovs uzstāj, ka priekšvēlēšanu reklāmu aizliegums televīzijā 30 dienas pirms vēlēšanām esot "iejaukšanās partijas iekšējās lietās", jo tas esot tikai pašas partijas ziņā, kā tērēt likumīgi savākto summu. Bet šādas reklāmas aizstāšana ar diskusijām sabiedriskajos medijos esot "citu mediju lobisms", un mediji vispār neesot objektīvi politisko norišu atspoguļošanā.

Tā vien šķiet, ka SC iebildumi neviļus parāda arī dažus ceļus, kā šī un droši vien arī citas partijas mēģinās apiet jaunos ierobežojumus, lai koptu savu "iekšējo biznesu". SC jau šogad ir saslēdzis līgumus par 600 tūkstošiem latu ar medijiem - tak jau "objektīviem", jo vai tad "neobjektīvie" pārdotos. Turklāt Rīgas dome monopolizē vides reklāmas tirgu Rīgā, un varam sagaidīt, ka nākamgad Nils Ušakovs mums pilsētā uzglūnēs (vai, ja tīk, uzsmaidīs) no katra kakta un mūra.

Taču šie un līdzīgi argumenti tagad skan kā nenopietna paukšķene, salīdzinot ar smago artilēriju, ko savulaik rībināja vēlētāju apmuļķošanas speciālisti. Apoteoze tika sasniegta pirms 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gadā, kad Ēriks Stendzenieks meta krustus un sita galvu pret grīdu, dievodamies, ka nesavtīgi mīl visu pozitīvo, it īpaši Aināru Šleseru, tāpēc nodibinājis "kustību par pozitīvo domu" "Pa saulei", kurai neesot sakara ar Šlesera partiju. Bet Šķēles kurpju pucētāji Jurģis Liepnieks un Kaspars Rolšteins tikpat nesavtīgi bija ne līdz tam, ne pēc tam nebijušos augstumos pacēluši politiskā cinisma un ētiskā relatīvisma ideoloģiju, uztaisīdami Tautas partijas reklamēšanas kantori ar bezkaunīgu nosaukumu "Sabiedrība par vārda brīvību", kurai TP "ierindas biedrs" Šķēle bija vienkārši "ziedojis" 300 tūkstošus, bet vēl 40 tūkstošus bija piemetis Liepnieks pats.

Bizness ir bankrotējis. TP pazuda nebūtībā, palikdama valstij parādā miljonu, LPP aizgāja ar pusmiljona latu parādu. Vienīgā savulaik masīvās reklamēšanās jēga iznāk esam bijusi Šķēles un Šlesera politiskā biznesa paildzināšana, ja neskaita blakusproduktu - politiskā cinisma un nihilisma vairošanu sabiedrībā.

Nav vērts kavēties pie tādiem politiskās reklāmas ierobežojumu pretinieku argumentiem kā plašsaziņas līdzekļu zaudētie ienākumi, kas mazināšot to neatkarību. Toties ir vērts atskatīties uz dažu iepriekšējo gadu priekšvēlēšanu reklāmas paraugiem, lai novērtētu, cik svarīgu un saturīgu informāciju tā ir sniegusi par reklamējamo politiķu piedāvājumu, un vai tas ir bijis šādai reklāmai iztērēto miljonu vērts.

Labāk dažas reizes redzēt nekā daudzreiz tikai dzirdēt, ko neuzzināsim, ja pirms vēlēšanām televīzijā nebūs partiju reklāmas.

Piemēram, mums vairs neatgādinās, ka Šlesers, izrādās, ir bijis "reformators ar skaidru vīziju", ne tikai vilciens, lidmašīna, buldozers vai vēl kāds mehānisks transporta līdzeklis, kā to pērnvasar vēstīja LPP/LC reklāmas klipiņš pirms šīs Saeimas vēlēšanām.

Ka valdībai esot jāstrādā tā, kā strādā Rīgas dome, un tad "viss būs labi", kā to īsā video lekcijā pirms 10.Saeimas vēlēšanām deklamēja Ušakovs SC reklāmā.

Ka vajadzētu "atbalstīt savējos" jeb TB/LNNK, jo citādi mums kā tautai un valstij neesot izredžu izdzīvot.

Kādā valstī gribētu dzīvot Ģirts Valdis Kristovskis un ka viņš esot atradis cilvēkus, uz kuriem varot paļauties, uzzinājām no Vienotības reklāmas pirms 10.Saeimas vēlēšanām.

Savukārt Zaļo un zemnieku savienība togad aicināja paļauties uz vienu vienīgu cilvēku - Aivaru Lembergu "Ministru prezidenta amatam", kurš, kā zinām, nekad nav pat bijis šīs partijas vēlēšanu sarakstā, tikai tas gan nav pateikts ZZS reklāmas rullītī.

Vēl skumjāks stāsts, tikai šoreiz par citādiem pīrādziņiem - tiem, kurus birokrāti atņēma bērniem un aprija paši ("bet tie taču bija mūsu pīrādziņi!"), - izstāstīts Jaunā laika klipā pirms pašvaldību vēlēšanām 2009.gadā.

Nudien nešķiet, ka šādu un līdzīgu vēstījumu labad ir vērts ļaut naudai dominēt partiju politikā. Atteikšanās no pašslavināšanās sacensības par vēlētāju emocijām liks politiķiem izvēlēties saturīgākus veidus, kā informēt viņus par izdarīto un iecerēto.