Paldies Dievam, Latvijas krievi ir dažādi. Ir valsts patrioti un vienaldzīgie, ir inteliģence un pilnīgi lumpenizēts slānis. Tāpat arī pietiek šovinistu un šīs valsts nīdēju. Gribam mēs to vai nē, taču, neraugoties uz politiskajiem uzskatiem, audzinātības pakāpi un simpātijām vai antipātijām pret Latviju, lielāko krievu daļu vieno viens datums — 9. maijs. Šos svētkus svin gan okupants, kas pie mums atnāca ar ieroci rokās, gan krievs, kurš gadījumā, ja Latvijai draudēs briesmas, dosies to aizstāvēt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

No šī viedokļa raugoties, krievus, kas atzīmē 9. maiju, nosaukt par "piekto kolonnu", par latviešu ienaidniekiem, kā to pagājušonedēļ "Latvijas Avīzē" izdarīja advokāts Andris Grūtups, ir ne tik vien nepareizi, jo tas neatbilst patiesībai, bet arī kaitīgi.

Grūtupa pieminētā "piektā kolonna" nepašaubāmi pastāv un daļa (iespējams, liela daļa) 9. maijā atradās Pārdaugavā Uzvaras parkā. Taču ekstrēmi vispārinājumi, kādus lietoja advokāts, tikai veicina "piektās kolonnas" rindu palielināšanos un palīdz tai nostiprināties. Pārlieku jau vienkāršoti vienā maisā sabāzti gan tie, kas svin uzvaru karā un Vācijas sagrāvi, gan tie, kas no laika gala bijuši Latvijas pretinieki un situāciju izmanto, lai "zvejotu" politiskās dvēseles.

Ne viens vien Latvijai lojāls krievs, kam tagad ar advokāta vieglu roku piešķirts ienaidnieka statuss, jūtas aizvainots un apdomā mūsu valstī tik populāro jautājumu - uz kuru pusi soli spert?

No Grūtupa tekstiem netieši izriet, ka labs un Latvijai derīgs ir tikai tas krievs, kas nesvin 9. maiju. Šis datums ir sava veida lojalitātes pārbaude. Tā jau nu gluži nav. Mēs varam dusmoties un sašust, bet 9. maiju krievvalodīgie, arī mums visdraudzīgākie, ir pacēluši svētuma kategorijā un diezin vai kāds tuvākā nākotnē varēs viņiem piespiest masveidā to atzīmēt dienu iepriekš, kad kara beigas piemin visa Eiropa. Un pat ja tā būtu, vai tāpēc mainītos saturs?

Pagājušonedēļ Krievijas federālajā portālā "Rossijskije vesti" ar interesantiem atzinumiem nācis klajā nesen izveidotā Mūsdienu attīstības institūta valdes priekšsēdētājs, Krievijas rūpnieku un uzņēmēju savienības viceprezidents, "Baltijas foruma" valdes priekšsēdētājs Igors Jurgens. Te citāts no viņa intervijas:

"Vēsture veidojās tā, ka pirms Lielā Tēvijas kara Padomju Savienība bija spiesta nodrošināt savu militāro klātbūtni Baltijas valstīs un pievienoja tās PSRS. Tas, pēc daudzu speciālistu domām, glāba Maskavu un Ļeņingradu un palīdzēja sagraut vācu zibenskara plānu. Tiesa gan, pēc kara padomju vadībai vajadzēja dot Latvijai, Lietuvai un Igaunijai neatkarību, tāpat, kā, piemēram, Austrijai.

Protams, nedrīkst aizvērt acis uz to, ka 1940. - 1941. gadā padomju varas orgāni Latvijas teritorijā pieļāva masveidīgus likumpārkāpumus. Pēc pievienošanās PSRS Latvijā tika ierobežotas kopējās tiesības un brīvības, kuras republikas iedzīvotāji izmantoja līdz 1940. gadam. Taču, lai kā arī nebūtu, Krievija, atzīstot 1991. gadā Latvijas neatkarību, izlaboja vēsturisko netaisnību, kas Latvijas tautai tika nodarīta kara gados."

Žēl, ka šos vārdus nav pateicis Vladimirs Putins vai kāda cita augsta Krievijas amatpersona. Tas būtu labs pamats savstarpējo attiecību tālākai veidošanai.

Jurgens tieši to nepasaka, taču no teksta nepārprotami izriet, ka PSRS okupēja Baltiju (par šī soļa motivāciju - nepieciešamību aizsargāt robežas - gan var strīdēties). Viņš ir viens no retajiem Krievijas pārstāvjiem, kurš atzīst gan masveida likumpārkāpumus, kurus Latvijā pieļāva PSRS, gan to, ka līdz 1940. gadam Latvijā bija daudz augstāka demokrātijas un brīvības pakāpe.

Un vēl. Jurgenam var pilnīgi piekrist, ka pēc kara labākais risinājums būtu, ja PSRS Baltijai dotu neatkarību un karaspēks to pamestu. Nav šaubu, ka tad baltiešiem būtu cita attieksme pret kara rezultātiem un 9. maiju. Pretējā gadījumā, paliekot Baltijas valstīs, atbrīvotāji vienā mirklī kļuva par iekarotājiem.

Tomēr, lai kāda ir pagātne un tās sekas, valsts tagadne un nākotne jāveido, izejot no reālās situācijas, nevis teorētiskiem vēlējumiem. Latvijā šobrīd visvairāk pietrūkst viedu un labā nozīmē viltīgu politiķu, kuriem būtu skaidra vīzija gan par valsts attīstību, gan to, ko darīt ar tā dēvēto "piekto kolonnu". Tas nav mājiens to neitralizēt, strauji dodot visiem pilsonību vai drīzumā ļaujot piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pilsonības esamība negarantē lojalitāti, arī starp pilsoņiem valsts nelabvēļu ir gana.

Jā, integrācija norit gausi, brīžiem neveikli, bet kurš var ieteikt citu Latvijas situācijai harmonisku ceļu? "Pašreizējās integrācijas politikas vietā ir jāliek krasa latviskošanas politika," - tā Grūtups. Ja vārds "krass" attiecas uz valsts valodas lietošanu, šaubu nav - saskarsmē ar cittautiešiem mums pašiem krasāk un vairāk jārunā savā dzimtajā valodā. Taču, kā var kādu latviskot, to neintegrējot?

Ja pieļauj, ka Grūtupa tēze par to, ka Latvijā palielinās un nostiprinās valstij naidīgu spēku īpatsvars, ir pareiza, tad viens no galvenajiem iemesliem, manuprāt, ir tas, ka latviešu partijas joprojām nopietni nestrādā ar krievu elektorātu. Ja neprotam to darīt, nevaram piedāvāt jaunas idejas un piegājienus, tad varbūt vismaz varam atturēties no provokācijām un nemētāties ar ekstrēmiem apvainojumiem.

Kā atzīst igauņu eksperti, tad Igaunijā "piektās kolonnas" saliedēšanā un tās skaita palielināšanā vislielāko ieguldījumu devis nevis kāds krievu politiķis, bet premjers Andruss Ansips, pērn dažas dienas pirms 9. maija organizējot bronzas zaldāta pieminekļa pārvietošanu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form