Tāda jauka latviska izklaide – kolīdz jāievēl vai jāieceļ kāds nopietns tiesībsargāšanas priekšnieks, tūlīt saceļas milzu haoss un vaimanas, ka, lūk, „mūsu jaunā nepieredzējusī demokrātija ir briesmās”. Nez kādi tumši un, pavisam noteikti, naidīgi spēki grib vai nu kādu „nepareizo” iecelt, vai nu kādu „pareizo” nepārvēlēt. Tiek lietota gandrīz mitoloģiska argumentācija, kas atgādina Sarumana un Gendolfa dialogus no „Gredzenu pavēlnieka” kino versijas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vispār jau uzbangošana sakarā ar pašreizējā ģenerālprokurora pārvēlēšanu ir klasisks stihiskas masu histērijas paraugs ( PR kampaņai tā kā drusciņ par švaku ), kuras neapzināts mērķis ir saglabāt esošo lietu stāvokli un izvairīties no diskusijas par to, ar ko Ģenerālprokuratūra nodarbojas un cik šī nodarbošanās ir veiksmīga.

Atbilde uz jautājumu, kam tas viss bija izdevīgi, ir tik acīm redzama ( Maizīša k-gam pārvēlēšana tagad, šķiet, jau nodrošināta ), ka pie tā nav vērts pakavēties. Pavisam cits jautājums, kā tas viss risinājās.

Atgādināšu, ka viss sākās ar gluži nevainīgu un ne pārāk profesionālu publikāciju “Neatkarīgajā Rīta avīzē”, uz kuru, nezin kāpēc, uzskatīja par savu pienākumu atsaukties ASV vēstniecība. Un jo tālāk, jo trakāk. Ģenerālprokurors, kuru, šķiet, iepriecināja necerēta iespēja apliecināt savu nozīmīgumu un neaizstājamību, sarkdams un bālēdams, ķērās pie mājieniem, ka viņam, lūk, tiekot izdarīti mājieni. Un, ka viņš, ja kas, to tā neatstāšot un nenoklusēšot. Un vispār, tauta, uzskati, mani, Maizīti, par to, kas nenodod. Retorika, kas tika lietota, Mazīša kungam, protams, godu nedara un uzticību ģenerālprokuratūrai nevairo. Sākums tik nopietns, noslēpumains un valstiski samistrots, bet beigas kā lētā anekdotē: netiec skaidrs – jau meitene vai vēl joprojām meitene.

Lai nu kā, Maizīša k-ga mājieni nepalika neievēroti. Cīņā par taisno lietu stājās sabiedrība, atdzīvinādama jau piemirsto žanru – darbaļaužu kolektīvās aizstāvības vēstules.

Prese (konkrēti, “Diena” pagājušajā piektdienā, LETA pagājušajā ceturtdienā) šai darbībai izvēlējās apzīmējumu „inteliģence aizstāv Maizīti”. Izskatās, ka vēstules organizētājus nesamulsināja uzkrītošā analoģija ar savulaik tapušo vēstuli Ivana Haritonova aizstāvībai. Ar ko īsti Ivans Haritonovs atšķiras no Jāņa Maizīša? Ja spriež pēc kolektīvajām aizstāvības vēstulēm, ne ar ko neatšķiras. Bet, ja runājam gandrīz nopietni, pirmo UZSKATĪJA par organizētās noziedzības līderi, turpretim, otro par ģenerālprokuroru.

Par vēstuli: tā pelna atkāpi. Ne jau lirisku. Tādu reāli niknu. Nepatīk man inteliģence.

Pirmkārt, nav skaidrs, kas tiek apzīmēts ar vārdu inteliģence. Pēc manām domām, tas ir tāds īstens krievu padomju izgudrojums – radošā inteliģence, tehniskā inteliģence, proti, visi tie, kas ir ar diplomiem. Nu kāds, piemēram, sakars inteliģencei ar “Statoil” topmenedžeri Baibu Rubesu? Oktāna skaitļi? Nervozs krampjainums, redzot iknedēļas degvielas cenu celšanos?

Otrkārt, ir vairāk nekā dīvaini, kad it kā pavisam saprātīgi ļaudis pakļaujas masu histērijai un uzvedas kā eksāmeniem gatavas ģimnāzistes.

Lūk, citāts no vēstules: “Ģenerālprokurora atkalievēlēšana līdz pašvaldību vēlēšanām visdrošāk apliecinātu valdošās koalīcijas nodomu patiesumu” – tā raksta inteliģence. Kādu nodomu patiesumu? (Kāda starpība pirms vai pēc vēlēšanām prezidenta pirmstermiņa ievēlēšana, šķiet, nevienam neko nav iemācījusi? ). Kāpēc varas vīru izvairīgais atbalsts mazina sabiedrības uzticēšanos? Kaut kāds inteliģents murgs.

Un, lūk, Māra Zālīte intervijā “Dienai”: “(..) nedrīkst pieļaut tik tiešu un nekaunīgu spiedienu uz ģenerālprokuroru, kādu tagad īsteno (..) „Neatkarīgā Rīta avīze””. Te nu gribas jautāt, bet kur tad vārda brīvība? Kopš kura laika rakstu avīzē dēvē par nekaunīgu spiedienu? Rakstīt anonīmas vēstules būtu pareizāk? Fui, cik neinteliģenti un nedemokrātiski literāte izsakās.

Atceraties “Meistaru un Margaritu”: maskaviešus bija sabojājis dzīvokļu jautājums. Mēs laikam esam sapinušies demokrātijas lineārā izpratnē. Tiesa, tā tas ir jebkurā tranzīta sabiedrībā. Kas nav ar mums, tas ir pret mums. Ja viņš nav korumpēts, tad gan jau ir slikts cilvēks. Bet politiķis ir maita pēc definīcijas.

Vien žēl, ka visi šie pseidopilsoniskās sabiedrības un apziņas krampji ir galīgi nobendējuši jēgu. Tagad laikam gan neviens vairs neriskēs tikt skaidrībā par to, ko Maizīša kungs īsti paveicis ģenerālprokurora amatā.

Te būs tikai pāris jautājumu.

Kāpēc kukuļņēmēja prokurora Nazarova lieta tika nodota tiesā rekordīsā laikā, bet, piemēram, gaļas kontrabandas jeb Mangaļsalas lietu tiesa sāks izskatīt tikai šā gada beigās?

Vai neiznāks, ka Krongorns būs vienīgais, kurš sēž digitālās TV lietā? Vai tāpat kā Laventa lietā nenāksies maksāt kompensāciju par ieilgušo izmeklēšanu?

Un vispār – kurš, galu galā, nozaga trīs miljonus? Mēs gan neesam ASV vēstniecība, tomēr gribam zināt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form