tabletes
Foto: stock.xchng

Šī gada 19. oktobrī kā Latvijas Ārstu biedrības pārstāvis piedalījos „vecā” Ministru kabineta (MK) sēdē, kurā tika apspriesti un, diemžēl, arī pieņemti grozījumi (turpmāk- Grozījumi) MK noteikumos Nr.899 "Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība" (turpmāk – Noteikumi) (1). Es joprojām esmu šokā par notikušo – kā augstu stāvošas valsts amatpersonas (nu jau bijušais Veselības ministrs Juris Bārzdiņš un Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis) sniedza apzināti nepatiesu informāciju, lai panāktu Grozījumu pieņemšanu, kuri ir pretlikumīgi, rada haosu Zāļu iegādes kompensācijas sistēmā un kaitē Latvijas iedzīvotāju interesēm.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Diemžēl pēdējos divos mēnešos nekas nav mainījies un šobrīd, pirms vēl Grozījumi ir stājušies spēkā, Veselības ministrija (VM) uz 27. decembra MK sēdi virza labojumus, kas šos ieblēdītos Grozījumus attiecinās uz vēl plašāku Latvijas iedzīvotāju daļu.

Blēdības ar t.s. lētākajām zālēm

Viens no Grozījumu stūrakmeņiem ir t.s. lētāko zāļu (un medicīnas ierīču) izrakstīšana.

„84.1 Ja pacients kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmis konkrētajai diagnozei paredzētās kompensējamo zāļu A sarakstā iekļautās zāles ..., ārsts uz īpašās receptes veidlapas izraksta šai diagnozei paredzēto zāļu vispārīgo nosaukumu (turpmāk - ZVN) ... ." Savukārt „89. ... farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam, zāļu formai un stiprumam atbilstošās kompensējamās (references - aut.) zāles."

Tātad šobrīd A sarakstā ir dažādu firmu, dažādās valstīs ražotas zāles ar vienu un to pašu ZVN (t.i., tās satur vienu un to pašu medikamentu), bet atšķirīgu cenu. Kompensācijas apjoms (50% vai 75%) tiek aprēķināts no lētākajām zālēm (t.s. references princips) - piemaksājot starpību pacienti drīkst aptiekā iegādāties arī dārgākas zāles (piemēram, ražotas Latvijā nevis Indijā vai Ķīnā). Pacientiem, kuri kompensējamās zāles jau lieto (vai uzsāks līdz 31. decembrim), šis princips būs spēkā arī turpmāk. Savukārt, ja ārstēšana tiks uzsākta pēc 2012. gada 1. janvāra un pacients (pats pacients!, ārsta viedokli neiedrošinos pat minēt) vēlēsies lietot kaut vai par 1 santīmu dārgākas zāles nekā vislētākās, valsts neapmaksās neko(!) un viņam šīs zāles būs jāapmaksā vismaz 100% apmērā (iegādājoties zāles ar parasto recepti, pēc kuras pacientam būs vēlreiz jādodas pie ārsta, tās parasti maksā apmēram 15% dārgāk). Tādējādi Grozījumi netaisnīgi ierobežo iespējas daļai pacientu saņemt sev vēlamo optimālo nepieciešamo ārstēšanu.

Sabiedrībai un arī MK sēdē tika radīts iespaids, ka šāda sistēma jau eksistējot citās valstīs. Ministru prezidentam galīgā lēmuma pieņemšanā izšķiroša bija maldinošā informācija, ka tāda sistēma esot Skandināvijā, Lietuvā un Igaunijā. Citēju vārds vārdā (MK sēdes attiecīgās sadaļas audioieraksts ir atrodams Latvijas Ārstu biedrības mājas lapā - http://www.arstubiedriba.lv/lv/?s=1216306680&ln=lv; citāts sākas 55:33):

V. Dombrovskis: „Tad nosauciet tās valstis, kur pašreiz šāda prakse ir, ja pacients grib pirkt dārgāku zāli, viņam jāmaksā pilna cena, tad valsts nekompensē neko. Kurās valstīs tas pašreiz jau tiek praktizēts?"

J. Bārzdiņš: „Informatīvā ziņojumā, kas ir arī klāt dokumentos, arī ir atsauces uz visām šīm Eiropas Savienības pieredzēm un tad lētāko, ģenērisko zāļu obligāts substitūts ir Kipra, Dānija, Itālija, Zviedrija un Somija."     

V.D.: „Nu tātad Skandināvijā tas tiek plaši praktizēts. Kas kaimiņvalstīs mums notiek - Igaunijā, Lietuvā?"       

Juris Bundulis: „Nu, Igaunijā un Lietuvā šī prasība arī ir ieviesta, varbūt drusku savādāk nekā pie mums, ..."

Neērti teikt, bet šajā brīdī Jūs, Ministru prezidenta kungs, tikāt piemuļķots!

Minētajās valstīs pacients drīkst izvēlēties dārgāku un piemaksāt starpību!

No 1. janvāra Latvija būs VIENĪGĀ valsts Eiropā, kur ir šāda kārtība*!

Kas tad ir šī J. Bārzdiņa minētā OBLIGĀTĀ SUBSTITŪCIJA?

Citēšu Noteikumus pirms Grozījumiem. Lūdzu, nebrīnieties, obligātā substitūcija Latvijas likumdošanā ir jau sen, tālāk minētie punkti ir nemainīgi spēkā kopš 2006. gada 15. novembra, kad Noteikumi pirmo reizi stājās spēkā (2). Dažās publikācijās LV ir minēta starp pirmajām 4 Eiropas Savienības (ES) valstīm, kas ieviesa obligāto substitūciju (3). Tātad:

85. Izrakstot A sarakstā iekļautās zāles un medicīniskās ierīces, kuru aptiekas cena ir augstāka nekā references cena, ārsts par to informē pacientu.

89. Ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, lietojis zāļu vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās šim nosaukumam, zāļu formai un stiprumam atbilstošās kompensējamās zāles.

90. Ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, receptē nav norādījis, ka izrakstītās zāles nedrīkst aizvietot, farmaceits informē pacientu par zāļu aizvietošanas iespējām, piedāvājot lētākās atbilstošās kompensējamās zāles, ievērojot šādus nosacījumus:
90.1. izrakstīto un piedāvāto zāļu aktīvās vielas ir identiskas;
90.2. piedāvāto zāļu forma un stiprums ir vienāds ar izrakstīto zāļu formu un dozējumu.

Tātad, obligātā substitūcija nosaka farmaceita pienākumu pacientam vienmēr (obligāti) piedāvāt lētāko medikamentu, ja vien ārsts nav norādījis, ka aizvietošana nav pieļaujama. Obligātā substitūcija nodrošina to, ka augstāks (līdz)maksājums (par dārgākām zālēm) iespējams tikai ar pacienta piekrišanu. Šobrīd ģeneriskā (vai analogā) substitūcija ir atļauta 22, t.sk. tā ir obligāta - 8, nav atļauta - 7 ES valstīs (7).

Kāpēc VM līdz šim izlikās, ka obligātās substitūcijas princips Latvijā nav ieviests un konsekventi nerūpējās par tā realizāciju praksē, jājautā pašai VM (iespējams, tieši tādēļ starptautiskās publikācijās LV parasti netiek minēta šo principu ieviesušo valstu skaitā) (4,5,6,7). Tas taču ir tik vienkārši. Ja ārsts izraksta (rekomendē) Latvijā ražotas zāles un viņš skaidri apzinās, ka aptiekā pacientam aptiekā pirmkārt tiks piedāvātas vislētākās, piemēram, Indijā vai Ķīnā ražotās zāles - ārstam ir jāpamato un jāsaskaņo ar pacientu konkrētā dārgākā medikamenta izvēle. Pacienta iesaistīšana zāļu izvēlē arī paaugstina līdzestību to lietošanā.

Lai ievērotu pacientu intereses un viņi „ārstētos nepārmaksājot", bija nepieciešams aktīvāk kontrolēt esošo Noteikumu izpildi. Varbūt 90. punktā „farmaceits informē" varēja iestarpināt „obligāti", tomēr Noteikumi neparedzēja citu iespēju - neinformēt.

 

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form