Alvis Birkovs: Nokaut pūķi
Foto: LETA

"Cilvēku dvēseles, dārgais, ir ļoti dzīvotspējīgas... Pārcirtīsi miesu uz pusēm – cilvēks nosprāgs. Pārplēsīsi dvēseli – paliks paklausīgāka. Es viņus, dārgumiņ, sakropļoju pašrocīgi. Sakropļoju tā, kā vajadzīgs. Tādas dvēseles nekur neatrast, tikai manā pilsētā. Kurlmēmas, nolādētas, pērkamas, slepkavu, cauras, bezkāju, bezroku, mirušas dvēseles. Žēl, ka tās nav redzamas."

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tā Pūķis saka bruņiniekam Lanselotam krievu izcilā rakstnieka, dramaturga, literāta un scenārista Jevgeņija Švarca 1943. gadā sarakstītajā filozofiskajā pasaku lugā "Pūķis". Šo lugu, kura Latvijā pirms tam nekad nebija iestudēta, 1985. gadā iestudēju Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī, kuru 1992. gadā ar toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula rīkojumu "reorganizēja" – faktiski likvidēja.

Staļinam luga ļoti nepatika, jo viņš labi saprata sižeta asociatīvi simbolisko zemtekstu, tāpēc to "noformēja" kā "kaitīgu pasaku" un viņa dzīves laikā neiestudēja un neekranizēja. Savukārt izrāde nepatika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, tāpēc pēc vienas sezonas to no repertuāra izņēma.

Pirms abu sarunas Lanselots uzzina, ka "drīz būs četrsimt gadu, kopš mūsu pilsētā iemitinājies pūķis". Kāpēc Švarcs min 400 gadus, nevis, piemēram, 100 vai 500? Tā nav nejaušība. Pirms apmēram 400 gadiem Krievijā valdīja tās pirmais cars Ivans IV, asinskārs despots, tirāns un sadists – faktiska autoritārisma, totalitārisma, terorisma un fašisma iedibinātājs Krievijā, saukts arī par Ivanu Bargo un Ivanu Briesmīgo (arī Asiņaino), pēc kura pēc apmēram 400 gadiem Krievijā valdīja ne mazāk asinskārs despots, tirāns un sadists Staļins.

Ivana Bargā viduslaiku Krievijā valdīja nesaimnieciskums, neraža, bads, dumpji, laupīšanas, bajāru grupējumu intrigas, nesaskaņas, savstarpēja nodevība un cīņas. Cars nolēma veikt reformas, kuras izplānoja un īstenoja neliels viņam pietuvināto pulciņš – "izredzēto padome". Paranojas mākts, Ivans Bargais arvien paniskāk sāka baidīties no sazvērestībām, no "izredzēto padomes", no draugiem un tuviem radiniekiem un kādas paranojas lēkmes izraisītu dusmu laikā aizdomās par nodevību pat nogalināja savu dēlu Ivanu. Lai mēģinātu bailes apslāpēt, cars vispirms īstenoja bargas represijas pret "izredzēto padomi" un to likvidēja, vienlaicīgi atbrīvodamies no ietekmīgajiem padomdevējiem.

Tiekdamies pēc vienpersoniskas un absolūtas varas, Ivans Bargais pats izplānoja un īstenoja reformas – izveidoja pirms tam Krievijā vēl nebijušu politisko sistēmu, sadalot valsti divās nevienlīdzīgās daļās – zemščinā, kurā esošās zemes pārvaldīja cara nīsto bajāru dome, un opričņinā, kurā esošās zemes nonāca Ivana Bargā bezierunu pakļautībā.

Opričņinai bija īpaši miesassargi – opričņiki, kuri atradās cara personiskajā dienestā un ar sadistisku prieku izpildīja jebkuru viņa iegribu. Ja bija aizdomas par nodevību, arī izmantojot ziņu pienešanas jeb stučīšanas sistēmu (šī "tautas kustība" Krievijā pastāvējusi vienmēr, arī mūsdienās), opričņikiem bija tiesības ielauzties jebkurā īpašumā. Viņi apspieda, spīdzināja un slepkavoja tautu (cars arī personīgi publiski veica spīdzināšanas un slepkavības), izlaupīja, izpostīja, atņēma un piesavinājās īpašumus. Krievijas zeme slacījās asinīm...

Vai tas neatgādina Ļeņina boļševiku "sarkano teroru" un Staļina "lielo teroru"? Vai padomju režīma čekai, Krievijas Federācijas Federālajam drošības dienestam, Nacionālajai gvardei, omoniešiem, kadiroviešiem un vagneriešiem nav tiešas līdzības ar opričņikiem?

Opričņinai bija arī savs karaspēks, kuru Ivans Bargais ar tālejošu nodomu īsā laikā palielināja sešas reizes un labi apbruņoja. Tad Krievija sāka aktīvi iekarot milzīgas teritorijas ne tikai līdz Urālu kalniem, bet arī aiz tiem – Sibīrijā, tās vardarbīgi pievienojot topošajai Krievijas impērijai. Iekarotajās teritorijās opričņinas karaspēks rīkojās tāpat kā opričņiki Krievijā – barbariski, cietsirdīgi, nežēlīgi, slepkavnieciski. Pēc Novgorodā notikušā iedzīvotāju slaktiņa Ivanu Bargo Eiropā sāka dēvēt par Ivanu Briesmīgo. Arī iekaroto teritoriju zeme slacījās asinīm...

Vai vēl briesmīgāku genocīdu Ukrainā neīsteno Kremļa izdzimteņa "miera uzturētāju armija" – totāli deģenerējusies kriminālnoziedznieku, kara noziedznieku un marodieru orda, neatkarīgi no dzimuma un vecuma sadistiski spīdzinot, izvarojot un slepkavojot civiliedzīvotājus?

Zīmīgi, ka jau Ivana Bargā laikā sākās Krievijas tīkošana pēc Baltijas zemēm, to pamatojot ar "senu krievu zemju atgūšanu", kuras cars neveiksmīgi centās iekarot Livonijas kara laikā.

Vai tas nesakrīt ar Kremļa izdzimteņa mērķi un sapni atjaunot Krievijas impēriju?

Krievijas vēstures ratu, kas, veldamies cauri gadsimtiem, aplipa ar pūķu Ivana Bargā, Ļeņina un Staļina miljoniem noslepkavoto krievu un citu tautību cilvēku asinīm un caurcaurēm piesūcās ar ļaunumu, tagad savās ķetnās sagrābis Kremļa pašreizējais pūķis – absolūta ļaunuma, naida un cilvēknīšanas iemiesojums. "Es esmu kara bērns. Karš – tas esmu es. Ja jūs esat pret mani, tad jūs esat pret karu!" (Pūķis Lanselotam) Tomēr uz rata palika pavisam maza, asinīm neaplipusi vietiņa – garīguma un morāles oāzīte, kur patvērās krievu kultūras pamatlicēji un inteliģence.

Iespējams, minētajā Krievijas vēstures ieskatā ir kādas neprecizitātes, bet tas nemaina priekšstatu un sapratni par mūsdienu Krievijas totalitārisma, šovinisma un fašisma dziļo, plašo un ārkārtīgi stipro saknējumu Krievijas vēsturē un apliecina, ka cilvēka dzīvībai nekad nav bijis un nav nekādas vērtības ne Krievijā, ne zemēs un valstīs, kuras tā iekaroja un turpina iekarot.

Kāpēc pūķis iemitinājās tieši Krievijā? Viņš šo valsti neizvēlējās tāpat vien, jo tās iedzīvotāju specifiskās mentalitātes dēļ tā bija visvairāk nogatavojusies pūķa pieņemšanai ar praktiski neierobežotām viņa mērķu un ar tiem saistīto reformu īstenošanas potencēm, bet, galvenais, Krievijas iedzīvotāji gluži vienkārši nespēj dzīvot bez cara – pūķa.

Kādas "reformas" Kremļa pašreizējais pūķis īstenoja, lai sagatavotu savu mērķu un senlolotu sapņu īstenošanu – iznīcināt Ukrainu un atjaunot kādreizējo Krievijas impēriju?

Pirmkārt, sabiedrības sociāli psiholoģiskās veselības stāvoklis Krievijas Federācijā tagad ir gandrīz "ideāls", proti, nospiedoši lielākā iedzīvotāju daļa jeb homo sovieticus absolūti atbalsta, pielūdz, apjūsmo un dievina savu – pasaulē vislabāko – pūķi un likumdevējvara, izpildvara, tiesas un propagandas mašinērija paklausībā, padevībā un pazemībā izpilda jebkuru viņa iegribu.

Homo sovieticus ir Kremļa pašreizējā pūķa priekšgājēju Ļeņina un Staļina radīts un paša pilnveidots, lietderībā pārbaudīts, viegli manipulējams un visaptveroši kontrolēts, ārēji mums līdzīgs divkājains primāts – mutants bez reālistiskas pasaules uztveres, bez spējas un vēlēšanās patstāvīgi domāt un būt kritiskam un paškritiskam, bez sirdsapziņas, individualitātes un pilnīgi imūns pret jebkādām Homo sapiens inteliģentuma izpausmēm, ko nodrošina homo sovieticus būtībā iekodēts un tikai šim radījumam raksturīgs unikāls gēns ar unikālu spēju saglabāties, pārmantoties un spēju izjaukt Homo sapiens genofondu, lai līdzīgi vīrusam ieperinātos miljonu Homo sapiens būtībā (par to rakstīju "Delfi" – "Par karu, cilvēkiem un atbildību", 23.03.2022.). Homo sovieticus jau no pirmsākuma piemīta būtisks grēciņš – viņam trakoti patīk nīsto Rietumu labumi gan Krievijā, gan pašos Rietumos, bet lai nu, tie patīk arī pūķim pašam un viņa vasaļiem.

Iepriekš minētais ir homo sovieticus specifiskajai mentalitātei raksturīgāko pazīmju kopums, kardināli atšķirīgs no krievu mentalitātes, tāpēc gribu atkārtot "Delfi" publicētajā rakstā minēto – "tā būtu vēl viena cilvēces kļūda un drāma krieviem – homo sovieticus un krievus mest pār vienu kārti". Arī tāpēc, ka padomju režīma laikā krievi piedzīvoja ne mazāku garīgo vardarbību, represijas un fizisku izrēķināšanos kā citas padomju "brālīgās" tautas – un joprojām to piedzīvo totalitārajā Krievijas Federācijā. Tāpēc īstenībai atbilstoši un inteliģenti būtu lietot vārdus "Krievijas fašisti" vai jaunvārdu "rašisti", bet ne "krievu fašisti".

Otrkārt, sabiedrības sociāli psiholoģiskās veselības "ideālā" stāvokļa sasniegšanas "galvenais kavēklis" jeb opozicionāru un protestētāju daļa ir samazināta līdz minimumam, tās aktīvākos pārstāvjus, Kremļa pūķa tā sauktos "nodevējus" un "salašņas" un "ārvalstu aģentu" sarakstā iekļautos, viņa "vishumānākā tiesa pasaulē" var zibenīgi uz sutkām vai ilgiem gadiem iespundēt krātiņā vai psihenē, bet dāsni apmaksātie opričņiki noindēt vai citādi noslepkavot. "Frontēs it nekas, nu burtiski it nekas interesants nav noticis. Viss ir pilnīgā kārtībā. Par baumiņu izplatīšanu cirtīsim galvas, bez soda naudas piespriešanas. Skaidrs?" (lugas fragments) Diemžēl jau tā mazā opozicionāru un protestētāju daļa kļūst vēl un vēl mazāka, jo sakarā ar karu Ukrainā un valstī pieaugošajām represijām arvien vairāk Homo sapiens Krieviju pamet.

Treškārt, korupcija un kukuļdošana ir "izskausta" un kādreizējais padomju nomenklatūras politiskās elites un tai pietuvināto personu sociālo un materiālo privilēģiju sadales princips ir "likvidēts". Krievijas Federācijā ir milzīgi dabas resursi (gandrīz vai visa Mendeļejeva tabula), no kuru eksporta iegūtos miljardus kontrolē Kremļa pūķis, lauvas tiesu atvēlot ar šo resursu izmantošanu saistīto viņam visvairāk pietuvināto un visuzticamāko vasaļu – oligarhu – bagātības nodrošināšanai, kuri pūķim par to... maksā meslus... viņa paša bagātības nodrošināšanai.

Meslu "speciālo budžetu" pūķis izmanto viņam pietuvināto un uzticamo "speciālo", hierarhiski par oligarhiem zemāko vasaļu motivēšanai uzticības un atbalsta sev nodrošināšanai, starp kuriem ir pazīstami kultūras un mākslas pārstāvji, TV "zvaigznes", propagandisti, sportisti, mediķi, izglītības darbinieki, baznīckungi un citi. "Kroņa dzīvoklis blakus parkam, tirgus rajonā, simt piecdesmit istabas, visi logi uz dienvidu pusi. Alga pasakaina. Katru reizi, kad nākat uz darbu, jums maksā pārcelšanās naudu, kad ejat mājās – atvaļinājuma, ejat ciemos – komandējuma, sēžat mājās – dienas naudu. Jūs būsiet gandrīz tikpat bagāts kā es." (lugas fragments) Hierarhiski viszemāko jeb pamatšķiras vasaļu miljonu biomasas motivēšana nav nepieciešama – bezmaksas uzticību un atbalstu pūķim nodrošina homo sovieticus gēns. Taču... arī pamatšķirai tiek kāds bonuss – dievinātais pūķis pa retam parādās "tautai" arī dzīvajā – urrrrrrrrrāāā!

Krievija vienmēr ir bijusi dažādu paradoksu pārpilna valsts. Viens no lielākajiem – ārkārtīgi krasās dzīves kvalitātes atšķirības. Ja Maskavā, Pēterburgā un vēl kādā pilsētā dzīves kvalitāti pirms Rietumu sankcijām varēja uzskatīt par 21. gadsimtam atbilstošu (pilsētās dzīvo vairāk nekā 70% no visiem iedzīvotājiem), tad burtiski dažus kilometrus aiz pilsētu robežām sākas pavisam cita – 20. gadsimta, 19., 18. un vēl senāku gadsimtu Krievija (Krievija Krievijā, gluži kā koka lelles matrjoškas). Tas gan nepārsteidz, jo vēsturiski neviena Krievijas vara nekad nav spējusi savu milzīgo valsti pārvaldīt un apsaimniekot civilizēti. Gribu atkārtot izcilā krievu dzejnieka Josifa Brodska vārdus – "Nav nekā briesmīgāka par nabagu, kas apjozies ar atomjostu!"

Šajās dzīves kvalitātes "čuhņās" valda zems izglītības līmenis, sociālās dzīves pagrimums, nelabvēlīga sociālā vide, nesaimnieciskums, nabadzība un alkoholisms. Daudzviet par ūdens un kanalizācijas pieejamību mājās cilvēki ir tikai dzirdējuši. Paradoksāli, bet tajā pašā laikā par dzīvi īpaši nesūdzas un pūķa slavināšanai ceļ pieminekļus, būdami lepni un laimīgi, ka dzīvo vienā laikā un telpā ar savu dievināto pūķi. Tas novērojams gan Krievijas Federācijas Eiropas daļā, kur dzīvo apmēram 80% iedzīvotāju, gan Āzijas daļā, kur dzīvo pārējie iedzīvotāji. Šo "čuhņu" dažādo tautību iedzīvotāji veido Kremļa izdzimteņa ordas pamatbiomasu, kas Ukrainā masveidīgi marodierē, zogot pat tualetes priekšmetus, bērnu rotaļlietas un elementārus cilvēka higiēnas priekšmetus, kurus nekad savā dzīvē nav redzējuši un kuru pielietojumu nezina. Kā liecina Krievijas vēstures uzziņu avoti, literārie un kino darbi, tumsonība, garīgās attīstības atpalicība, prāta aprobežotība, morāls pagrimums, slinkums, melošana, likumu ignorēšana, zagšanas kāre un patoloģiska tieksme pēc alkohola vēsturiski ir bijušas vienas no raksturīgākajām Krievijas iedzīvotāju vairuma specifiskās mentalitātes pazīmēm, arī mūsdienu Krievijā.

Paradoksāli, bet, neskatoties uz ekonomikas atpalicību un lienot vai no ādas ārā, Krievija (Padomju Savienība) tomēr panāca, ka tās iedzīvotāji bija cilvēces vēsturē pirmie, kuri lidoja kosmosā, tai skaitā arī pirmā sieviete – kosmonaute, tagad Krievijas Valsts domes deputāte Valentīna Tereškova. Šķiet, vēl joprojām atrazdamās bezsvara stāvoklī, "atsaucoties uz daudzām strādnieku vēstulēm", viņa 2020. gadā aicināja domi meklēt iespēju Kremļa izdzimtenim amatu saglabāt. Sameklēja, uztaisot grozījumus Krievijas konstitūcijā, – dzēst viņa līdzšinējos pilnvaru termiņus un uzskaiti sākt no jauna, kas pūķim nodrošina varas saglabāšanu līdz 2036. gadam. Tik tiešām – ar prātu Krieviju nesaprast!

Tomēr no visiem paradoksiem vislielākais un emocionāli vispiesātinātākais ir homo sovieticus cilvēciski traģiskais paradokss. Neviens homo sovieticus par tādu nepiedzimst, pat ne abiem homo sovieticus vecākiem. Kāds čehu skolotājs ir teicis: "Bērns ir tas pats pieaugušais, tikai bez pieredzes." Bērnības un pusaudža laiks cilvēka dzīvē ir gandrīz izšķirošs, jo atkarībā no iegūtās pieredzes kvalitātes lielā mērā ir atkarīga viņa cilvēciskās būtības izveidošanās un izturība. Paradoksa traģisms ir tajā, ka, iegūstot pozitīvu pieredzi un vairāk vai mazāk apzinoties vai kaut intuitīvi nojaušot atšķirību starp labo un ļauno, jaunā cilvēka būtība tomēr neiztur un nostājas ļaunā pusē, kas apliecina homo sovieticus gēna unikālo spēju ieperināties Homo sapiens būtībā.

Paradoksāli, ka, faktiski būdams vergs, homo sovieticus fanātiski atbalsta, apjūsmo, pielūdz un dievina savu paverdzinātāju, izjūtot pūķim pietuvinātas un izredzētas personas jeb "savējā" labsajūtu, kas viņā uztur homo sovieticus raksturīgo sava pārākuma par citiem apziņu, un īpaši gribu uzsvērt – visatļautības un nesodāmības sajūtu, pilnībā atbrīvojot viņa apziņu no jebkādām domām par kaut kādu atbildību vai līdzatbildību ne tikai par Krievijas fašistisko karu Ukrainā, bet arī par Krievijā valdošā totalitārā režīma atbalstīšanu. Vienlaicīgi fanātiskā ticība pūķa dievišķībai homo sovieticus uztur arī pārliecību un lepnumu, kas viss, ko dara pūķis, ir pareizi un Krievijas labā. Traģisks paradokss – jo asiņaināki pūķa darbi, jo lielāks atbalsts un dievināšana.

Tajā pašā laikā homo sovieticus zemapziņā kā bumba ar laika degli tikšķ... bailes, eksistenciālas bailes palikt bez pūķa, ko apliecina veiktie grozījumi Krievijas konstitūcijā. Arvien skaļāk un stindzinošāk bailes tikšķ arī pūķī, vasaļos, ģenerāļos, opričņikos u. c. Bailes... bailes... bailes...

Bet runa nav par Kremļa izdzimteni, kuru iegāza lielummānija un mazvērtības komplekss, pašpārliecinātība par savu izredzētību un ģenialitāti, perversa mesijas apziņa un asinskāra vēlēšanās par neveiksmēm karā Ukrainā atriebties visai pasaulei, jo agrāk vai vēlāk viņš izlaidīs garu pats vai kāds "palīdzēs", bet par Krievijas un tās iedzīvotāju tālākiem likteņiem. Ko un kā darīt ar ļaunumu, ar kuru piesūkusies Krievijas zeme? Ko un kā darīt ar fašistisko Krievijas Federāciju, kuras kā valsts nolemtība sabrukumam ir acīmredzama un neizbēgama. Kas notiks ar Krievijas iedzīvotājiem? Kur tālāk velsies Krievijas vēstures rats?

Kad Lanselots nokāva Pūķi, izlaižot garu, viņš nomurmināja pēdējos vārdus: "Man ir prieks, ka es tev atstāju izdedzinātas dvēseles, kurlmēmas dvēseles, mirušas dvēseles," – skaidri un nepārprotami likdams saprast, ka turpinās dzīvot pēc viņa palikušajās dvēselēs. Tās palika pēc pūķa Ivana Briesmīgā, pēc pūķa Ļeņina, pēc pūķa Staļina, palika pēc monstra uz ļumīgajām māla kājām – Padomju Savienības – sabrukuma un paliks arī pēc Kremļa pašreizējā pūķa, gatavas pieņemt un fanātiski atbalstīt, pielūgt un dievināt nākamo pūķi.

Tāpēc katram Homo sapiens vajadzētu saprast, zināt, iegaumēt un apzināties līdz prāta, sirds un dvēseles dziļumiem, ka šīs sakropļotās dvēseles jeb homo sovieticus ir pūķa dzīvotspējas pamats un garants, ideāla augsne pūķisma atdzimšanai un draudu radīšanai cilvēces un Zemes pastāvēšanai, un zināt un apzināties, ka dienu no dienas šo dvēseļu kļūst arvien vairāk un vairāk, jo sakarā ar karu Ukrainā Krievijā triecientempā notiek sabiedrības sociāli psiholoģiskās veselības "ideālā" stāvokļa sasniegšanas "specoperācija" – miljoniem un miljoniem bērndārznieku un skolēnu dvēseļu izdedzināšana, to vietā iekodējot homo sovieticus gēnu.

Kāds varbūt teiks, ka tagad vēl par agru domāt un runāt par Krievijas un tās iedzīvotāju tālākiem likteņiem. Nav par agru – sen par vēlu! Bet vislielākā Homo sapiens bezatbildība un muļķība būtu domāt, ka tā ir Krievijas iekšēja lieta. Tā nav un nebūs, jo mēs visi uz brīnišķās planētas Zeme dzīvojam vienā telpā un laikā ar Krieviju, tāpēc katrs Homo sapiens ir morāli atbildīgs, lai pēc gadsimtiem sev pašradītām un citām valstīm un tautām radītām necilvēcīgām ciešanām Krievija spētu garīgi pašattīrīties un beidzot kļūt par jaunu – civilizētu, demokrātisku, tiesisku un inteliģentu – valsti un tās iedzīvotāji spētu atdzimt par cilvēkiem, lai cik neiedomājami, neticami, utopiski, bezcerīgi vai tamlīdzīgi tas šķistu un lai cik laika tas prasītu. Krievijas iedzīvotājem ir iespēja atdzimt, jo par homo sovieticus neviens nepiedzimst. Krievijai kā valstij tādas iespējas nav, jo nav jau, kam atdzimt. Bet Krievijai ir iespēja kļūt par jaunu valsti.

No laika gala cilvēkiem ir dota izvēles brīvība – nostāties labā vai ļaunā pusē. Tā joprojām ir dota arī Krievijai un tās iedzīvotājiem. Rainis, kas savulaik teica "Es pasaul's daļa – atbildīgs par visu", teica arī šādus ikoniskus vārdus: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" Cita ceļa, pa kuru tālāk velties Krievijas vēstures ratam, nav un nebūs. Neizmantojot iespēju beidzot nostāties labā pusē, rats apgāzīsies – Krievijas Federācija kā ļaunuma un tumsas impērijas teritorija pasaules kartē arī turpmāk paliks iezīmēta melnā krāsā. Sestā daļa no sauszemes!

Vai tas nav kauna traips uz Zemes, redzams pat no vistālākajiem Visuma nostūriem?

Vai tas nav apkaunojums cilvēcei?

Lugas beigās Lanselots saka: "Melnajos kalnos ir milzīga ala. Tajā atrodas grāmata, pierakstīta gandrīz līdz beigām. Neviens tai nepieskaras, bet tā pildās dienu no dienas, lappusi pēc lappuses. Kas tajā raksta? Pasaule! Tajā ierakstīti visi noziegumi, visas nelaimes, visas veltīgās ciešanas."

Tas ir cilvēku svēts pienākums un atbildība, lai šī grāmata nekad nepierakstītos līdz beigām!

Labais uzvarēs ļauno! Gaisma uzvarēs tumsu!

Rakstot abus rakstus, ik pa brīdim apstājos, jo nevarēju piemeklēt, atrast vārdus, kuri kaut vai aptuveni varētu izteikt Ukrainā notiekošās šausmas, kur Kremļa izdzimteņa orda Krievijas fašisma elles vārtus parāvusi vaļā līdz galam. Tad atcerējos mana tuvā drauga un domubiedra Edgara Liepiņa (viņš izrādē spēlēja Pūķi) pēc lugas izlasīšanas aizžņaugtā balsī teikto –

"To, kas tur [lugā] iekšā... to... to kaut kā... jāizraud... jāizvaid... jāizgaudo... jāizkliedz..."

Dievs, Tava zeme deg!

Tava zeme deg – grēka un ienaida liesmās!

Dievs, svētī Ukrainu! Dievs, svētī Latviju! Dievs, svētī cilvēci un mūsu mājas – Zemi!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.