Andrejs Mūrnieks: Izglītībā – tikai pārmaiņas vai attīstība?
Foto: Privātais arhīvs

Jaunajai valdībai būs jārisina problēmas izglītībā vismaz trijos virzienos, kas skars izglītības saturu, pedagogus un izglītības iestādes.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmkārt, tas ir jautājums, vai un kā tiks nodrošināta izglītības satura attīstība. Otrkārt, dienas kārtībā būs pedagogu izglītības saturs, izglītības iegūšanas nosacījumi un darba novērtējums. Treškārt, jāpanāk, lai izglītības procesa vadības un kvalitātes izaugsme būtu jūtama ikvienā izglītības iestādē. Turpmāk – daži novērojumi, ieteikumi un secinājumi, kas attiecas uz vispārējo izglītību.

Izglītības saturs

Izglītības satura jomā vēlamas reformas izglītības satura vadībā, inovāciju politikā un vērtībizglītībā. Pirmkārt, izglītības satura vadībā aktualitāte ir Ministru kabineta (MK) noteikumu projekts pamatizglītībā (Pamatizglītības standarts). Projekta novitāte ir mēģinājums beidzot detalizētāk izvērst vērtībizglītības dimensiju, ieviest kompetenču pieeju un skolēniem piedāvāto izglītību formulēt cilvēcīgā, visiem saprotamā valodā. 

Un tas ir apsveicami! Pamatizglītības standarta projektā var lasīt visnotaļ skaistu vīziju par skolēnu, kurš "spriež kritiski, risina problēmas, darbojas analītiski, radoši un vērtējoši, interaktīvi lietojot zināšanas; pēta, modelē un eksperimentē; atpazīst un vada savas emocijas, domas; argumentēti pauž savus uzskatus, ir draudzīgs; lepojas ar savu piederību Latvijas valstij u. tml.". Tomēr pašreizējā formā pieteiktais projekts labākajā gadījumā ir saucams par vadlīnijām, nevis par standartu. Tas ir laba vēlējumu apkopojums bez jebkādas konkretizācijas mācību priekšmetos. Ir skaidri jāapzinās, ka, esot pašreizējam pedagogu sastāvam, atalgojumam un metodiskā nodrošinājuma iespējām, atteikties no līdzšinējās, tradicionālās mācību priekšmetu sistēmas (vismaz 6.-9. klases posmā) būtu neprāts. 

Visnotaļ iespējama un vēlama ir sadarbību gan skolotāju starpā (tostarp projektu metodes izvēršana), gan saikne starp dažādu mācību priekšmetu saturu. Taču totāla satura integrācija -   atstājot skolu plānos tikai dažus mācību priekšmetus - radīs kārtējo haosu izglītībā. Ne viss, kas noskatīts šur tur ārzemēs, ir iespējams Latvijā. Tiecoties pēc pārmaiņām, tomēr jāsaglabā veselais saprāts, lai vēl vairāk neciestu izglītības kvalitāte. Tātad ar atrastajiem jaunajiem, "cilvēcīgās izteiksmes" līdzekļiem būs jāformulē ikviena mācību priekšmeta saturs: vienkārši, skaidri, pietiekami detalizēti un precīzi, bet ne vienkāršoti, populāro prasību atvieglināt mācību saturu nepārvēršot par panaceju.

Otrkārt, svarīgs ir jautājums par inovācijām un to atbalsta nepietiekamība. Skaidrs, ka mūsdienīga skola nozīmē arī modernas tehnoloģijas. Taču nepietiek ar interaktīvām tāfelēm vai "planšetniekiem". Svarīgāks ir saturs un metodes, kas tiek lietotas, izmantojot šos tehniskos līdzekļus. Vēlreiz jākonstatē, ka kļūdaina ir bijusi Izglītības inovāciju fonda likvidēšana ekonomiskās krīzes laikā.  Izglītības Attīstības aģentūras darbība - pārņemot izglītības inovāciju atbalsta funkciju - pagaidām nav devusi vērā ņemamus panākumus. 

Turklāt varētu vēlēties skaidrākus kritērijus inovācijas projektu izvērtēšanā un mērķtiecību inovāciju plānošanā. Latvijā ir daudz radošu pedagogu, kuri var izstrādāt oriģinālus mācību līdzekļus, programmas un metodiku. Jāspēj atrast pieeju, kā šo potenciālu izmantot un motivēt darbam! Cita starpā auglīga varētu izrādīties tās pieredzes analīze un izmantošana, kas iegūta programmā "Iespējamā misija". Ņemot vērā virtuālās vides ietekmēto skolēna uztveri, vecās mācību grāmatas ir fundamentāli jāpārstrādā un jāpilnveido. Mācību saturs ir nevis mehāniski jādigitalizē, bet jāpārveido - izmantojot visas tās interakcijas iespējas, ar kurām skolēns saskaras elektroniskajā vidē. Šāda veida inovācijas prasa nopietnu resursu piesaisti.

Treškārt, aktuāla būs vērtībizglītības dimensijas padziļināšana. To nosaka gan ģeopolitiskā situācija, gan demogrāfiskās problēmas, gan jauniešu veselības pasliktināšanās. Arī nesen pieņemtā Satversmes preambula vedina uz to, ka Latvijā nepieciešama valstiskās apziņas stiprināšana. Situāciju būtiski var uzlabot, nopietni izvēršot valstisko audzināšanu skolās. Diskutējams ir tas, vai šo jomu nosaukt par "Dzīvesziņu" vai kā citādi un kādās formās to īstenot. Ir vismaz pieci aspekti, kas izglītībā ir nepietiekami izvērsti: patriotisms, gatavošanās ģimenes dzīvei, veselība, Latvijas kultūras izpratne, kā arī ētikas un dzīves jēgas jautājumi.

Īpaši pretrunīga situācija ir vidējā izglītībā, kuru skolēns var iegūt, tā arī neizvēloties ne filozofiju, ne ētiku, ne kultūru (kulturoloģiju, kultūras vēsturi), ne veselības mācību. Nemaz nerunājot par reliģiju vēsturi, ko polikonfesionālā sabiedrībā būtu vēlams apgūt un kurā tika sagatavotas programmas un izdotas grāmatas. Vienīgais humanitārais mācību priekšmets, no kura vidusskolēns nevar izvairīties un kurā var analizēt morālas problēmas un iegūt vērtību pārdzīvojumu pieredzi, ir literatūra. Bet ar to ir par maz.

Eksaktajiem mācību priekšmetiem skolēnus pievērst var, interešu izglītībā palielinot tehniskās jaunrades īpatsvaru. Vispārējā izglītībā eksakto mācību priekšmetu mācīšanas modernizācijas process ir sācies, tomēr skolēnu sekmēs tas vēl atspoguļojas maz. Uzsvars liekams vispirms uz mācību satura un pedagogu darba kvalitāti. Tikai pēc tam var domāt par eksāmenu obligātumu.

Pedagogi

UNESCO ziņojumā par izglītību 21. gadsimtā teikts: "Nekas nevar aizstāt skolotāju un skolēnu attiecības, kam pamatā ir autoritāte un ko attīsta dialogs."[i]. Pedagogu darba kvalitāte ir absolūta jebkuras reformas prioritāte. Diemžēl sabiedrībā ir aprindas, kas kultivē naidīgu un nomelnojošu attieksmi pret skolotājiem. Īstenībā, ņemot vērā atalgojuma samazinājuma apjomu, kas krīzes laikā skāra pedagogus, kā arī skolotāju novecošanās tendenci Latvijā, pašreizējiem skolotājiem jāizsaka vislielākā pateicība par izturību! 

Tomēr teiktais nenozīmē, ka pedagogu darbs būtu apmierinošs. Pirmkārt, ir jāpilnveido pedagogu izglītības kvalitāte, akcentu liekot uz praksi, radoša darba prasmju un metodikas apguvi. Iespējams, ka ir izmantojama Vācijas pieredze pedagogu ievadīšanā darba procesā (mediķu rezidentūrai līdzīga sistēma). Neatrisināta problēma Latvijā ir lielas daļas absolventu aizplūšana uz ārzemēm - tūlīt pēc diploma iegūšanas. Pedagogu piesaisti Latvijai var mēģināt panākt ar īpaša līguma nosacījumiem, piešķirot kredītu un/vai stipendijas, ietverot tajos noteikta laika nostrādāšanu skolā pēc augstskolas beigšanas. Vecs paņēmiens, par kuru runāts gadiem, bet kas tā arī nav izmēģināts. 

Pretējā gadījumā - domājot tikai par augstākās izglītības kvalitāti, nevis Latvijas tautsaimniecības vajadzībām - mēs turpināsim sagatavot arvien kvalitatīvāku darbaspēku ārzemju darba tirgum - par Latvijas nodokļu maksātāju naudu.

Otrkārt, jāvienojas par to, cik un kurus mācību priekšmetus un kādu nosacījumu gadījumā viens skolotājs drīkst mācīt. Virziens uz to, ka viens pedagogs var mācīt vairākus mācību priekšmetus, ir pareizs. Taču, lai šādas tiesības varētu iegūt patlaban strādājošie skolotāji, kritērijiem jābūt saprātīgiem. Skaidrs, ka ar 126 stundu īsu kursu (B) nepietiks. Turklāt ir kaut kādas loģiskas robežas, kas ar ko sader. Skaidrs, ka fiziķis var īsā laikā apgūt ķīmijas un bioloģijas mācīšanu, bet diez vai - mūzikas un literatūras. Tiesības mācīt vēsturi un sociālās zinības varētu dot kulturoloģijas skolotājiem (un otrādi) - esot salīdzinoši mazākām prasībām. Topošie MK noteikumi šajā jomā jāizdiskutē pamatīgi.

Treškārt, pedagogu darba kvalitātes novērtējuma sistēmā nepieciešamas nopietnākas izmaiņas. Piecu kvalitātes kategoriju vietā pilnīgi pietiktu ar trim: ceturto apvienojot (pielīdzinot) ar piekto un pirmo ar otro. Jāizslēdz tādi faktori darba vērtēšanā, kas tieši neattiecas uz skolotāja darbu klasē un skolā. Pāreja uz 40 stundu darba nedēļu, visticamāk, notiks, bet jēga tam būs vienīgi tad, ja līdzi nāks atalgojuma pieaugums. Tas - esot pašreizējai situācijai budžetā - ir sāpīgākais jautājums. Ja nepalielināsies atalgojums, tad nevar cerēt uz pedagogu sastāva atjaunošanos, kas ir būtiska problēma skolās. Tad nelīdzēs arī stipendiju un/vai kredītu atmaksas atlaišanas sasaiste ar nosacījumiem pēc augstskolas absolvēšanas nostrādāt noteiktu laiku Latvijā.

Izglītības iestādes

Ikviens zina sentenci, ka "skolu veido nevis sienas, kas to satur kopā, bet gan gars, kas tajā valda". Šis "skolas gars" ir tiešā veidā atkarīgs no pedagogu kolektīva saliedētības, profesionalitātes un ieinteresētības darbā, ko lielā mērā ietekmē un veido līderis. Pirmkārt, beidzot ir jāizstrādā precīzi izglītības iestāžu vadītāju sagatavošanas, izvēles, amatā atrašanās nosacījumi, darba novērtējuma kritēriji un amatā atrašanās laika ietvari. 

Tikai tad, ja skolu vadītāji izjutīs reālu konkurenci, ja būs skaidrs, ka viņu darbu objektīvi vērtē, var cerēt uz izmaiņām skolas gaisotnē un izglītības iestāžu darba kvalitātes izaugsmi. Izglītības iestādes vadītājam kopā ar pedagogiem un vecākiem ir jāspēj izstrādāt un īstenot reālistisku (nevis formālu) attīstības plānu. Mērķiem tajā jābūt gan kvantitatīviem un izmērāmiem (ietverot ne tikai vidējos skolēnu sekmju rādītājus), gan kvalitatīviem. Tādiem, kuri raksturo to ideālu un vērtību kopumu, kas tiek piedāvātas jaunieša personības attīstībai. Turklāt neslēpjoties aiz deklaratīvām frāzēm (piemēram, "skolēns izglītības procesa centrā" u. tml.).

Otrkārt, šie uzdevumi tiešā veidā saistīti ar izglītības kvalitātes vadību, iekšējo darba izvērtējumu un plānveidīgiem uzlabojumiem. Tas attiecas ne vien uz skolām, bet arī uz augstskolām. Līdztekus izvērtējumam no malas jābūt iekšējiem mehānismiem, kas ļautu ne tikai konstatēt iestādes izaugsmi vai stagnāciju, bet arī novērst un labot kļūdas, attīstīties.

Treškārt, ir skaidrs, ka vecāki vēlas, lai skolā viņu atvases kļūtu radošākas. Taču, lai īstenotos radošums, nepieciešama arī disciplīna. Tie ir cieši saistīti savā starpā kā divas monētas puses. Skolotājs var savas radošās idejas īstenot vienīgi tad, ja ir ieinteresētība, ja ir disciplīna klasē. Protams, viena pati disciplīna vēl negarantē radošumu. Taču pilnīgā haosā, deviantas uzvedības izpausmju, neuzmanības, neiedziļināšanās un vienaldzības gaisotnē ne skolotāja, ne skolēna radošums izpausties nevar. Pedagogiem ir jāspēj piedāvāt interesantākas mācību metodes, un skolēniem jābūt daudz ieinteresētākiem un pašdisciplinētākiem. 

Tas arī nozīmē rīkoties, lai atziņa, ka skolēnu tiesības ir jālīdzsvaro ar pienākumiem, realizētos konkrētos principos un normatīvos. Kā to var secināt no skandāliem atsevišķās skolās, kas palaikam nonāk publiskajā vidē, šajā jomā vēl ir daudz ko darīt gan valsts, gan pašvaldību, gan izglītības iestādes līmenī, tostarp attiecībā uz vecāku atbildību un tās nosacījumiem.

Daudzas skolas jau skar vai drīzumā skars visiem zināmā problēma: skolēnu skaita samazinājums. Tas nozīmē skolu slēgšanu vai apvienošanu. Šajā situācijā vēl jo aktuālāks būs jautājums par izglītības iestādes un tās filiāļu vadību un perspektīvām. Diemžēl iepriekšējām abām valdībām tā arī nav izdevies rast skaidrību un izveidot redzējumu par mazo lauku skolu nākotni, lai gan šis jautājums ir bijis valdību deklarācijās. Ir iezīmējušies risinājumi (piemēram, skola kā daudzfunkcionāls centrs), taču nav precīza ceļa, kā tos īstenot. 

Taču, kā tautā saka, "velns slēpjas detaļās". Visā iepriekšējo izglītības reformu procesā galvenā nelaime ir bijusi tieši detaļu un precīzu aprēķinu trūkums. Tālab daudzi uz reformām izglītībā raugās piesardzīgi, jo nekad nevar zināt, vai piedāvātās reformas būs kārtējās pārmaiņas, vai arī tās tomēr palīdzēs izglītības attīstībā.

Noslēguma replika

Mūsdienās vārds 'pārmaiņas' gandrīz viscaur izspiedis agrāk populāro vārdu 'progress' jeb attīstība. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki pazaudējuši spēju un prasmi vienoties par kopīgiem mērķiem un risinājumiem. Jēdziens 'progress' satur ideju par mērķtiecību vai vismaz kopīgu izmaiņu virzienu. Turpretī 'pārmaiņas' var notikt dažādi. Izmaiņas var nest uzlabojumus un arī zaudējumus, var virzīties pa apli un kāpties atpakaļ. Pārmaiņas var būt arī haotiskas, procesa dalībniekiem kustoties pretējā virzienā vai vienkārši imitējot kustību. 

Nespēju vienoties par kopdarbu cita starpā veicina maldīgais priekšstats, ka "katram taču ir sava patiesība", kas palaikam dzirdams publiskajā telpā. Ja akceptējam pilnīgu visa relativitāti, ja katrs paliek tikai pie "savas patiesības", pareizāk sakot, pie savas izpratnes, tad neveidojas dialogs. Un līdz ar to kopdarba vietā ienāk konfrontācija - kā to varēja vērot izglītības reformu pieteikuma laikā 11. Saeimas darbības sākumā. Dialoga vietā ministram ar nozari bija strīdi, pārpratumi, skaļas deklarācijas, bet nebija darbu. 

Paradoksālā kārtā atziņa, ka patiesības nemaz nav, bet ir tikai viedokļi (proti, radikāls vērtību relatīvisms), nevis paver ceļu uz dialogu, bet ieslēdz katru savas pašpietiekamības un subjektīvā viedokļa čaulā. Dialogs veidojas tad, ja atzīstam gan to, ka patiesība ir iespējama, gan to, ka katram atsevišķi - tikai ar saviem spēkiem - sasniegt to neizdosies. Patiesība jāmeklē kopā, turklāt - visiem izglītībā iesaistītajiem!

Jācer, ka jaunā izglītības jomas vadība neatkārtos priekšgājēju kļūdas un izglītības reformas tomēr notiks. Turklāt reformas būs vērstas uz sasniedzamiem, izdiskutētiem mērķiem, nodrošinot tās ar finansējumu. Nevis "reformas reformu pēc", ne haotiskas pārmaiņas, bet kopīgs, mērķtiecīgs darbs, lai nodrošinātu izglītības kvalitātes izaugsmi un izglītības pieejamību!


[i] Delors, Ž. u. c. Mācīšanās ir zelts. Rīga, 2001, 23. lpp.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form