Valsts nenovērtē izglītības nozīmi tik strauji augošā tautsaimniecības nozarē kā būvniecība. Mācību iestāžu darbinieki sūdzas par zemajām algām, studenti – par novecojušiem mācību līdzekļiem un pasniedzējiem, bet būvnieki - par jauno speciālistu trūkumu un kvalifikāciju. Brīvais tirgus?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Četrdesmit procentiem būvniecībā strādājošo ir arodizglītība un vidējā profesionālā izglītība, 25 procentiem - vispārējā vidējā izglītība, aptuveni 20 procentiem – pamatizglītība un 14 procentiem - augstākā izglītība, liecina Centrālās statistikas pārvaldes veiktais mājsaimniecību apsekojums. Pētījums gan neparāda, vai šī izglītība ir specialitātē. Taču cits dokuments - profesiju apsekojums - liecina, ka puse no būvniecībā strādājošajiem ir kvalificēti strādnieki un amatnieki. Būvniecībā nodarbināto skaits, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pagājušajā gadā Latvijā sasniedza septiņdesmit tūkstošus. Salīdzinājumam – 2002. gadā būvniecībā mūsu valstī bija nodarbināti 58 800, bet 2001. gadā – 66 000.

“Nodarbināto skaitu ietekmē pasūtījuma apjoms un izmantotās tehnoloģijas. Pieaugums saistīts arī ar nelegālo strādnieku pāriešanu legālā statusā,” vērtē Centrālās statistikas pārvaldes darba statistikas daļas vadītāja Zaiga Priede. Statistikas pārvaldes dati gan atšķiras no Latvijas Celtnieku arodbiedrības un Latvijas Būvnieku asociācijas datiem. Proti, pēc Latvijas Celtnieku arodbiedrības priekšsēdētājas Māras Tomsones domām, būvniecībā nodarbināto skaits svārstās ap trīsdesmit tūkstošiem, no tiem 17 000 esot strādnieku. Viņas spriedumam par strādnieku skaitu pievienojas arī Latvijas Būvnieku asociācijas izpilddirektors Mārcis Nikolājevs. Dažādos skaitļus radot atšķirīgie informācijas avoti – arodbiedrība un asociācija informāciju iegūstot no uzņēmumu iesniegtajiem datiem, savukārt statistiķi veikuši aptauju par iedzīvotāju nodarbinātību. Viens skaitlis gan ir precīzs – Būvnieku asociācijas firmās patlaban strādā 16 305 darbinieki, un 2200 no viņiem ir sertificēti inženieri.

Lai iegūtu būvinženiera vai arhitekta sertifikātu, par kuru plusiem un mīnusiem tiek diskutēts jau sen, nepieciešama gan prakse, gan atbilstošs augstskolas diploms. To nosaka likums. Savukārt darba devēja paša ziņā ir, vai pieprasīt no darbiniekiem izglītību apliecinošus dokumentus vai nepieprasīt. Ir būvfirmas, kurās dokumentus tomēr pieprasa. Kā citādi lai pārliecinās, ka darbā pieņemtais krāsotājs patiešām ir tik superīgs, kā pats apgalvo. Dažās firmas tiek prasītas arī ieteikuma vēstules. Ar to darba gribētājiem būs jārēķinās arī nākotnē, meklējot darbu ārzemju firmās. “Kad ienāksim Latvijā, gribēsim lai strādnieki uzrāda dokumentus par savu kvalifikāciju, kā to pieprasām Somijā,” “Kapitālam” nesen teica kāds enerģisks ārzemnieks, tēmējot uz mūsu tirgu.

Augstskolas klibo

Augstāko izglītību būvniecības specialitātēs, ieskaitot arhitektūru, Latvijā var apgūt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības fakultātē (augstākās izglītības studiju programmas būvzinātnē, būvniecībā, būvju konstrukcijā, ģeodēzija un kartogrāfijā, siltuma un gāzes tehnoloģijā), Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē (akadēmiskās un profesionālās augstākās studiju programmas būvniecībā, vides un ūdens saimniecībā) un Rīgas Celtniecības koledžā (augstākās izglītības studiju programmas būvzinībās, restaurācijā). 2003. gadā šajās mācību iestādēs tika uzņemti 1419 studenti, tajās mācījās 3616, bet mācības beidza 340 studenti. Tomēr speciālistu nepietiek. Turklāt darba devējus neapmierina šo speciālistu kvalitāte. “Būvnieku asociācijas sanāksmēs izskan pārmetumi par mācību procesu augstskolās, kas sagatavo inženierus un arhitektus, bet nav dzirdēti konkrēti priekšlikumi, kā to varētu uzlabot. Pirms pāris gadiem Būvnieku asociācija noslēdza sadarbības līgumu ar Rīgas Tehnisko universitāti un aicināja firmas atbalstīt šo mācību iestādi. Atsaucās nedaudzi – LEC, “Knauf”… Pasniedzēju kvalifikācija? Negribu apvainot mācībspēkus, kuri mani pašu savulaik mācīja,” - tā Būvnieku asociācijas izpilddirektors Mārcis Nikolājevs. Jā, gandrīz visi RTU Būvniecības fakultātes mācībspēki ir krietni gados. Jaunos piesaistīt grūti mazā atalgojuma dēļ. Varbūt RTU sasparoties liks fakts, ka patlaban būvnieku vidū visaugstāk kotējas Jelgavas Lauksaimniecības universitātē mācītie inženieri?

Tikai gadu Rīgas Tehniskajā universitātē izturējis “Skonto Būve” projektu vadītāja palīgs Andrejs Staris, kas pirms tam beidzis Rīgas Celtniecības koledžas Arhitektūras un rekonstrukcijas nodaļu ar kvalifikāciju arhitekts–tehniķis. “Rīgas Celtniecības koledžā inženierzinātnes apguvu pamatīgāk, nekā tās mācīja Rīgas Tehniskajā universitātē,” atceras Staris. “RTU visu pasniedz sausi, akadēmiski, ar zinātnisku ievirzi. Pirmajos kursos studentu domu lidojums ir stipri nereāls. Dzīvē notiek pavisam citādi. Turklāt studentus nogurdina bēdīgie mācību apstākļi, birokrātija - lai dabūtu vienu izziņu, bija jāgaida stundām.” Tas pielicis punktu Stara studijām RTU. Darbu viņš esot atradis “uz dullo” - lekcijās šķirstījis bukletu, atradis telefona numuru, piezvanījis un pieņemts projektēšanas birojā “Arhis” pie Andra Kronberga, kurš tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem Latvijas arhitektiem. “Pārbaudes laiks bija grūts, bet noturējos,” Staris atceras savu darba gaitu sākumu. “Pie Kronberga biju māceklis, nākamajā firmā jau tiku par vecāko arhitektu-tehniķi.” Patlaban jaunais censonis ir projekta vadītāja palīgs “Skonto Būvē” un praktizē privāti. Visvairāk darbā noderot Rīgas Celtniecības koledžā iemācītais praktiskais skatījums uz objektu - vispirms jādomā par konstrukciju un finansēm. Darba esot pārpārēm.

Nenopietnie jaunieši

Latvijā ir gandrīz četrdesmit profesionālās izglītības iestāžu, kas sagatavo jauniešus darbam būvniecībā. Jau gadu ar tām sadarbojas Latvijas Celtnieku arodbiedrība. Arodbiedrības lielākā rūpe esot, lai šajās skolās tiktu mācītas darba tiesības un darba aizsardzība. Sadarbībā ar Zviedrijas celtniecības arodbiedrību noorganizēti vairāki semināri. Pēdējā seminārā maijā runāts par demokrātijas attīstību. Skolnieki sadalījušies darba devējos un darba ņēmējos, slēguši līgumus. “Cenšamies sniegt viņiem izpratni par darba tirgu, strādnieka pienākumiem un tiesībām,” stāsta Celtnieku arodbiedrības priekšsēdētāja Tomsone.

Darba tiesības, protams, ir svarīgas, tāpat kā vispārizglītojošie priekšmeti – vēsture, ķīmija, bet arodvidusskolas galvenais uzdevums ir iemācīt profesiju. Cik profesionāli ir jaunieši, kas beidz arodvidusskolas kā kvalificēti strādnieki būvniecībā? Pēdējos gados viņu skaits svārstās ap tūkstoti. “Pret teorētisko apmācību arodvidusskolās nav ko iebilst nedz mācībām atvēlētā laika, nedz mācību priekšmetu ziņā,” uzskata Tomsone. “Skolu materiāli tehniska bāze ir uzlabojusies - pateicoties PHARE un citiem projektiem, skolas iegādājušās aprīkojumu. Mācību literatūra gan ir nokalpojusi savu laiku. Zviedrijā, piemēram, ir īpašas burtnīcas, kurās vienkāršoti attēlots un aprakstīts, kā jāieklāj grīda, kā jākrāso siena.” Bet visvairāk uztraucot tas, ka skolniekiem grūti sameklēt prakses vietu. Oficiāli par praksi atbildīga skola, bet parasti skolnieks to sameklē pats. Skolu vadītāji stāsta, ka tikai šogad darba devēji aktīvāk sākuši meklēt kontaktu ar arodvidusskolām. Te nu darba devējam paveras lieliska iespēja iepazīt un izaudzināt sev darbinieku, tā teikt, no bērna kājas. Taču darba devēji nesteidzas ņemt jauniešus praksē, jo tie neesot pietiekami nopietni. Iespējams. Taču ir vērts jauniešus audzināt, jo speciālistu trūkst.

Kur tad paliek arodskolu beidzēji? Daļa turpina mācības, jo daudzās skolās iegūst arī vidējo izglītību, bet liela daļa arodskolu beidzēju nestrādā specialitātē. Vēl vairāk - daži desmiti arodvidusskolu absolventu tūlīt pēc skolas beigšanas reģistrējas par bezdarbniekiem. Rezultāts - Latvijā trūkst ne tikai projektētāju, inženieru un darbu vadītāju, bet arī kvalificētu strādnieku. Visgrūtāk atrast būvniecības mehānismu – celtņu, buldozeru – vadītājus, kaut gan dažādu iekārtu un mašīnu operatoru skaits Latvijā svārstās ap pieciem tūkstošiem. Ļoti trūkst metinātāju. Tos pārpērk no konkurentiem, aicina no citām valstīm.

Māci savu darbinieku pats

Latvijas Būvnieku asociāciju sadarbība ar arodvidusskolām neinteresē. Vismaz pagaidām ne. “Asociācija strādā tās biedru uzdevumā,” stāsta Nikolājevs. “Un biedri nav uzdevuši sadarboties ar arodskolām.” Būvfirmām izdevīgāk sadarboties ar mācību centru “Buts”, kas arī ir Būvnieku asociācijas biedrs. “Buts” piedāvā apmācīt būvfirmām nepieciešamos speciālistus. Par mācīšanos maksā kā nu kuro reizi - gan apmācāmie, gan nākamie darba devēji, gan arī valsts. Nikolājevs min, ka pērn sadarbībā ar Būvnieku asociāciju “Buts” apmācīti vairāk nekā 40 speciālistu.

Firmas, kas nopietni domā par savu strādnieku profesionālo varēšanu, sūta tos uz dažādiem kursiem, semināriem. Bieži šos seminārus rīko materiālu ražotāji un tirgotāji, kas rāda, kā strādāt ar viņu materiāliem. Piemēram, “Knauf” cenšas apmācīt sausās būves meistarus. Plaši pazīstama “Viva Color Krāsu skola”. Tajā tiek apmācīti gan krāsu tirgotāji, gan būvnieki, kas veic apdares darbus un krāsošanu. “Mācām pamatzināšanas, bez kurām meistars var kļūdīties,” stāsta “Viva Color” tirdzniecības pārstāvis Gunārs Kalveits. “Mācības ir par velti. Protams, esam ieinteresēti, lai skolas beidzēji strādātu ar mūsu produktiem, ar kuriem tiek iepazīstināti.” Nodarbības skolā notiek no oktobra līdz maijam vienu dienu nedēļā. Pēdējā laikā apmeklētāju skaits pieaugot, tāpēc jārīko papildu nodarbības. Gada laikā skolā tiekot apmācīts vismaz pustūkstotis cilvēku. “Viva Color” esot izveidojusies sadarbība arī ar arodskolām - uzņēmuma speciālisti tajās vadot nodarbības. Esot liela atšķirība starp pieaugušiem cilvēkiem, kas vēlas iemācīties amatu, un piecpadsmitgadīgiem arodskolniekiem, kas to ne īpaši grib.

Skaidrs, ka valsts nevar piespiest kādu mācīties par inženieri vai metinātāju, bet tā var radīt izdevīgus nosacījumus, lai jaunieši būtu ieinteresēti apgūt šīs patlaban tik nepieciešamās specialitātes un lai augstskolas būtu ieinteresētas tās piedāvāt, lai Latvijā būtu pietiekami plašs un veselīgs darba tirgus. Diemžēl saikne starp valsti, augstskolām un būvfirmām ir vāja, un uzņēmējiem atliek vien paļauties uz saviem spēkiem, pašiem vervēt un apmācīt darbiniekus – meklēt tos ārzemēs, pārpirkt no konkurentiem, maksāt stipendijas studentiem, sūtīt uz kursiem… Viņi to arī dara, jo saprot, ka uzņēmums ir tik spēcīgs un profesionāls, cik spēcīgi un profesionāli ir tā darbinieki.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form