Ansis Ataols Bērziņš: Vai tam tā būtu jābūt?
Foto: Privātais arhīvs

Skolnieks būdams, piedalījos gandrīz visos Atmodas laika mītiņos un gājienos, 1988. gadā biju Mežaparka estrādē – lielajā tautas manifestācijā "Par tiesisku valsti Latvijā" (cik ļoti ironiski šobrīd izklausās šis nosaukums!), biju Vecrīgas barikādēs, tāpat 1990. gada 4. maijā sargāju Augstāko padomi neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienā. Gāju Slokā pret celulozes rūpnīcu, Rīgā pret metro u.t.t. Pēc tam 18 gadus ar politiku nenodarbojos: studēju, strādāju; domāju, lai to dara citi. Kaut visam sekoju līdzi. Acu priekšā stāv 1994. gada avīze ar rakstu par Lattelekom pārdošanu zviedriem; jau tobrīd man tapa skaidrs, cik vērtas ir pupu mizas un kur paliek veiklo prihvatizatoru izlobītie kodoli. Un te nu pirmoreiz jājautā: vai tā tam bija jābūt?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2009. gada 13. janvārī sajutos, ka vairāk nevaru stāvēt malā. Vadzis bija pilns. Atcerējos Atmodas laika manifestācijas, dziedošu ļaužu pilnās ielas, tāpēc paņēmu līdzi bajānu. Doma laukumā kopā ar kādiem padsmit cilvēkiem dziedājām. Tad no skatuves tika paziņots, ka viss beidzies un jāiet mājās. Jau teju 30 gadus esmu saistīts ar kultūru, esmu piedalījies neskaitāmos pasākumos, un daudzus no tiem rīkojis pats. Skaidrs, ka tauta bija uzvilkta. Skaidrs, ka mītiņā tā tika uzkurināta, bet tai netika dota iespēja "atdzist", proti, izpausties turpat Doma laukumā. Un šinī situācijā pārtraukt mītiņu bija tas pats, kas skaļi pateikt: dosimies uz Saeimu. Tomēr neviens no rīkotājiem nav par savu rīcību atbildējis vai sodu saņēmis. Un te nu atkal jājautā: vai tā tam būtu jābūt?

Bet toreiz es par to nedomāju: jutos patriotiski pacilāts un rīkojos, kā jutos. Ar dziedātājiem saskatījāmies, un kā gluži pašsaprotamu izteicu priekšlikumu: "Ejam uz Saeimu!" Pie Saeimas turpinājām saukt "Atlaist Saeimu!", tāpat saucām ārā tās vadību, lai nāk ar tautu runāties. Bet neviens (izņemot opozīcijas deputātus) nenāca. Kā vēlāk uzzinājām, Daudze esot vakariņojis ar norvēģiem, tas viņam šķita svarīgāk. Vai tā tam bija jābūt?

Un te nu nāk otra atziņa: ja kāda Saeimas amatpersona būtu iznākusi, tad tauta būtu nomierinājusies un pa ēku nebūtu metusi. Tā kā tikām ignorēti, sākām mest pa ēku: vispirms ar pikām, tad ledus gabaliem un pudelēm, vēlāk arī ar mazajiem bruģakmenīšiem. Tas bija protests pret totālo ignoranci un nerēķināšanos, kuru Saeimas ēka simbolizēja.

Biju uzmanīgs, bet naivumā padomāju, ka civilā tērptie visi ir savējie. Mani no aizmugures sagrāba divi civilā tērpti "špiki" un aizvilka pie Alfas policistiem pie Saeimas sienas. Tie sasēja priekšā rokas, tīši noguldīja zemē uz rikošetā krītošu akmeņu līnijas un vēl piekodināja: "Tagad paguli zem akmeņiem!" Galvu aizsegt nevarēju, rokas bija sasietas. Viens akmens nokrita sprīža attālumā no galvas. Ne pret vienu policistu par tīšu manas dzīvības apdraudējumu nav ierosināta nekāda lieta, lai arī griezos prokuratūrā. Un arī kopumā, ne pret vienu policistu netika ierosināta neviena lieta, lai gan viņi tanī vakarā neskaitāmas reizes pārkāpa savas pilnvaras, nepamatoti apdraudēja mūsu dzīvības un pat izšāva Edgaram Gorbaņam aci. Vai tā tam būtu jābūt?

Ja reiz tiesājam, tad taču pēc taisnības un visus, nevis tikai vienas puses dalībniekus? Biju tikai pie Saeimas, nekur citur neko nedarīju. Arī tad, kad labi ļaudis palīdzēja šņori pārvīlēt, un tiku brīvs. Tas bija mans apzināts protests pret Saeimas ēku kā simbolu. Nevis "demolēšana", kā daži sludina. Mani gan saņēma ciet vēlreiz – pazina pēc bajāna. Kad atveda uz Matīsa ielas iecirkni, jaunas meitenes-policistes atbalstoši jautāja – kā tur Vecrīgā ejot? Nakti atsēdēju mērkaķbūrī, bet ap trijiem rītā, pēc administratīvā(!) protokola sastādīšanas, tiku brīvs.

Nākamajā vakarā piedalījos Dombura raidījumā "Kas notiek Latvijā?" – pārstāvēju dumpiniekus, pārējie dalībnieki bija no valsts puses (Godmanis, Daudze), kā arī no sabiedriskām organizācijām. Balsojums uzrādīja sabiedrības atbalstu mums. Pēc šī raidījuma vairākus mēnešus nepazīstami cilvēki uz ielas nāca klāt, spieda roku un teica paldies. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sajutos atbildīgs par šiem ideāliem un tiesā nespēju tos nodot pašlabuma pēc.

Jau drīz sāka saukt uz policiju, ierosināja krimināllietu, tad sauca uz prokuratūru. 2012. gadā mūs sāka tiesāt. Izmeklēšana bija veikta formāli, vienos vārtos – visi liecinieki tikai policisti, visi apsūdzētie – tikai privātpersonas. Vai tā tam būtu jābūt?

Process notika ar domu ātrāk notiesāt, bez vēlmes noskaidrot cēloņus, noskaidrot patiesību – kas un kāpēc valstī tobrīd notika. Lielākā daļa atzina vainu un saņēma simboliskus sodus, piemēram, 80 sabiedriskā darba stundas vai 1000 latu sodanaudas. Es turējos līdz galam, vainu neatzinu (teicu, ka atzīstu rīcību, bet nesaskatu tanī vainu), jo uzskatīju, ka 13. janvārī rīkojos Latvijas tautas interesēs. Vēl bija daži, kas neatzina vainu – kāds tādēļ, ka tiešām nebija darījis to, ko viņam "šuva" (tādus lielākoties attaisnoja), kāds aiz juridiski taktiskiem apsvērumiem (tie dabūja nosacīti un gāja uz probāciju, līdz ar to jautājums par reālu izciešanu netapa aktuāls). Cīnījos, cik varēju – lūdzu uzaicināt lieciniekus, uzrādīju nesakritības policistu liecībās, izmantoju visas pārsūdzības iespējas u t.t. Bet tiesai tas viss bija kā pīlei ūdens – tā neatvairāmi pildīja savu notiesāšanas uzdevumu bez jebkādas vēlmes iedziļināties notikumu cēloņsakarībās. Vai tad tam tā būtu jābūt?

Paskatīsimies, kāds ir soda samērīgums. Atsakoties no pārliecības varēju saņemt, piemēram, 88 darba stundas. Ja piespiedu darbos neierastos, tās tiktu aizvietotas ar 23 diennaktīm cietumā. Tātad par pašu rīcību – 23 dienas, bet par pārliecību – gads, septiņi mēneši un septiņas dienas! Vai tas atbilst demokrātiskas valsts pamatnostādnēm? Vai tam tā būtu jābūt?

Vēl viens svarīgs moments – uzskatīju, ka daru sabiedriski lietderīgu darbu, tāpēc arī juridisko palīdzību pieņēmu tikai uz sabiedriskiem pamatiem. Man laiku pa laikam kāds palīdzēja, bet, kopumā ņemot, pietiekamu juridisko palīdzību nesaņēmu. Tagad atskatoties, nākas secināt, ka laba advokāta piedalīšanās procesā droši vien būtu varējusi to ietekmēt man par labu. Galu galā manu paša rakstīto kasācijas sūdzību rīcības sēdē nepieņēma izskatīšanai un spriedums 2015. gada aprīlī stājās spēkā – gads un 8 mēneši nosacīti. Spriedumā gan bija rakstīts, ka esmu pastrādājis "sevišķi smagu noziegumu" – absurds tā nosaukt pāris (pie tam idejisku apsvērumu pēc) izsistas rūtis (vai tā tam būtu jābūt?). Tomēr es atviegloti nopūtos: spriedums, protams, netaisns, bet galvenais, ka beidzot tas murgs ir galā – ja jau biju sešus gadus dzīvojis neko nepārkāpdams, tad arī šo "sroku" bez problēmām tā nodzīvošu. Tobrīd pat nenojautu, ka īstais murgs vēl tikai sāksies.

Jāpiezīmē, ka tiesai bija iespēja piespriest samērīgu sodu – lai arī pantā paredzēti 3 līdz 12 gadi apcietinājumā, tomēr tā varēja piespriest darba stundas vai sodanaudu: tiesa bija konstatējusi, ka nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, uz kā pamata varēja "noteikt citu, vieglāku soda veidu, nekā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu paredzēts likumā". Tomēr tiesa šo iespēju noteikt adekvātu sodu neizmantoja (tiesnese Irēna Logina). Vai tā tam būtu jābūt?

Pēc mēneša saņēmu vēstuli no Valsts probācijas dienesta, ka man esot tur jāierodas un ka būšot jādzīvo pēc viņu sastādīta grafika. Izrādījās, ka 2005. gadā bija stājušās spēkā izmaiņas un, ka nosacīts sods nu bija nevis godīga, patstāvīga dzīvošana, bet gan dzīvošana pēc VPD sastādīta grafika. Piezvanīju Vanagu Jānim, pavaicāju, ko tanī probācijas dienestā dara. Šis jau bija bijis, pastāstīja, ka "skalojot smadzenes", faktiski – garīgi pazemojot. Sapratu, ka es kaut kādam tādam principā nevaru piekrist un Delfos uzrakstīju atklātu vēstuli probācijas dienesta priekšniekam, kurā savu nostāju pamatoju. No priekšnieka saņēmu rakstisku atbildi ar atkārtotu uzaicinājumu ierasties. Šo vēstuli pārsūdzēju administratīvajā tiesā. Galu galā tiesa sūdzību atteicās pieņemt, bet, kamēr tiesa to skatīja, vēstule nebija spēkā un VPD nebija tiesību sniegt tiesā uz reālu izpildi. Tomēr VPD to pārkāpa. Vai tam tā būtu jābūt?

Tāpat biju piedeklarējies Latgalē, bet VPD iesniedza prasību Rīgā. Prasīju tiesai šos pārkāpumus novērst, tomēr tiesa to ignorēja. Iesniedzu tiesā dokumentus, ka nevaru ierasties, jo stažējos Čehijā un Lietuvā. Čehijas dokumentus tiesa atzina par labiem esam, sēdi pārcēla. Nākamās sēdes laikā tiesa vai nu aizmirsa, ka dokumenti par stažēšanos Lietuvā jau ir iesniegti, vai nu nezin kāpēc uzskatīja tos par sliktiem esam (kaut Čehijas dokumenti nebija ne ar ko labāki), tāpēc nolēma lietu skatīt bez manis.

Kaut probācijas mērķis ir personas socializēšana un bija iesniegti visi dokumenti par manu socializētību, kā arī likums paredz tiesai tiesības VPD lūgumu neapmierināt (likumā rakstīts, ka tiesa "var" lemt izpildīt reāli), tā nosprieda mani iesēdināt (tiesnese Vivita Voronova). Visi šie pārkāpumi tika aprakstīti manā sūdzībā apgabaltiesai, tomēr tā to februāra sākumā noraidīja (tiesnese Iveta Brimerberga). Tobrīd stažējos Meksikā, un, godīgi sakot, līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tiesa rīkosies tik ļoti pretēji veselajam saprātam un arī likumiem un to mērķiem. Vai tiešām tā tam būtu jābūt?

Kriminālprocesa mērķis ir krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē. Šobrīd manā lietā viss ir otrādi: noregulējums ir netaisnīgs, manā un manu tuvinieku dzīvē notiek neattaisnota un nepamatota iejaukšanās. Probācijas mērķis "ir veicināt probācijas klienta integrāciju sabiedrībā". Arī te dzīvē ir pilnīgi otrādi: es, sākotnēji būdams sabiedrībā ļoti integrēts, šobrīd tieku tiešā veidā deintegrēts.

Tiesai bija likumīgas tiesības gan pamatlietā piespriest darba stundas vai sodanaudu, gan reālās izpildes lietā noraidīt probācijas dienesta lūgumu sodu izpildīt reāli. Tomēr tiesa šīs iespējas tīši un apzināti neizmantoja, tādējādi piespriežot nesamērīgu sodu un – pats galvenais – rīkojoties pretēji likumu mērķiem, tātad, faktiski, pretēji sabiedrības pasūtījumam, pretēji tam, kāpēc tāds likums vispār sabiedrībai vajadzīgs. Vai tā tam būtu jābūt?

Sausais atlikums visam šim vājprātam ir tāds, ka tie, kas visvairāk atbilst jēdzieniem "huligāns" un "demolētājs", ir tikuši cauri ar simboliskiem sodiem. Savukārt tie, kas izteica tikai un vienīgi idejiski pamatotu protestu pret Saeimu, kā arī pēc tam rīkojās saskaņā ar morāles principiem – neatteicās no saviem ideāliem, nenodeva līdzcilvēkus, kas bija šiem ideāliem izteikuši atbalstu, nenobijās no tiesas savas ādas glābšanas labad – nevar iebraukt Latvijā, nevar strādāt tās labā (ko visus šos gadus ir veicis pa padsmit stundām dienā), nevar audzināt savus bērnus. Un vēl jo mazāk to varētu darīt, ja nonāktu Latvijas cietumsargu "nagos". Vai tiešām tiesāšanai būtu jābūt tādai?

Es biju viens no nedaudzajiem, kurš līdz galam bija gatavs atbildēt par savu rīcību. Kurš nevis formāli samelojās "jā, jā, atzīstu vainu", bet līdz galam stāvēja par savu taisnību, savu tautu, savu valsti. Lūdzu, saprotiet, ka ne jau par tiem pāris akmeņiem mani un manu ģimeni šobrīd moka. Bet par to, ka neatteicos no pārliecības, nerīkojos amorāli, formāli melodams, ka atzīstu vainu, kā izdarīja lielākā daļa pārējo apsūdzēto. Un te atkal nāk prātā tas pats jautājums: Vai tā tam būtu jābūt?

Ļoti pārsteidza 4. varas attieksme: tikpat kā visi "pētnieciskie žurnālisti" – no raidījumiem Krustpunktā, De Facto, Panorāma – atteicās veidot raidījumus par doto tēmu, kaut biju gatavs sniegt visus manā rīcībā esošos materiālus. Biju pārliecināts, ka tik izteikts cilvēktiesību pārkāpums no Latvijas tiesu varas puses izsauks sašutumu Latvijas presē. Tomēr tā nenotika – to atspoguļoja tikai atsevišķi preses izdevumi (par ko tiem, protams, paldies). Vai tam tā būtu jābūt?

Arī cilvēktiesību organizācijas (Providus, Latvijas Cilvēktiesību centrs, Delna) atteicās ko nebūt darīt– neesot viņu specializācija. Darām to, kam varam dabūt finansējumu, nevis cīnāmies par taisnīgumu un cilvēktiesībām kā tādām. Vai tam tā būtu jābūt? Delna gan izsūtīja palīdzēšanas aicinājumu advokātu kantoriem, ar kuriem sadarbojas, tomēr neviens no tiem nepieteicās šinī lietā palīdzēt.

Jāsecina, ka lielu daļu sabiedrības interesē nevis tiesas un tās spriedumu taisnīgums, bet iespēja izsprukt sveikā un tās izmantošana vai neizmantošana. Jā, tiesa ir netaisna, bet tev taču bija iespēja tai pakļauties un tad tevi cietumā neviens neliktu – to esmu dzirdējis no daudziem. Bet atkal jājautā – vai tam tā būtu jābūt? Galu galā, Satversme taču mums garantē tieši tiesības uz taisnīgu tiesu, nevis tiesības izsprukt no likšanas cietumā netaisnas tiesas rezultātā. Vai tiešām tiesai nav jābūt gudrai un taisnīgai pašai par sevi? Vai tiešām tai jābūt aklam, stulbam ceļa rullim, kurš bezjēdzīgi saplacina cilvēka dzīvi, ja tas stāv par taisnību, nevis bailīgi pamūk malā?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Ansis Ataols Bērziņš Delna Saeima Satversme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form