Sociālajos tīklos pēdējās dienās uzmanību izpelnījušās fotogrāfijas, kurās redzami bruņoti "Taliban" kaujinieki pozējam izklaides katamarānā burvīgā zilā ūdenī. Šo vietu uzreiz atpazinu, jo tāda Afganistānā ir tikai viena. Un arī es esmu vizinājies ar šiem pašiem gulbīšiem un nopeldējies šajā dzidrajā ūdenī.
Tie ir Bandiamīras ezeri, kas atrodas Bandiamīras nacionālajā parkā Bāmijānas provincē, kas pazīstama arī ar citiem tūrisma objektiem, piemēram, ar 2001. gadā "Taliban" kaujinieku uzspridzināto milzu Budas statuju – šis notikums nokļuva pasaules mediju pirmajās lapās.
Šī pasakaini skaistā vieta tolaik, 2017. gadā, pamatīgi satricināja manu iespaidu par Afganistānu. Uz vispārējā informācijas fona par Afganistānu kā posta un vardarbības mocītu zemi bija pārsteidzoši ierasties pie šiem tirkīzzilajiem ezeriem, kur cilvēki brauc ar ģimenēm atpūsties, pērk suvenīrus, velk krāsainas cepures, vizinās pa ūdeni ar katamarāniem gulbīšiem un ir laimīgi.
Lai nokļūtu šeit, mūsu mazā žurnālistu grupa brauciena laikā mainīja plānus un pārkāpa drošības noteikumus nepārvietoties starp provincēm pa sauszemes ceļu. Ar diviem nolīgtiem "Toyota" apvidniekiem visu nakti un pusi dienas lēni kratījāmies pāri kalniem pa putekļainu ceļu, lai no sausās un nabadzīgās Dājkondī provinces nonāktu Bāmijānā ar zaļām un auglīgām ielejām. Un tas noteikti bija tā vērts.
Bandiamīras ezeri, kuru dziļums pārsniedz pat 100 metrus, ir vairāku ezeru sistēma, kas atrodas dažādos līmeņos, un ūdens plūst no augstākā uz zemāko. 2004. gadā ap 2900 metru augstumā esošie ezeri tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2009. gadā te tika dibināts Afganistānas pirmais nacionālais parks.
Ezeri bijuši populārs tūrisma objekts jau sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, taču pēc tam sekoja PSRS–afgāņu karš un turpmākie nemierīgie laiki, kas tūrisma attīstību sagrāva. Pēc "Taliban" gāšanas tūrisms sāka atdzimt, un ezerus apmeklēja tūkstošiem vietējo tūristu gadā.
Redzēt priecīgus, atvērtus un draudzīgus cilvēkus, kas ierodas ar pārkrāmētiem busiņiem, pērk suvenīrus un rīko piknikus, bija tas, kas man raisīja vislielākās cerības, ka valstij ir nākotne, jo ir cilvēki, kam to vajag. Turklāt te pastāv arī lielisks starptautiskā tūrisma potenciāls – ezeri, netālu esošā Bāmijānas pilsētā ar budām un citu pirmsislāma laika mantojumu. Turklāt pilsētā ir neliels lidlauks un Rietumu standartiem atbilstoša viesnīca.
Esot šādā vietā, protams, arī mēs izbraucām ar gulbīšiem. Man papildus bija liela vēlme nopeldēties un ievilkt blociņā ķeksi pie ailes "pelde Afganistānā", tāpēc mināmies tālāk no krasta, lai nesatrauktu vietējos (Afganistānā nav ieteicams pārāk atkailināties). Plānu apgrūtināja kāda afgāņu kompānija, kas ar savu gulbīti visu laiku mums sekoja, triecās virsū un smējās – viņiem bija jautri paāzēt ārzemniekus. Galu galā nācās peldēties ar biksēm, kas tur ir pilnībā normāla prakse. Varu teikt, ka ūdens, neskatoties uz karsto laiku, bija neparasti auksts.
Bet kopš "Taliban" nākšanas pie varas galvenais jautājums ir – kas būs tālāk? Kā mainīsies dzīve, un vai turpināsies tūrisms?
Skaidrs, ka tā nav nekāda karaflote un talibi tikai izbauda to, kas valstī varēja rasties, kamēr viņiem pašiem nebija teikšanas, un ar granātmetējiem rokās pozē valsts skaistākajās vietās. Ir patīkami pārņemt kaut ko gatavu. Vismaz peldošo gulbīšu gadījumā iespēja ar tiem tik galā ir lielāka nekā ar pamestiem helikopteriem un lidmašīnām, kurām vajag gan apmācītus pilotus, gan kvalificētu apkopi, degvielu un rezerves daļas. Tāpat nav joka lieta mēģināt pārvaldīt tik sarežģītu valsti kā Afganistāna.
Viens ir skaidrs jau tagad. Pat ja talibi vairs nebūs tik stingri kā pirmā režīma laikos deviņdesmitajos gados un neliegs cilvēkiem laicīgās dzīves labumus, kā arī iespēju ceļot, iespējas to darīt būs daudz mazākas.
Jau pirms "Taliban" triumfa ne visiem vienā no pasaules nabadzīgākajām valstīm bija pa kabatai mērot 250–300 kilometru ceļu vienā virzienā no Kabulas līdz ezeriem. Tagad ekonomiskā situācija krāsojas vēl drūmāka.
Āzijas attīstības bankas dati liecina, ka 2020. gadā zem nacionālā nabadzības sliekšņa valstī dzīvoja 47% iedzīvotāju. Bet tagad, kopš "Taliban" augustā pārņēma kontroli, viss apstājās. Valstij draud pilnīgs no ārvalstu palīdzības lielā mērā atkarīgās ekonomikas sabrukums.
Pasaules Bankas dati liecina, ka ap 40% iekšzemes kopprodukta veidoja ārvalstu palīdzība. Līdz ar valdības sabrukumu lielākoties tā ir apturēta, tāpat kā iesaldēti valdības konti ārzemēs.
Bijušais Afganistānas bankas (DAB) vadītājs Adžmals Ahmadijs lēsa, ka "Taliban" ir piekļuve vien 0,1 līdz 0,2% no valsts kopējām ārzemēs glabātajām rezervēm. Cilvēkiem tagad aktuālāka problēma ir nodrošināt sevi ar iztiku, kad daudzi valsts sektorā strādājošie ir palikuši bez algas. Tāpat ļaudis meklē veidus, kā izkļūt no valsts, gan rūpēs par savu drošību, gan bēgot no nabadzības.
Savukārt prognozes, ka "Taliban" varētu labi pelnīt ar nelegālajām raktuvēm, opija audzēšanu un tirdzniecības ceļiem, ir pārāk optimistiskas, raksta "The Financial Times". Ienākumi no šādiem avotiem ir relatīvi lieli, ja ar tiem jāfinansē nemiernieku kampaņa, bet ir pilnībā neadekvāti, ja ir runa par funkcionējošas valdības nodrošināšanu.
Tagad pasaules uzmanība lielā mērā vērsta uz to, kā "Taliban" pildīs savu solījumu par cilvēktiesībām un to, ka neierobežos sieviešu iespējas piedalīties sociālajā dzīvē, strādāt un studēt. Jaunā pagaidu valdība ar "Taliban" veco gvardi priekšgalā un bez nevienas sievietes cerības nevieš.
Tāpat kā cerības nevieš ziņa, ka Kabulas mērs pašvaldībā strādājošajām sievietēm licis palikt mājās – uz darbu atļauts nākt tikai tām, kuru darbu nevar veikt vīrieši. Viens no retajiem darbiem, ko Kabulā vēl var darīt sievietes, ir sieviešu tualešu tīrīšana, ziņo CNN.
Līdz ar to apskates objekti un izklaide pašlaik ir zema prioritāte garajā akūto problēmu sarakstā, starp kurām ir arī draudošs bads lielai iedzīvotāju daļai. Kā būs ar iekšējo tūrismu, redzēsim, kad "Taliban" nostabilizēsies. Taču cerības par to, ka uz Afganistānu varētu plūst tūristi no Rietumu pasaules, atvirzās vēl tālāk nezināmā nākotnē, nekā tas bija mana brauciena laikā 2017. gadā. Toreiz patiesi cerēju, ka šajā leģendārajā zemē būs iespēja atgriezties vēlreiz brīvdienu ceļojumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
