Āris Jansons: Jaunā Antante jeb sirsnīgā saprašanās bez Krievijas

Vārds "antante" atmiņā iespiedies no skolas gadiem. Franču valodas pratēji mācēja skanīgi izlasīt visu precīzo vārdkopu – "entente cordiale" – un iztulkot, ka tā ir "sirsnīga saprašanās". Tā tika apzīmēta Francijas un Apvienotās Karalistes 1904. gada vienošanās par savstarpēju saikņu stiprināšanu pēc koloniju jautājumu strīdu nokārtošanas. Pēcāk Antante kā militāri politiska savienība (tātad ar lielo burtu) ietvēra arī Krieviju, tomēr pamatu, izbeidzot gadu tūkstoti ilgušo savstarpējo naidošanos, iecementēja Parīze un Londona.

Daudz ūdeņu aizplūdis kopš manām vēstures stundām un vēl vairāk kopš pagājušā gadsimta sākuma, bet Parīzes un Londonas sāncensība nekur nav zudusi, jo ir dziļi iesakņojusies. Arī pagātnes smagais svars joprojām valda pār pašreizējām attiecībām un izpaužas dažādos veidos, par spīti kopīgām vērtībām.
Tas, ka nupat notikušās Francijas prezidenta Emanuela Makrona un Lielbritānijas premjera Riši Sunaka tikšanās rezultātus ne viens vien apskatnieks ir gatavs dēvēt par jauno Antanti, apliecina šīs galotņu apspriedes svaru. Lielbritānijas un Francijas augstākā līmeņa sanāksme notikusi pirmo reizi piecos gados – šis fakts izgaismo barjeru kalnu, kas bija jāpārvar abu valstu līderiem un sarunu vedējiem. Divu Vakareiropas globālo metropoļu attiecību pārstartēšana par galvas tiesu sekmējusi Rietumu politiskā veseluma saliedēšanu.