Āris Jansons: Kazahstāna laika mīnu varā

Vēl pirms nedēļas neviens politologs neprognozēja, ka tūdaļ pēc Jaunā gada Kazahstānā desmitiem tūkstošu cilvēku piepildīs ielas un pieprasīs valsts politiskās vadības nomaiņu. Arī Kazahstānas varas iestādes nebija paredzējušas, ka savu ekonomisko un pilsoņu tiesību aizstāvēšanai tautieši izies protestēt ielās. Nekādas drīzā negaisa pazīmes neizrādīja gadumijas Neatkarīgo Valstu Sadraudzības līderu samits, kurā klāt bija vienlaikus divi Kazahstānas vadītāji – prezidents Kasims Žomarts Tokajevs un eksprezidents, "nācijas tēvs" Nursultans Nazarbajevs (attēlā kopā ar V. Putinu). Jā, akūta psihomotoriska aizture (stupors) nupat bija piemeklējusi arī Kremli, kas negaidīja tik strauju dramatisko notikumu tempu, bet nu ir atjēdzies un saukā protestējošos kazahus par nekārtību cēlājiem, bandītiem un teroristiem.

Kazahstānā eksplodējis dumpis, spontāni sākušās nekārtības. Runa nav pat par tā ātrumu, bet gan par lavīnveidīgo raksturu, kad nav nekādas saskaņotības. Protestiem nav vienotas ideoloģijas, nav vienota centra. Ir sacēlusies nevis vidusšķira, kuru vismaz teorētiski varētu ietekmēt no ārzemēm, bet protestē cilvēki no laukiem un ciematiem, kas apzināti palielina prestatījuma pakāpi. Galvenais iemesls ir sabiedrības sociālā noslāņošanās un korupcija, bezcerības radītie apstākļi masu neapmierinātībai bez reālām politiskām un ekonomiskām reformām, kurā "pēdējais piliens" ir bijusi dabasgāzes cenu celšanās. Uz šā fona nevajadzētu piesaukt Rietumu specdienestus vai Sorosa fondu, jo tas izklausās pavisam muļķīgi un izskatās pēc reflektoriskas kustības.