Vai šī versija atbilst patiesībai, zina spiegu ķērāji un viņu saimnieki. Bet netiek slēpts, ka ASV prezidents Baraks Obama ir uzrakstījis slepenu vēstuli krievu kolēģim Vladimiram Putinam, un Kremļa saimnieks pašlaik sacerot atbildi, kas nonākšot Baltajā namā maija beigās. Varam vien nojaust, ka viens tematiem ir Sīrijas krīzes nokārtošana. Abas lielvalstis sīriešu pilsoņu kara laikā stāvējušas pretējās pozīcijās, kas aizvedušas politiskas spriedzes un diplomātijas strupceļā un traucējušas miera panākšanu sarunās. Nu redzami mājieni un dzirdamas balsis, ka Maskava un Vašingtona ir vienisprātis par Sīrijas miera procesa atdzīvināšanas nepieciešamību. Salīdzinot ar abu galvaspilsētu toņkārtu vēl gadumijā, tas ir ļoti nopietni.
Irākā un Afganistānā ilgāk nekā desmitgadi iegrimušo amerikāņu un britu sejām uzlikts paguruma spiedogs, bet krievi tālāk par mīņāšanos Sirtas ostā divus gadus Sīrijā neko nav sasnieguši. Pasaules medijos Kremli nemitīgi dēvē par brutālā diktatora stutētāju, kuru neiežēlina ne 80 000 nonāvēto sīriešu, ne biedē Damaskas ķīmisko ieroču noplūdes iespēja. Putina aizokeāna kolēģis pieticīgi palīdz dažām Sīrijas dumpinieku grupām, bet būtībā izvairās no iesaistīšanās līmeņa, kas turpmāk padarītu viņu atbildīgu par visu notiekošo šajā valstī. Arī citas reģiona zemes - Irāku, Libānu, Lībiju, Jemenu - sagaida vārgu, pushaotisku valstu liktenis, un tās ASV nevar sakārtot bez tādiem pūliņiem, kas vājinātu to intereses pašu mājās un citur pasaulē.
Virkne pazīmju ļauj noprast - ASV valsts sekretārs Džons Kerijs ir pārliecinājis Putinu, ka Maskavai piestāv darbīgi piedalīties Sīrijas krīzes risināšanā vienā kompānijā ar Vašingtonu un Londonu. Daļa ASV politiķu pieprasa noteikt lidojuma lieguma zonu virs Sīrijas, taču Vašingtona un Londona šajā sakarā nav neko veikusi – tā atkal ir Maskavai dota gaidīšanas zīme. No otras puses, Lielbritānija, Francija un ASV kategoriski nenoraida iespēju palīdzēt sīriešu dumpiniekiem ar bruņojumu – un atkal arī tādēļ, lai motivētu Krieviju nākt tuvāk pie starptautiskas konferences galda. Obama un britu premjers Deivids Kamerons tagad piemin Krievijas prezidentu tik bieži, ka nenākas šaubīties, kuru ietekmīgu personu viņi viskārāk gaida pie Sīrijas sarunu galda. Putins vēl lemšot, vai viņam ir pieņemams "sarunu formāts". No žestu valodas gan apjēdzams, ka perspektīva zaudēt jūras kara spēku bāzi Vidusjūrā Maskavu biedē vairāk nekā Asada iespējamā gāšana no troņa. Krievi tāpat kā rietumnieki ir ieinteresēti arī radikālo islāmistu piebremzēšanā Tuvajos Austrumos. Sīrijas sprādzienbīstamajā juceklī taču bez Irānas ir iesaistītas arī tādas organizācijas, kā Hezbollah un ar Al Qaeda saistītā Al-Nusra.
Solis uz priekšu ir Lielbritānijas un Krievijas ārlietu un aizsardzības ministru apsēšanās pie viena galda formātā 2+2. Pēc šādiem saietiem svarīgs ir katrs teikums. Zīmīgs ir Krievijas ārlietu šefa Lavrova teiktais, ka ne Krievija, ne Liebritānija Sīrijā neatbalsta nevienu personīgi. Ja nevienu, tad arī ne Bašāru Asadu. Iepriekš Maskava pasvītroja, ka Asads nav aiztiekams kā sīriešu likumīgi ievēlēts prezidents. Būtiski arī, ka Lavrovs piekritis pārejas posma nepieciešamībai Sīrijā. Britiem radās iespēja apsveikt Krievijas pausto nodomu vest dialogu ar Sīrijas Nacionālo koalīciju.
Lai gan Maskava, Londona un Vašingtona Sīrijā notiekošo nevērtē vienādi, tās vēlas novērst Sīrijas sašķelšanos, izbeigt vardarbību un nestabilitāti. Pēc sarunām Vašingtonā, Londonā un Sočos ASV un Lielbritānija saka, ka atrasta kopīga augsne ar Krieviju tālākai rīcībai un Sīrijas apspriedes izredzes šķiet gaišākas. Taču, par spīti augošam postījumu un upuru skaitam, paši sīrieši nesteidz sākt politisku dialogu, kas ir pērnās Ženēvas konferences galvenā prasība. Te jāparūpējas par Saūda Arābijas, Kataras un Turcijas mudinājumu. Reālākais saieta laiks ir jūnijs, jo šomēnes tikšanos ar konfliktā iesaistīto pušu dalību neizdosies sarīkot - pārāk daudz vēl domstarpību par tās formātu.
Rietumu un Krievijas starpā pastāvošās "vecās aizdomas" negarantē sarunu panākumu. Tomēr Londonai, Vašingtonai un Maskavai Sīrijā pieņemamāka ir daudzsološas varas maiņas ideja nekā barbaru stila slaktiņš ar ienaidnieku apēšanu šā vārda burtiskā nozīmē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
