Šis ir vairāk retorisks jautājums, uz kuru izlasot šo rakstu, atbildi neatradīsiet. Tomēr padomāt, kas tad ir par iemeslu tam, ka tik daudz runā par tūrisma attīstību un pasākumiem mūsu kaimiņu valstīs Igaunijā vai Lietuvā, bet Latvijā tāda koordinēta, plānveidīga tūrisma produkta uzlabošana, tūrisma mārketinga darba veikšana kā nenotiek, tā nenotiek. Kāpēc?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Kādas valsts amatpersonas nesenās pagātnes izteikumi laikrakstā „DB” , ka tas, ka atpūtnieki (tūristi) veidojuši tikai 18,6 % no iebraucošajiem tūristiem, liek apšaubīt domu, ka dažādas izklaides un atrakcijas piesaista tūristus. Loģiski rodas jautājums, ko Latvijas valdība ir darījusi tūrisma attīstībai un kāpēc atpūtas tūristi, sastāda tik zemu procentu no kopējā tūristu skaita. Vai vietējais tūrisms, kas noteikti pārsvarā ir atpūtas tūrisms var būt nenozīmīgs? Lai gan, ja ticam Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2003.gadu, tad brīvdienu pavadīšanu/atpūtu kā galveno ceļojumu motīvu minējuši 20% , bet darījumu kārtošanu 16%. Dinamika ir novērojama salīdzinot ar 2002.gadu, kad atpūtas nolūkos Latviju apmeklēja 64.41%, bet darījumu veikšanai 11,35%.

No daudzajām kaimiņvalstu pilsētām visvairāk un biežāk tiek minētas veiksmīgās pilsētas un pārsvarā tie ir kūrorti. Kas tad ir tas, ko nav aptvēruši Latvijas politiķi pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē un vēl joprojām? Tā ir augstā pievienotā vērtība, ko rada kūrortu pakalpojumi un produkti. Tā ir sapratne par valsts ekonomiku un savas valsts iedzīvotāju sociālo labklājību. Iespējams, ka vainīgas ir prioritātes, piemēram, lauku tūrisms, kas kā alternatīvs lauksaimnieku uzņēmējdarbības papildus ienākumu avots ticis atbalstīts ar Zemkopības ministrijas finansējumu. Latvija nebūt nav tā zaļākā vai ekoloģiski stabilākā Eiropas vai Baltijas reģiona valsts. Kas tad ir mudinājis šī jautājuma lobēšanu? Atbilde meklējama likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kur zemnieku saimniecības, daudzas no kurām nodarbojas ar lauku tūrismu ir atbrīvotas no ienākuma nodokļa, ja ienākums nepārsniedz 3000 latu.

Saprotama ir zaļā jeb ekotūrisma tūrisma lobēšana pagājušā gadsimta beigās. Laikā, kad tūrisms nepamatoti atradās zem LR Vides Aizsardzības un Reģionālās Attīstības Ministrijas, acīmredzot tas izskaidrojams ar to, ka no visiem tūrisma veidiem, šis bija mazāk kaitīgākais Latvijas videi. Ekotūrisms ir visnotaļ vajadzīgs tūrisma veids, kas liecina par pareizu sabiedrības domāšanas un attīstības veidu, tomēr valsts ekonomikā izņemot atsevišķas valstis, piemēram Kostariku, tam nav liela ekonomiska nozīme.

Pēdējā laikā „jājamzirdziņš” ir biznesa tūrisms, kas tiek minēts kā Latvijas tūrisma glābšanas pasākums, aizmirstot pamatformulu - ka tur, kur ir attīstīta biznesa vide, tur arī būs biznesa tūrisms. Uzņēmēji ir attīstību virzošais spēks. Rīga, kā Baltijas metropole varētu attīstīties kā konferenču vieta pacīkstoties ar Helsinkiem, Stokholmu, Viļņu vai Tallinu, kuras šo tirgus segmentu sen jau ir aptvērušas. Bet vai tā ir visas Latvijas tūrisma prioritāte?

Ļoti maz dzirdams par vietējā tūrisma attīstību un to, ka arī šis process valstī kādam ir jāvada. Pat neatkarīgās Latvijas Republikas laikā izveidotā tautas kustība „Apceļo Latviju” tika atbalstīta un bija populāra. Attīstīts tūrisms ir tajās valstīs, kur ir attīstīts un sakārtots vietējais tūrisms. Un vietējais tūrisms ir tas, kas var mazināt sezonalitātes ietekmi tūrisma industrijā.

Lielas cerības ikvienā nozarē tiek saistītas ar ES strukturālajiem fondiem. Par tiem „šūmējas” gan uzņēmēji, gan pašvaldības, gan valsts institūcijas. Tomēr pastāv arī būtiskas neskaidrības un aspekti, kas kavē veikt sagatavošanās darbus ES struktūrfondu piesaistei, daudzām nozarēm Latvijā tie ir vienoti:

  • Vienotas stratēģijas trūkums ES struktūrfondu apguvei valstī,
  • Partnerības principa trūkums nacionālas nozīmes stratēģisku dokumentu sagatavošanā ES struktūrfondu apguvei,
  • Sadarbības principa trūkums starp valsts iestādēm, pašvaldībām, uzņēmējiem un bankām,
  • Likumdošanas nepilnības,
  • Vispārēja neziņa par ES struktūrfondu apguves gatavību valsts līmenī un potenciālo projektu iesniedzēju līmenī.

Analizējot patreizējo tūrisma situāciju valstī un tūrisma attīstību reglamentējošos dokumentus, var izdalīt sekojošus tūrisma attīstību kavējošus faktorus, bez augstāk minētajiem, kurus nevar atrisināt ar ES struktūrfondu naudu:

  • nepietiekama tūrisma attīstības koordinēšana (nav skaidri nodalītas funkcijas starp LR Ekonomikas ministrijas tūrisma departamentu un Tūrisma attīstības valsts aģentūru (TAVA) un nav skaidrs, kuram būtu jāveic koordinatora loma) un popularizēšana vietējā un starptautiskajā tirgū,
  • nepietiekama sadarbība starp visām iesaistītajām pusēm (valsts, pašvaldībām, privāto sektoru un sabiedriskajām organizācijām) un visos līmeņos (starptautiskajā, nacionālajā, reģionālajā un vietējā), piem. Tūrisma attīstības valsts aģentūras vēsturiskā sadarbība ar 3-4 reģionālajām tūrisma asociācijām (kuras darbojas saskaņā ar Statūtiem, nevar būt atbildīgas par tūrisma attīstību reģionos. Sabiedriskas organizācijas mērķi un uzdevumi ir citi, bet tas nenozīmē, ka nevajadzīgi piemēram savu biedru interešu aizstāvēšanu, jaunu tūrisma produktu izveidi un to popularizēšanu), ignorējot Rīgas reģionu pretrunā ar LR „Reģionālās attīstības likumu”, kurā noteikti pieci reģioni. Zemgalē veidojas situācija, kad reģionālā tūrisma asociācija neapmierina daļu tūrisma nozarē iesaistīto organizāciju un uzņēmumu un tur tiek veidota cita sabiedriska organizācija –Zemgales tūrisma attīstības Fonds. Kurš būs tas, kas noteiks ar kuru no sabiedriskajām organizācijām valsts un reģionālajām institūcijām sadarboties? Saskaņā ar likumu par sabiedriskajām organizācijā, abas ir pareizas.

Saskaņā ar LR „Likumu par pašvaldībām” pašvaldību funkcijas ir tieši saistītas ar tūrisma attīstību savā teritorijā. Valsts pārvalde tūrisma jomā būtu jāveic saskaņā ar esošajiem likumiem un Reģionālajām attīstības aģentūrām, nevis kā vieglāk un, kā to dara TAVA. Reģionālās attīstības aģentūras, saskaņā ar augstāk minētajiem likumiem ir atbildīgas par attīstību pašvaldībās un reģionos, un viszinošākās arī ES finansu līdzekļu piesaistīšanā. Iespējams, ka pārvalde jāveic saskaņā ar Latvijas Tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2001.-2010.gadam, minēto sešu reģionu sistēmu. Vismaz tas ir dokumentāli pamatots.

Nepilnīga tūrisma statistika, kuras datus grūti izmantot kā indikatorus tūrisma analīzei (nemaz nerunājot par ilgtspējīgu tūrismu). Piemēram, tūrisma mītņu veidi, kuri pēc Latvijas standarta ir klasificēti savādāk, nekā to veic Latvijas statistika pārvalde. Nav dati par tūristu atstāto naudu konkrētās pilsētās vai reģionos. Salīdzinot, no vietējiem uzņēmējiem iegūto informāciju ar oficiālo, ir pamats domāt, ka tūrisma statistikas dati atsevišķās sadaļās ir ar kļūdu līdz 30%.

Globāla programma, atbalstot pamatotu, atsevišķu tūrisma veidu atbalstīšanu. Tūrisms kā neregulējama uzņēmējdarbības sfēra ir pierādījusi savas nepilnības, jo valstī, kurā nav tūrisma pieredzes un nostabilizējusies industrija, eksperimenti ar „skaļākās balss vai lielākās dūres” paņēmieniem vai nelielu politisku uzvaru gūšanu nav attaisnojami. Tūrisms nav tūrisma pēc, un arī ne tikai biznesa pēc, tā ir gan izglītība, gan veselības aizsardzība, gan iedzīvotāju labklājība, un ir pēdējais laiks sākt strādāt nevis haotiski „bakstīties”. Analizējot citu valstu pieredzi, vadoties pēc pašu pieņemtajiem likumiem un pieredzes, izveidot valsts tūrisma pārvaldes sistēmu un iesaistīt atbilstošus darbiniekus.

Tūrisms ir gandrīz jebkuras valsts ekonomikas attīstības būtiska sastāvdaļa un diletantiska attieksme pret to ir noziegums.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form