Arnis Terzens: 'Fakts: visiem nekad nebūs labi'; saruna ar Edgaru Vērpi (fragmenti)

(..) - Atgriežamies tomēr pie iepriekšējā jautājuma, ar ko vairāk domāju tieši tavu funkcionāra, ne tikai skolotāja statusu, ar ko esi kopā faktiski kopš akadēmijas laikiem.

- Tas gan izveidojies gluži nejauši, jo uz tādu statusu jau patiešām iet tikai retais. Bet nekādā gadījumā nenoliegšu, ka katrā ziņā tas bija arī atalgojuma jautājums. Noteiktu laika posmu savā dzīvē esmu bijis tikai radošs mākslinieks, un acumirklī to esmu izjutis kā milzīgu kritumu tieši šajā materiālajā aspektā. Tad tā dzīve bija apskaužami primitīva - ja kādu darbu beidzot kāds nopērk, tad ar to pietiek tikai tam, lai segtu iepriekšējā laika posmā sakrātos parādus, un atkal vari aizņemties līdz nākamai pārdotajai gleznai. Tieši tāpēc jau kopš darba uzsākšanas skolā man tas allaž bijis ļoti konkrēts materiālais atspaids. Vismaz pietika maizei, tējai un bērniem.

- Vai patlaban Kultūrkapitāla fonda vadītāja amatu tu arī ieņem galvenokārt, lai justu materiālā nodrošinājuma stabilitāti?

- ...Katrā ziņā šis apsvērums nav gluži pēdējā vietā. Šeit man ir normāla alga, kuras lielumu kā attiecīgas iestādes vadītājam - atbilstoši darbinieku skaitam - nosaka likums.

- Kā tu šeit nokļuvi?

- Pēc tā, kad aizgāja iepriekšējais direktors, notika konkurss, kurā es mazliet brīnumainā kārtā uzvarēju. Pieteicos tāpēc, ka biju jau divus gadus nostrādājis vizuālās mākslas padomē kā vadītājs un pietiekami labi iepazinis fonda darbību, kā mēdz teikt, no iekšpuses. Tad vēl paralēli strādāju rozīšos par direktoru, bet tur jau bija iestājusies zināma rutīna, jo sešos gados bija īstenots faktiski viss, ko savulaik biju iecerējis. Lūk, un te alga bija aptuveni trīs reizes lielāka nekā skolas direktoram, tāpēc arī izšķīros par tādu soli.

- Un kā tu šeit kopumā jūties?

- Ja teikšu, ka ļoti patīk - melošu, ja teikšu, ka itin nemaz nepatīk - arī melošu. Bet jāsaka, ka tas diezin vai ir no tiem vispatīkamākajiem darbiem, nav tāds, kas nepārtraukti dod tikai gandarījumu. Drīzāk ir otrādi. Līdz pat tam, ka dažreiz ļoti nopietni aizdomājos par to, kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs... Mani spēj nokaut ikdienas rutīnas darbs. Ja ilgāku laiku ir tāds miers, kad viss it kā ir prognozējams, man sāk kļūt garlaicīgi. Bet, jo kļūstu vecāks, jo spēcīgāk sāk iedarboties kaut kādi sensori, kas saka - nu, un kur tad tu tagad tā uzreiz leksi? Iespējams, mans kalnu gāšanas laiks jau pagājis. Par tādu periodu manā dzīvē acīmredzot var uzskatīt laiku, kad biju rozīšu direktors.

- Kas ir tie momenti, kas tev šeit liek sajusties neomulīgi?

- Kopumā jau to ir daudz, lai gan galvenā ir jau minētā ikdienas rutīna. Un vēl tas, ka reizēm ļoti grūti sajust to pozitīvo, kas šeit patiesībā ir. Savukārt negatīvais jūtams vienkārši pāri malām. Nevaru teikt, ka tas tā ir ikdienā, bet tad, kad tas negatīvais dominē, tad tas patiešām dominē, turklāt tā, ka tu pats tur neko nespēj padarīt. Bet ir arī situācijas, kurās vari daudz darīt, un tās tad arī notur kaut kādā līdzsvarā.

- Kā izpaužas šī negatīvā dominance?

- Tā izpaužas no jebkuras puses jeb vienkārši no visām pusēm. Bet šajā situācijā tas ir visnotaļ dabiski, jo fonds parasti spēj apmierināt aptuveni vienu trešdaļu no pieprasītā. Tātad divi cilvēki no trijiem pēc kontaktiem ar fondu allaž paliek neapmierināti. Labākajos gados, kad bija vairāk naudas, dažās nozarēs sasniedzām līmeni, kad vismaz katrs otrais saņēma to, ko prasījis. Bet patlaban situācija ir sevišķi pasliktinājusies, jo mums it kā katru gadu ir pieaugums par desmit procentiem, bet inflācija allaž ir lielāka, tāpēc var teikt, ka reāli mums to līdzekļu pēdējos gados kļūst aizvien mazāk. 2009. gadā to būs jau ievērojami mazāk. Bet ir arī virkne citu negatīvo momentu. Bija laiki kad, fondu lamāja pilnībā visi un pilnībā visās vietās, tāpēc vajadzēja daudz pūliņu, lai kaut ko mainītu pašā izpratnē par fondu.

- Jāatzīst, arī es no pietiekami daudziem pietiekami vērā ņemamiem kultūras apritē esošiem cilvēkiem esmu dzirdējis daudz negatīvu viedokļu par Kultūrkapitāla fondu un tā darbību.

- Tas tā patiešām varētu būt, jo kā direktors pēc katra konkursa parakstu gan līdzekļu piešķiršanas, gan noraidīšanas vēstules, un tā noraidījumu vēstuļu kaudzīte tad ir vismaz divas reizes lielāka par to pirmo. Skaidri apzinos faktu, ka katru reizi divi cilvēki no trijiem paliek neapmierināti, jo visiem tās naudas vienkārši nepietiek.

- Esmu dzirdējis, ka galvenais neapmierinātības iemesls ir tas, ka tie cilvēki vienmēr atkārtojas - gan tie divi noraidāmie, gan tas viens, kurš vienmēr saņem. Labi, tie divi varbūt arī pamainās, bet tas otrs viens gan teju vai nemainās.

- ...Varam pieņemt, ka vismaz viens no šiem trijiem patiešām ilgstoši nemainās. Proti, ir viens, kurš saņem vienmēr, viens - dažreiz, un viens - nesaņems nekad. To var arī pietiekami loģiski izskaidrot, lai gan varu tikai piekrist, ka nav sevišķi patīkami būt tam trešajam. Tādā situācijā klaigātu jebkurš cilvēks. Ikviens, kurš sevī jūtas mākslinieks, vienlaikus jūtas arī ļoti liels un varens. Bet šeit šo "ES" tomēr izvērtē citi. Un, ja šie citi vienu, otru vai trešo reizi nenovērtē jeb neatzīst, ka tas patiešām būtu tik vērtīgi, kā mākslinieks pats domā, protams, dzims domas par to, ka tā ir kaut kāda cūcība un tamlīdzīgi.

- Laikam jau vairāk nepatiku rada tas, ka tik aizdomīgi augstu visu laiku novērtē vienu un to pašu jeb vienus un tos pašus, jo tas rada pārdabisku,  necilvēcisku konkrētā cilvēka veidolu. Jāatzīst, arī manā ieskatā tas neizskatās normāli. Realitātē tā nemēdz būt...

- ...Nezinu, vai var uzrādīt kādu analīzi, kas apliecinātu, ka ir kāds jeb kādi, kuriem nekad nekas no pieprasītā nav noraidīts, bet varu pilnībā droši apgalvot, ka šeit nekad nenoraida tādas lietas, kuras patiešām var uzskatīt par profesionāli labām. Piemēram, runājot par mākslu: ja Imants Vecozols iesniegs projektu, to nenoraidīs. Bet, ja to pašu izdarīs jebkurš jaunais mākslinieks, kaut vai viņa mazdēls, tad nav nekādas garantijas, ka viņu šeit atbalstīs. Lai cik arī ģeniāls viņš sev liktos. Ja, piemēram, pieprasījumu kino jomā iesniegtu Streičs, šeit taču neviens nevarēs pateikt, ka tas ir mēsls un tāpēc noraidīt...

- Bet varbūt tomēr vajadzētu kādreiz saņemties arī tādam solim?

- Bet kāpēc? Raugi, fonda eksperti būtībā jau nevērtē gatavu darbu...

- Ko tad? Tikai vārdu?

- Vārds ir tikai viens no elementiem. Raugi, te ir viena lieta, ko liela daļa cilvēku absolūti neapzinās, proti - Kultūrkapitāla fonda īpatnība ir tāda, ka šeit vērtē ideju. Un, protams, tās autora vārdu. Un, ja ir skaidri zināms, ka ir viens cilvēks, kurš šīs savas idejas mūža garumā allaž spoži īstenojis, tad fonda eksperti arī jaunu ideju gluži automātiski pieņem kā vērtīgu un pārsvarā nekļūdās. Lai gan ir gadījumi, kad nokļūdās arī.

(..) - Es pats esmu bijis eksperts un divus gadus vērtējis šos darbus. Tā rezultātā šajos divos gados zaudēju zināmu skaitu draugu - ne gluži vistuvākos, bet tomēr draugus. Tāpēc, ka skaidri un gaiši pateicu, ko domāju par daudzām viņu lietām un daudzreiz nobalsoju 'pret', lai gan bija iespēja balsot 'par', lai tādējādi saglabātu to draudzību. Bet otra lieta ir tā, ka jau drīz sapratu, ka vairs nekad mūžā šeit nebūšu eksperts, jo no malas pat grūti novērtēt, cik patiesībā šis process ir smags. Turklāt tajā laikā tas bija izteikti sabiedrisks pasākumus, par to pat neko nemaksāja, toties paņēma katru ceturksni vismaz divas vai trīs nedēļas laika, kad jāiepazīstas vidēji ar pieciem simtiem projektu.

- Šodien tātad Kultūrkapitāla fonda eksperti vēl saņem arī atalgojumu par saviem spriedumiem?

- Jā, viņiem maksā, bet, manuprāt, ievērojami nepietiekami, jo, diemžēl, fondam nav tik daudz līdzekļu. Ja, piemēram, tu esi profesionāls cilvēks, gleznotājs, tad tajās trijās nedēļās, kas paiet, lasot tos projektus, vari uzgleznot vienu, divas vai pat trīs gleznas, un, iespējams, par tām nopelnīt krietni vien vairāk, turklāt, darot savu iemīļoto darbu. Sākumā es to nesapratu, tikai vēlāk nāca šī atskārsme. Bet jau biju piekritis un bija jānokalpo tie divi gadi. No otras puses - esmu pārāk principiāls cilvēks, lai spētu būt labs visiem. Ja redzu, ka kaut kas ir vienkāršs sūds, tad uzskatu, ka tam nav jādod nauda un viss. Savukārt, ja tā ir laba lieta, tad ir jādod un turklāt jādod maksimāli. Tā rezultātā patiešām pietiekami smagi salecos ar daudziem cilvēkiem, kuri bija domājuši, ka viņi jau nu gan dabūs šo atbalstu, jo, raugi, Edgars taču viņiem draugs. Taču jāsaprot arī tas, ka to nelemj tikai viens eksperts, komisijā ir septiņi cilvēki, un tur faktiski nav iespējams lobēt kaut kādus savus čomus. Tas arī ir galvenais negatīvais mīts, kas izplatījies sabiedrībā, ka Kultūrkapitāla fondā var mierīgi nolobēt tikai kaut kādu savu kompāniju un visus citus turēt drošā attālumā. Nav tā. Lai kāds nāk un pamēģina kaut ko tādu īstenot, tad paskatīsimies, kā veiksies.

- Bet tu taču pats atzini, ka ir un būs konkrēti cilvēki, kuri fonda atbalstu dabūs vienmēr. Kur tad ir tas mīts?

- Bet viņi arī ir to pelnījuši. To burkšķēšanu jau rada tikai tie, kuri nespēj radīt nekādas patiesas vērtības, un viņi arī visskaļāk klaigā. Tie ir tie, kuriem ļoti patīk runāt par savām tiesībām un kuri sevi uzskata par ģeniāliem māksliniekiem, bet tad, kad viņiem kādreiz tomēr iedod to naudu, tur nekas neīstenojas. Ir bijuši gadījumi, kad mums pēkšņi kādam konkursam izveidojas lielāka naudas masa, nekā ir parasti, un tad varam iedot arī tiem, kuri parasti neko nedabū. Lūk, un vairumā gadījumā tad tā ir tā masa, kas ne tikai iznieko to naudu, bet vēlāk arī teju pilnībā pazūd. Diemžēl, arī tāda ir tā situācija.

- No savas puses varu piebilst: ja tā dēvētie eksperti to darītu bez maksas, tad puslīdz šo procesu vēl varētu pieņemt, bet, ja viņi tagad par to saņem arī atlīdzību, tad, piedod, par absolūtu nesavtību un godprātību tu nekad mūžā nevienu nepārliecināsi. Kaut vai tāpēc, ka eksperta amats jau nav uz mūžu, un kurš gan gribēs divu gadu laikā sabojāt sev nākotni darbā ārpus fonda, vai ne?

- Es varu izskaidrot, kāpēc un kā radās fonda ekspertu darba atalgojums. Eksperti paši sāka kurnēt, ka, sak, tas nav tā vērts. Proti, tu iztērē pietiekami lielu laiku, neizbēgami ar to iegūsti ienaidniekus un vēl neko nenopelni. Un tagad, kad ir tā samaksa, es vienalga uzskatu, ka tas nav pietiekams, ka tam vajadzētu būt vismaz trīs vai pat četras reizes lielākam. Bet, diemžēl, fondam nav tik daudz tās naudiņas.

- Cik lielu summu Kultūrkapitāla fonds kopā apgroza gada laikā?

- Aptuveni septiņi miljoni latu. Ja vēlies zināt pilnībā precīzi, varu pameklēt papīrus...

- Nē, paldies. Man tikai svaigā atmiņā kārtējā neapmierinātības izpausme ar Kultūrkapitāla darbu un politiku, kas pavīdēja informatīvajā telpā, kur kārtējie noraidītie Tīmekļa publikācijā cita starpā min arī fonda administratīvajām izmaksām gadā iztērēto summu 400 000 latu. Vai šo summu tu uzskati par nepietiekamu?

- Šī summa sevī iekļauj šo ekspertu atalgojumu, administrācijas atalgojumu, telpu īri un visu pārējo. Manuprāt, tas nav nekāds sevišķi lielais cipars. Katrā ziņā domāju, ka nav iespējams uzturēt kvalitatīvu ekspertīzi, nemaksājot ekspertiem atalgojumu. Vismaz Latvijas apstākļos tas nav iespējams. Kultūrkapitāla fonds vienmēr centies panākt, lai tie, kas ir eksperti, būtu nevis vienkārši savas nozares profesionāļi, bet tieši augstākās raudzes profesionāļi. Sākotnēji jau bija šī doma, kas nāca arī no valdības, proti, ka ekspertiem nevar maksāt, lai izvairītos no iespējamām negācijām. Taču laiks rādīja, ka agri vai vēlu, strādājot bez atalgojuma, cilvēks pamanīsies radīt kādu citu sistēmu, kas viņu spēs materiāli gandarīt. Parēķini kopā - sanāk, ka gadā bez atalgojuma jānostrādā vismaz desmit nedēļas. Gluži loģiski jājautā: un kāpēc, kā vārdā?

- Cik noprotu, neviens jau to ekspertu ar karstu gludekli nepiespiež to darīt.

- Tur jau tā lieta! Viss virzījās uz to, ka šie eksperti varēja kļūt aizvien neprofesionālāki... Atceros, kad mans divu gadu eksperta termiņš tuvojās nobeigumam, šis atalgojums bija daži simti latu gadā. Tieši tad es sev skaidri un gaiši pateicu - vairs nekad mūžā.

- Un kāds tagad ir šis atalgojums?

- Pietiekami vienkārša sistēma: viens lats par vienu projektu un piecdesmit lati par vienu sēdi. To nosaka speciāli Ministru kabineta noteikumi... Pasaki pats, vai tev kā profesionāli liktos pietiekami par piecdesmit projektu iepazīšanu un novērtēšanu atalgojumā saņemt piecdesmit latus?

- Man vispār piemīt zināma alerģija pret jēdzienu 'eksperts'. Eiropas un jo sevišķi Amerikas kontekstā tas jau sen pārvērties vīpsnas vērtā lielumā. Mūsdienu subkulturālajā sabiedrībā, kur valda tik daudz dažādu viedokļu, kas katrs pats par sevi ir gan niecīgi, gan vienlaikus arī vērā ņemami, manuprāt, absolūti nav pamata paziņot, kas šeit kādam šķiet pareizs, labs un vērtīgs un otrādi. Visprimitīvākais 'patīk-nepatīk' līmenis, nekā vairāk.

- Bet tāpēc jau viņi mums ir katrā nozarē vismaz septiņi, ievērojot vēlmi, lai katrs būtu no savas apakšnozares. Manuprāt, Latvijā nemaz nav citas vietas, kur to visu var tik profesionāli izvērtēt. Patiesībā tas eksperta - patīk vai nepatīk šis apzīmējums - lēmums jebkurā gadījumā ir visprofesionālākais, kāds vien mums šobrīd ir iespējams. Savukārt es pats vairs nelasu un nevērtēju fondā iesniegtos materiālus. Man vispār nav balss tiesību.

- Un kāda tad ir tava atbildība šajā amatā?

- Man jāizpilda tas lēmums, ko komisijas ieteikušas un padome apstiprinājusi.

- Parakstīt vēstules?

- Ne tikai parakstīt vēstules. Arī izmaksāt to naudu, tālāk sekot, kā to lieto un kopumā nodrošināt visu fonda darbību. Nolikumā ir precīzi ierakstīts - ja kāds vēlas, var precīzi iepazīties. Svarīgi, ka Kultūrkapitāla fondā visnotaļ perfekti lēmējvara nodalīta no izpildvaras. Neviens fonda štata darbinieks nekad nepiedalās nevienā balsošanā par iesniegtajiem projektiem, tikai rūpējas par to, lai viss process noritētu normāli, nebūtu nekādu aizķeršanos, atbilstu likumam un tamlīdzīgi.

- Bet kurš jeb kas izvēlas jeb piesaista šos ekspertus?

- Tā ir pietiekami sarežģīta sistēma. Reizi gadā notiek konkurss, un, lai tajā varētu piedalīties, kādam - konkrēti: taviem kolēģiem - jāizvirza šīs kandidatūras. Pats neviens nevar ne pieteikties, ne arī fonds kaut kādā veidā uzaicināt. Kandidātus izvirza profesionālās organizācijas.

- Arī politiskas organizācijas?

- Nē. Politika no Kultūrkapitāla fonda stāv pietiekami tālu. Varbūt kāds arī ir iekrāsots kādā krāsā, bet tā tad ir viņa paša krāsa. Piemēram, kultūras ministrs, kā viens no trīspadsmit ministru kabineta locekļiem, protams, nāk no konkrētas partijas, turklāt - tieši pozīcijas partijas.

(..) - Kā tu vērtē bēdīgo galu, ko acīmredzot ņems Kultūras fonds?

- Slikti vērtēju... Pirmkārt, jāatzīst, ka tas jau ilgstoši slikti atsaucas uz mūsu darbību. Izrādās, lielai daļai cilvēku joprojām ir dziļi vienaldzīgi, vai runa ir par Kultūrkapitāla fondu, vai Kultūras fondu. Kad gānās par vienu, domā mūs, un otrādi. Katrā ziņā esmu pietiekami daudz sajutis tās negācijas, kas, izšautas Kultūras fonda virzienā, trāpījušas mums. Pat tādā līmenī, ka arī Valsts kontrolieris Černajs savulaik uzstāšanās laikā radio mierīgi stāstījis par naudas zudumiem Kultūrkapitāla fondā, patiesībā ar to domādams Kultūras fondu. Turklāt tā viņam izgāja divas reizes.

- Kāpēc tad tu kā sliktu vērtē iespējamo Kultūras fonda likvidēšanu?

- Pirmkārt, tā ir cilvēku uzticības pievilšana. Otrkārt, tādējādi diskreditējas pats vārdu salikums - kultūra un fonds. Turklāt tagad mēs jau daudz ko esam pārņēmuši no Kultūras fonda, proti, ziedojumi ienāk pie mums un mēs tos novirzām tur, kur tie būtu bijuši paredzēti, izejot cauri Kultūras fondam.

- Bet tad jau labi, ka vairs nebūs tāda lieku starpnieku noņemšanās!

- Tad, kad patiešām nebūs, tikai tad arī būs labi, bet pagaidām tas mūsu darbu tikai apgrūtina.

- Kā un no kurienes ienāk nauda Kultūrkapitāla fondā - jums jāstaigā apkārt un jāizlūdzas vai arī tā ieplūst garantēti un regulāri?

- Šobrīd jau situācija ir tāda, ka vispār nekas vairs nav garantēts. Mēs esam budžeta iestāde un pats redzi, kas tagad visapkārt notiek. Bet sākotnēji Kultūrkapitāla fonds bija neatkarīga akciju sabiedrība, kas uzbūvēta atbilstoši visā pasaulē izplatītam, pierastam tā dēvētajam izstieptas rokas principam. Kopš reformas, kas notika Repšes valdības laikā, kad politiķi izdomāja, ka tas acīmredzot ir politiski pārāk neiespaidojami...

- Piedod - kādas rokas? Vai izstieptas, lūdzot?

- Nē, gluži otrādi - noliedzoši izstieptas, tā, ka politiķi netiek klāt šīs summas noteikšanai. Bet šobrīd aizvien ir tā, ka par Kultūrkapitāla fonda budžetu nobalso, Saeimā vienlaikus balsojot par visu budžetu. Tātad šobrīd, samazinot visu valsts budžetu, samazinās arī mūsu budžets. Vārdu sakot, samazina ļoti ātri, bet, lai pieliktu, allaž jāizcīna ārkārtīgi smagas cīņas. Bet, piemēram, Igaunijā aizvien saglabājusies mūsu pirmsreformu situācija. Lai labāk ilustrētu esošo situāciju, varu minēt salīdzinājumu. Līdz 2002. gadam mūsu budžetu veidoja noteikta daļa no iekasētajiem nodokļiem - trīs procenti no alkohols un tabaka akcīzes. No katras šīs jomas mums pienācās trīs procenti plus vēl piecdesmit procenti no iekasētās azartspēļu uzņēmumu ikgadējās nodevas. Un tad šis ieņēmums bija salīdzinoši nestabils, atkarīgā no tā, kā auga vai samazinājās akcīze un kā iekasēja vai neiekasēja nodokļus. Bija labāki gadi un bija sliktāki gadi, bieži vien neko daudz nevarēja iepriekš paredzēt un tamlīdzīgi. Bet katrā ziņā to nevarēja iespaidot ar politiskiem lēmumiem. Un tad to sagrāva. Lūk, un, ja salīdzinām ar igauņiem, tad 2002. gadā mūsu budžeti bija aptuveni līdzīgi - latos aptuveni pieci miljoni mums un aptuveni seši miljoni viņiem, savukārt tagad mums ir jau minētie septiņi miljoni - un būs vēl mazāk -, bet viņiem jau divdesmit viens miljons. Droši vien, ja mēs nebūtu tādā veidā politiski reformēti, mums arī tagad būtu igauņu līmeņa budžets un mēs spētu atbalstīt arī pietiekami lielu masu jaunu, pilnībā nezināmu projektu, un šī attiecība - viens apmierinātais pret diviem neapmierinātajiem - noteikti ievērojami mainītos...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" janvāra numurā (Nr.65)