Romas impērijas laikos, kad pie varas esošie par katru cenu vēlējās saglabāt savu statusu un ietekmi, imperators Oktaviāns Augusts izvirzīja vispārzināmo tēzi – tautai vajag vīnu, maizi un izrādes. Tad tā ir apdullināta un uz mirkli apmierināta, bet labumu piegādātāji tiek godā celti un apjūsmoti. Mūsdienās šī Romas vareno doma ir pielāgota tehnoloģiju laikmetam (industrijas ērtībām), bet skan tikpat pārliecinoši – lai vienkāršais cilvēks būtu apmierināts, dodiet tam šņabi un izpriecas. Šajā rakstā nerakstīšu par izpriecām, lai gan visas TV fabrikas, apšaubāmas kvalitātes kino „šedevri”, dzelteni - analītiskā prese un citi modernās sabiedrības pieprasītie „kultūras” atribūti būtu pelnījuši pamatīgāku izpēti. Runa ir par to, kā mazināt grādīgo dziru lietošanu nesamērīgos daudzumos.

Nevienam nav jāpierāda, ka mūsu sabiedrība smagi cieš no alkoholisma atkarības. Narkoloģijas valsts aģentūras uzskaitē 2004.gada beigās ir gandrīz 30 tūkstoši pacientu ar alkohola atkarību. Vai šie dati pilnībā atspoguļo problēmu? Labi zinām, ka , piemēram Latgalē, teju veselus ciemus varētu uzskatīt par izmitinājuma vietām no alkohola atkarīgajiem. Taču pat šī uzskaitītā statistika ir kritiska Latvijas sabiedrībai ar tās zemo demogrāfiju, novecošanās tendenci un zemo ekonomisko aktivitāti. Vai pastāv recepte, kā radikāli mainīt situāciju īsā laikā ? Nav dzirdēts. Un tomēr tas nenozīmē, ka jāsēž rokas klēpī salikušiem, īpaši Saeimas deputātiem, kuriem šādu problēmu risināšana ir tiešais darba pienākums.

Esmu ierosinājis palielināt akcīzes nodokli stiprajam alkoholam. Un argumenti šādam priekšlikumam ir sekojoši:

1. Pasaules veselības organizācijas (PVO) hartā par alkoholu valsts nodokļu politika ir minēta kā viens no instrumentiem alkohola pieejamības kontrolēšanai. Grādīgās dziras pieejamība ir tieši tas āķis, uz kura visbiežāk uzķeras jaunieši un sociālā riska grupas. Tātad valsts ekonomikai un iedzīvotāju pirktspējai palielinoties, stiprais alkohols kļūst vēl pieejamāks visiem sabiedrības slāņiem. Tāpēc ir tikai loģiski un saprotami, ka akcīzes nodoklim grādīgajiem dzērieniem jāpalielinās līdz ar iedzīvotāju pirktspēju. Turklāt akcīzes nodokļa politika stiprajam alkoholam mūsu valstī līdz šim ir tikusi vērtēta atrauti no sabiedrības veselības un labklājības politikas.

2. Pie visām varām, tomēr vienmēr esam sevi uzskatījuši par eiropiešiem. Skumji atzīt, bet dzeršanas tradīcijās līdz ES vīna un alus kultūras zemēm mums vēl tāls ceļš mērojams. Tāpēc nemēģināsim uzlekt augstāk par pašu pēcpusi un palūkosimies, kāda ir vieglā un stiprā alkohola patēriņa struktūra tepat kaimiņos. Un izrādās, ka arī šajā jautājumā esam pati aziātiskākā no Baltijas valstīm: stiprā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā Lietuvā ir 4.7 l, Igaunijā 6.1 l, Latvijā 8.1 l, turpretī alus patēriņš ir apgriezti proporcionāls - Lietuvā 71.5 l, Igaunijā 74.3 l, Latvijā 63.1 l . Vaicāsiet, kāpēc? Akcīzes nodoklis stiprajam alkoholam kaimiņvalstīs ir par 13 % (Lietuva) un 20 % (Igaunija) augstāks kā Latvijā.

3. Laikā, kad valsts izjūt katastrofālu līdzekļu trūkumu budžetā, naudā mērāmie ieguvumi vairāku miljonu latu vērtībā nebūt nav mazsvarīgi. Tā būs papildus iespēja tos novirzīt veselības, sociālajām un alkoholiķu rehabilitācijas programmām.

4. Šobrīd, kad mūsu ziemeļu un dienvidu robežas ir atvērtas, pilnīgi nepamatotas ir bažas par nelegālas dziras ieplūšanu valstī. Nodokļa likme Latvijā joprojām būs nedaudz zemāka kā Lietuvā un būtiski zemāka kā Igaunijā. Savukārt tie darboņi, kuru rūpals saistīts ar Baltkrieviju un Krieviju, īpaši savas pozīcijas uzlabot nevarēs, jo ar šīm valstīm robežstāvoklis nemainīsies. Turklāt jācer, ka jaunais iekšlietu ministrs īsā laikā spēs padarīt efektīvu ES ekonomiskās robežas kontroli.

5. Par nelegālajiem alkohola ražotājiem jeb ļergas dzinējiem ir īpašs stāsts. Ja gadiem ilgā tiesībsargājošo institūciju bezpalīdzība šajā virzienā joprojām tiek tiražēta kā arguments zemu cenu uzturēšanai, tad nav saprotams, kā šie kārtības nodrošinātāji tērē nodokļu maksātāju naudu un nākas nopietnāk ieklausīties bieži dzirdētajos apgalvojumos par abpusējo izdevīgumu šajā rūpalā.

6. Un visbeidzot. Lai kādus pretargumentus būtu gaidījis no oponentu (stipro dzērienu ražotāju) puses, inflācijas piesaukšana mani pamatīgi izbrīnīja. Alkohols taču nav maize vai piens, tas nav pat degviela, malka, gāze vai sāls, un tā cenas kāpums par Ls 0.22 uz 0.5 l pudeli nerada nekādus blakus efektus.

Labi ir tas, ka atšķirībā no Romas impērijas, Latvijas tautas apziņas aizmiglošana vismaz pagaidām nenotiek par brīvu. Tāpēc, kamēr vēl kāds nav attapies ko līdzīgu praktizēt mūsdienās, izmantosim izdevību un ierobežosim šo nodzeršanās sērgu vismaz ar ekonomiskām metodēm !

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus