Esmu ierosinājis palielināt akcīzes nodokli stiprajam alkoholam. Un argumenti šādam priekšlikumam ir sekojoši:
1. Pasaules veselības organizācijas (PVO) hartā par alkoholu valsts nodokļu politika ir minēta kā viens no instrumentiem alkohola pieejamības kontrolēšanai. Grādīgās dziras pieejamība ir tieši tas āķis, uz kura visbiežāk uzķeras jaunieši un sociālā riska grupas. Tātad valsts ekonomikai un iedzīvotāju pirktspējai palielinoties, stiprais alkohols kļūst vēl pieejamāks visiem sabiedrības slāņiem. Tāpēc ir tikai loģiski un saprotami, ka akcīzes nodoklim grādīgajiem dzērieniem jāpalielinās līdz ar iedzīvotāju pirktspēju. Turklāt akcīzes nodokļa politika stiprajam alkoholam mūsu valstī līdz šim ir tikusi vērtēta atrauti no sabiedrības veselības un labklājības politikas.
2. Pie visām varām, tomēr vienmēr esam sevi uzskatījuši par eiropiešiem. Skumji atzīt, bet dzeršanas tradīcijās līdz ES vīna un alus kultūras zemēm mums vēl tāls ceļš mērojams. Tāpēc nemēģināsim uzlekt augstāk par pašu pēcpusi un palūkosimies, kāda ir vieglā un stiprā alkohola patēriņa struktūra tepat kaimiņos. Un izrādās, ka arī šajā jautājumā esam pati aziātiskākā no Baltijas valstīm: stiprā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā Lietuvā ir 4.7 l, Igaunijā 6.1 l, Latvijā 8.1 l, turpretī alus patēriņš ir apgriezti proporcionāls - Lietuvā 71.5 l, Igaunijā 74.3 l, Latvijā 63.1 l . Vaicāsiet, kāpēc? Akcīzes nodoklis stiprajam alkoholam kaimiņvalstīs ir par 13 % (Lietuva) un 20 % (Igaunija) augstāks kā Latvijā.
3. Laikā, kad valsts izjūt katastrofālu līdzekļu trūkumu budžetā, naudā mērāmie ieguvumi vairāku miljonu latu vērtībā nebūt nav mazsvarīgi. Tā būs papildus iespēja tos novirzīt veselības, sociālajām un alkoholiķu rehabilitācijas programmām.
4. Šobrīd, kad mūsu ziemeļu un dienvidu robežas ir atvērtas, pilnīgi nepamatotas ir bažas par nelegālas dziras ieplūšanu valstī. Nodokļa likme Latvijā joprojām būs nedaudz zemāka kā Lietuvā un būtiski zemāka kā Igaunijā. Savukārt tie darboņi, kuru rūpals saistīts ar Baltkrieviju un Krieviju, īpaši savas pozīcijas uzlabot nevarēs, jo ar šīm valstīm robežstāvoklis nemainīsies. Turklāt jācer, ka jaunais iekšlietu ministrs īsā laikā spēs padarīt efektīvu ES ekonomiskās robežas kontroli.
5. Par nelegālajiem alkohola ražotājiem jeb ļergas dzinējiem ir īpašs stāsts. Ja gadiem ilgā tiesībsargājošo institūciju bezpalīdzība šajā virzienā joprojām tiek tiražēta kā arguments zemu cenu uzturēšanai, tad nav saprotams, kā šie kārtības nodrošinātāji tērē nodokļu maksātāju naudu un nākas nopietnāk ieklausīties bieži dzirdētajos apgalvojumos par abpusējo izdevīgumu šajā rūpalā.
6. Un visbeidzot. Lai kādus pretargumentus būtu gaidījis no oponentu (stipro dzērienu ražotāju) puses, inflācijas piesaukšana mani pamatīgi izbrīnīja. Alkohols taču nav maize vai piens, tas nav pat degviela, malka, gāze vai sāls, un tā cenas kāpums par Ls 0.22 uz 0.5 l pudeli nerada nekādus blakus efektus.
Labi ir tas, ka atšķirībā no Romas impērijas, Latvijas tautas apziņas aizmiglošana vismaz pagaidām nenotiek par brīvu. Tāpēc, kamēr vēl kāds nav attapies ko līdzīgu praktizēt mūsdienās, izmantosim izdevību un ierobežosim šo nodzeršanās sērgu vismaz ar ekonomiskām metodēm !
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
