Artis Vaivods: Pamatotāk ir zemi apmežot, nevis audzēt krūmus
Foto: LETA

Ārvalstnieki kā zemes uzpircēji publiski pelti ne vienu reizi vien, pat dēvējot tos par Latvijas izlaupītājiem. Taču tik vienkārši vis nav, jo skandināvi ne tikai cērt mežus, bet arī domā par nākotni un atjauno ievērojamas meža platības, kurās nereti intensīvāku saimniecisko darbību ir veikuši vietējie meža īpašnieki, kā arī apmežo neapstrādātās lauksaimniecības zemes.


Es to uzskatāmi redzu Ludzas pusē, kur lielas platības apmežojuši zviedri. Ir pagasti, kuros līdz pat 80% mežu pieder skandināviem. Tagad par šo jautājumu sākuši diskutēt arī Latvijas mežsaimnieki un lauksaimnieki - kuras zemes ļaut apmežot un kuras - atstāt lauksaimniecībai.

Es gribētu teikt, ka nevērtīgo zemju izmantošana mežsaimniecībai ir viena no labākajām alternatīvām Latvijas situācijā. Ne tikai tāpēc, ka pats esmu meža īpašnieks, bet gan gluži objektīvu iemeslu dēļ. Ko gan darīt ar zemēm, kas ir mazauglīgas, kalnainas vai jau aizaugušas ar krūmājiem?

Lai arī diskusijas ir asas, visi piekrīt tam, ka Latvijā ir zemes gabali, kuri nav piemēroti ekonomiski izdevīgai lauksaimnieciskai ražošanai, piemēram, ja zemes gabals atrodas mežu ielokā, ir kalnains vai mazauglīgs. Tādos gadījumos praktiskāk un ekonomiski atbildīgāk ir zemes gabalu apmežot.

Būsim atklāti un palūkosimies uz to, kas notiek manā dzimtajā Latgalē. Mums ir kalnainas zemes, kas pakļautas erozijai. Apstrādāt zemi, sēt graudaugus vai ganīt lopus lielā daļā platību nav iespējams. Tāpēc labākais, kas ar zemes gabalu var notikt, ir apmežošana. Ja cilvēks neapmežo šīs platības ar augstvērtīgiem stādiem, tad to izdara "māte daba", bet jau ar mazāk vērtīgām koku sugām, tā sauktajām "pionieru" sugām - kārkliem, blīgznām, apsēm vai baltalkšņiem. Svarīgi saprast - ja zemi lauksaimniecībā nevaram izmantot, tad daudz izdevīgāk ir stādīt mežu, kas nesīs ekonomisko labumu mums visiem un arī valsts tautsaimniecībai, jo, kā zināms, mežsaimniecība ir viens no Latvijas ekonomikas stūrakmeņiem.

Manuprāt, mežsaimnieku un lauksaimnieku diskusijās skaidrību varētu ieviest kritēriji, kas noteiktu zemes atbilstību vai neatbilstību izmantošanai lauksaimniecībā un attiecīgi apmežošanā. Ja tiks noteikti konkrēti parametri, tad arī zemes īpašniekiem būs vieglāk izšķirties, ko iesākt ar zemi.

Viens no kritērijiem varētu būt zemes auglības indekss, kurš ļautu apmežot zemes, kurās indekss nepārsniedz 30 punktus. Ap manu māju Rēzeknes novadā zemes auglības indekss ir 25 punkti, tādēļ izvēlējos šo platību apmežot, jo labākajā gadījumā uz šī zemes gabala varētu ganīt lopus, bet, ja es kā zemes īpašnieks to nevēlos darīt, bet māku audzēt mežu? Es nejūtos vainīgs par izdarīto izvēli, bet gan uzskatu to par tālredzīgu rīcību, jo baudīt sava darba augļus var arī pats meža stādītājs, ne tikai viņa bērni. Es pieņemu, ka līdzīgu aprēķinu ir izdarījuši arī skandināvi.  

Palūkojoties jau pieminētās Ludzas virzienā, jākonstatē, ka vietējiem dažos pagastos pieder vien kādi 20% mežu, bet pārējo ir pārņēmuši zviedri. Tas arī ir veicinājis konfliktus starp vietējiem iedzīvotājiem un skandināvu mežsaimniekiem, kurus dēvē par Latvijas zemju izzadzējiem. Taču būsim nedaudz kritiski arī pret sevi - Latgalē palicis ļoti maz cilvēku, kas intensīvi nodarbojas ar lauksaimniecību. Lai arī negribas to atzīt, nākas piesaukt arī bieži pieminēto emigrāciju, kuras dēļ lauku apvidi palikuši mazapdzīvoti un nav neviena, kas šo zemi apstrādātu vai iznomātu lauksaimniecības vajadzībām. Tās apmežojas dabiskā veidā. Bez pārspīlēta patriotisma gribu jautāt - kāpēc šādā gadījumā mūsu dārgumu un resursu - Latvijas zemi - neizmantot mums pašiem, stādot mežus? Ja valsts meži tiek gana rūpīgi atjaunoti un kopti, tad privātie īpašnieki diemžēl nav tik čakli. Te nu palīgā vajadzētu nākt ES atbalstam un subsīdijām tiem, kas kopj savus mežus un palielina to ekonomisko vērtību.  

Protams, ikdienā sastopamies arī ar gadījumiem, kad zemnieks no saviem kaimiņiem vai citiem paziņām nomā sev vajadzīgo zemi un kārtīgi dara savu darbu. Bet, kad šādā sadarbībā iejaucas skandināvs, kurš piedāvājas zemi nopirkt un ir gatavs maksāt vairāk, nekā zemnieks-zemes nomnieks var atļauties, zemes īpašnieks, protams, dod priekšroku ekonomiski izdevīgākajam priekšlikumam. Un jau pēc neilga laika varam redzēt, kā lauki un pļavas tiek naski apmežoti.


Izšķiršanās par mūsu zemju apmežošanu ir kā koks ar diviem galiem, kur nav tik vienkārši un ātri atrast efektīvu risinājumu, ieinteresēto skaits arī ir liels, un tas šo procesu paildzina. Tomēr atrast risinājumu ir nepieciešams, jo visi zinām, ka mežs un zeme latvietim vienmēr bijis svarīgs jautājums, par ko izteikties grib teju ikviens. Varbūt padomāt, pamācīties no skandināviem un beidzot darīt pašiem.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form