Artūrs Butāns: Liepājas mērs un mācītājs – aiz betona sienas?
Foto: Privātais arhīvs

10. aprīlī dzimis Liepājas mērs Ēvalds Rimbenieks (1888-1943). Zināms arī kā tautā mīlēts sabiedriskais darbinieks, pedagogs un baptistu mācītājs. 1922. gadā Ēvalds Rimbenieks pārņēma Liepājas pilsētas vadību un 12 tās vadības gados prata sakārtot pēckara sagrauto tautsaimniecību, piedzīvojot ekonomisku izrāvienu, par ko vēlāk izpelnījās finanšu ministra amatu Kārļa Ulmaņa valdībā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Rimbenieka vadības laikā liels uzsvars veltīts Liepājas kultūras dzīves uzlabošanai. Tieši Rimbenieka vadības gados pilsētā tika nodibināta Mākslas un amatniecības skola, Tautas konservatorija, atklāta Liepājas Filharmonija un opera, kā arī atvērts pilsētas muzejs un vairākas kultūras un sporta biedrības. Rimbenieka saimniekošanas laikā daudz darīts arī infrastruktūras attīstīšanā. Tika atklāta kuģu satiksme uz Pēterburgu un Tallinu, atklāta dzelzceļa satiksme uz Berlīni, atvērti regulāri sabiedriskie lidojumi uz Rīgu, kā arī izbūvēta šoseja līdz Grobiņai un veikta vairāku pilsētas ielu izbūve un pārbruģēšana.

Ienākot PSRS armijai, Rimbenieku arestēja un lopu vagonā deportēja uz Vjatlagas soda nometni. E.Rimbenieka noziegums – viņa sabiedriski politiskā dzīve kā mācītājam, bet galvenais, ka viņš bijis pašvaldības vadītājs. 1944. gada 15. janvārī komunisti viņam izpildīja nāvessodu.

2008. gadā, pateicoties Ēvalda Rimbenieka radinieku iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, tika atklāts Ēvalda Rimbenieka piemineklis. Diemžēl 12 gadu laikā piemineklis ir atstāts novārtā – apgaismojuma vairs nav, pieminekļa apkope nav veikta, un pašvaldības vadība savu priekšteci ar klātbūtni nepagodina.

Garāmgājējus mulsina projektētāja Raimonda Gabaliņa pieminekļa apkārtnes risinājums, paredzot betona sienu, kas aizsedz skatu uz pašu pieminekli. Kāds varbūt teiks, ka tā ir vērtīga arhitektūra un māksla, kuru man nav tiesību vērtēt, vai minēs politiskus motīvus. Ziniet, dižgara piemineklim piemūrēt priekšā sienu un saukt to par mākslu, ir gluži tāpat kā okupācijas laikā, kad J.Čakstes piemineklim Mežaparkā sastādīja priekšā kokus, lai to aizsegtu, bet sauca to par zaļo iniciatīvu.

Neizprotami ir arī otrpus sienas novietotie soliņi, kas kā novērojams, kļuvuši par iemīļotu vietu pļēguriem un bezpajumtniekiem, kas nereti malko lielizmēra dzērienus, sēžot tieši pretī Rimbenieka portretam. Jāmin arī fakts, ka pie pieminekļa nav pielikta informatīva plāksne, kas varētu kalpot kā labs informācijas avots pilsētas vēstures izpratnes veidošanā kā vietējai jaunatnei, tā pilsētas viesiem.

Ticu, ka liepājnieki novērtētu, ja Liepājas domes vadība ar savu rīcību tomēr turētu godā savus priekštečus, kuri Liepājas vēsturē palikuši kā latviešu tautas, kultūras un kristīgo vērtību aizstāvji.

Tāpēc vēršos pie Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša ar lūgumu rast iespēju:


  1. Vienoties ar pieminekļa autoru/tēlnieku un noslēgt līgumu par pieminekļa atjaunošanu, kā arī ciklisku tā apkopi.

  2. Sadarbībā ar skvēra projektētāju vienoties par citu risinājumu, esošās betona sienas vietā, kas aizsedz skatu uz pieminekli.

  3. Sadarbībā ar Liepājas muzeju un Tūrisma informācijas biroju izstrādāt informatīvu plāksni un iekļaut to tūrisma objektā un sakrālā mantojuma sarakstā.

  4. Izgaismot pieminekli un teritorijā novietot stacionāru karogu mastu ar Latvijas Republikas karogu.

  5. Par notiekošo informēt ASV dzīvojošos Ēvalda Rimbenieka radiniekus.

Noslēgumā, domājot par pieminekļu tēmu Liepājas pilsētā, nāk prātā 2012. gads, kad Liepājas pilsēta dāvinājumā no Brāļu kapiem, saņēma Kārļa Ulmaņa pieminekli, taču pilsētas vadība vēlāk no tā atteicās un piemineklis aizceļoja uz Valku. Reiz kādam Liepājas domes deputātam vaicāju, kā tas nākas, ka Liepāja atsakās no valsts dibinātāja pieminekļa, zinot viņa lielo klātbūtni Liepājā valsts dibināšanas brīdī, un vai maz ir pieklājīgi no dāvinājumiem atteikties.

Toreiz saņēmu atbildi, ka pret Kārli Ulmani jau iebildumu neesot, bet man esot jāsaprot, ka konkrētais piemineklis ir pagalam neizdevies, un neiederētos pilsētvidē. Vai varbūt Ulmaņa piemineklis skaitītos izdevies, ja tam priekšā būtu betona siena, līdzīgi kā Rimbeniekam? Savādi, ka pilsētvidē iepretim ledus hallei, toties iederas tas sarkanarmietis ar granātu rokā.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form