Cik daudz zemes vajadzīgs cilvēkam? Pavisam nedaudz, un par to beidzamo nedēļu laikā ir pārliecinājušās vairāk nekā tūkstoš ģimenes divās Dienvidkaukāza valstīs, Azerbaidžānā un Armēnijā, kas ieslīgušas jaunā un asiņainā savstarpējo rēķinu noskaidrošanas karā. Cīņā par zemēm, ko abas puses uzskata par savu vēsturisko īpašumu. Šo ģimeņu piederīgie labākajā gadījumā ir paņemti no kaujas lauka un atdoti tuviniekiem, bet ne jau visiem tā "veicies". Vieni vēl nav atrasti, bet citu mirstīgās atliekas varbūt nekad arī netiks sameklētas. Un viņi tā arī paliks mūžīgi uz zemes, ko uzskatījuši par savu, par kuras nosargāšanu vai atgūšanu (azerbaidžāņu gadījumā) viņi nosūtīti cīņā.

Jauna reportieru un operatoru paaudze cenšas nokļūt kauju un ciešanu tuvumā. Daudzi no viņiem domā, ka ar savu klātbūtni un līdzjūtību palīdz apdraudētajiem un cietušajiem. Viņiem šķiet, ka, parādot pasaulei kara īsto ļauno seju, izdosies apturēt šo ārprātu. Tomēr tā diezin vai notiks, jo tam, ko sauc par ģeopolitikas spēlēm un militārajām likumsakarībām, nav nekā kopīga ar humāniem apsvērumiem. Jāšaubās, vai ārpus Armēnijas būs pamanīts šīs valsts čakli publiskotais savu kritušo karavīru saraksts. Vārds, uzvārds, tēvavārds. Lielākā daļa deviņpadsmit, divdesmit un divdesmit vienu gadu veci. Pēc oficiālās armēņu sniegtās informācijas, kritušo karavīru skaits sasniedzis astoņus simtus. Drausmīgs rezultāts nepilnas četras nedēļas ilgām kaujām – valstij, kuras iedzīvotāju skaits ir mazāks par trim miljoniem.

Pavisam atšķirīgi rīkojas Azerbaidžāna, kuras prezidents nepublisko savu kritušo karavīru skaitu un sola to izdarīt, karam beidzoties. Vai tas nozīmē, ka kritušo ir vēl daudz vairāk nekā armēņiem?