Baiba Bela, Mārtiņš Krūklis: Lūdzu, nepagrieziet mums muguru!
Foto: AFP/Scanpix/LETA

Šos vārdus Valmieras cietumā ieslodzītie puiši lūdza savai sociālajai darbiniecei pateikt sabiedrībai sociālās diskusijas"STARP MUMS – trīs pārsteidzoši stāsti par cilvēkiem blakus" laikā. Diskusiju cikla mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību daļēji apslēptai sociālai problēmai - kāpēc vairāk kā puse bijušo ieslodzīto atkārtoti nonāk ieslodzījuma vietās un ko mēs varam darīt, lai šo problēmu risinātu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Diskusijas tika veidotas Latvijai jaunā formātā, apvienojot pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu, zinātni, mākslu un jomas profesionāļus. Diskusijas ass tika veidota ap bijušo ieslodzīto personisko pieredzi, palīdzot klātesošajiem saprast, kā cilvēks nokļūst cietumā, kā un kāpēc pēc tam izdodas vai neizdodas mainīt dzīves gaitu. Problēmu aktualizēja "Svētā Lūkas atbalsta biedrība", kuras misija ir palīdzēt bijušajiem ieslodzītajiem atkal iekļauties sabiedrībā un kura ikdienā redz grūtības, kuras rodas gan no būtiskiem trūkumiem valsts sniegtajā atbalsta sistēmā, gan pašu cilvēku rakstura un personības problēmām. Ar diskusiju koncepta izveidi un dzīvesstāstu dokumentēšanu palīdzēja Latvijas universitātes Sociālo zinātņu fakultātes mācībspēki un studenti. Dzīvesstāstu vizualizēšanā palīdzēja jaunie režisori un aktieri. Savukārt jomas profesionāļi palīdzēja labāk saprast personisko un ģimenes vērtību lomu, psiholoģiskos procesus cilvēkā un sistēmas iespējas un ierobežojumus palīdzēt. Tas viss bija iespējams, pateicoties ASV vēstniecības Mazo grantu programmas finansiālajam atbalstam.

Atrodoties ieslodzījumā ilgāk kā trīs gadus, cilvēks sāk zaudēt mums tik pašsaprotamas sociālās un dzīves prasmes. Rodas psiholoģiskas bailes šķērsot ielu, nedrošība par to, kad un kur drīkst ieslēgt vai izslēgt gaismu, nespēja plānot un organizēt savu dzīvi, nespēja apieties ar finansēm, darbs "ēnu" ekonomikā, pilnīgs apjukums un bezspēcība, saduroties ar administratīvo dokumentu un ikdienas vajadzību kārtošanu – bankas konta atvēršana, loģistika pilsētā, ģimenes ārsta apmeklējums, komunikācija ar sociālajiem dienestiem un līdzpilsoņiem u.c. Ikdienā vairums no mums nesaskaras ar cilvēkiem, kuri iznākuši no ieslodzījuma vietām vai to vienkārši nezina, jo ārēji tie ir tādi pat cilvēki. Un arī viņiem pašiem ir neērti kādam atzīties gan par savu pagātni, gan grūtībām tikt galā ar šķietami vienkāršām lietām. Tāpēc vairums no mums pat nenojauš par viņu dzīves realitāti.

Sabiedrībā pastāv stereotips, ka cietumā nokļūst vien degradējušies un ļauni cilvēki, vai cilvēki no tā saucamām nelabvēlīgām ģimenēm. Arī relatīvi situētu ģimeņu atvases, kam ir salīdzinoši komfortabla dzīve un daudz brīvā laika, vieglprātīgi autobraucēji, pikantas un ekstrēmas dzīves cienītāji, ierēdņi, kas nokļuvuši korupcijas skavās, uzņēmēji, kas pārspīlējuši peļņas meklējumos, arī pavisam parasti cilvēki, kuri atradušies neīstajā laikā, neīstajā vietā, ar neīstajiem cilvēkiem var iekļūt cietuma realitātē. Kāds, kuram mazliet "paslīd kāja", var kļūt par kriminālprocesa lietu ar kārtas numuru. Jautājums ir par to – kādas pārvērtības notiks ar cilvēku un viņa ģimenes locekļiem, izejot cauri tieslietu sistēmai un cietumam? Vai viņi spēs atgūties un gūt pozitīvu mācību no kļūdām, lai izveidotos par ģimenei un sabiedrībai noderīgiem, nevis postošiem pilsoņiem?

Pirmās diskusijas centrā bija jautājums par cilvēka vērtību. Darbs ar ieslodzītajiem un cilvēkiem, kuri sodu izcietuši, nav iespējams bez spējas saredzēt katrā cilvēkā vērtību. Bet vai sabiedrība saredz katru cilvēku kā vērtīgu? Vai daži cilvēki tiek uzlūkoti kā vērtīgāki par citiem, bet citi - kā nevērtīgāki? Diskusija notika Kaņepes Kultūras centrā un sākās ar Jura stāstu, kura varonis saka: "Ja mana bērnība būtu citāda, iespējams, es nekad nebūtu nonācis ieslodzījumā un būtu citāds..." Starp citu, Jura stāsts lauž virkni stereotipu un rāda, ka arī parastā ģimenē augot, personiskā vērtību un attieksmju sistēma var izveidoties tāda, kas aizved neceļos. Savukārt cietums var būt vieta, kas piespiež pārdomāt dzīvi un tālāk jau veidot to citādu, ar atbildību par savām izvēlēm.

Otrajā diskusijā uzmanība bija pievērsta ģimenes nozīmei. Tā notika Svētā Lūkas Atvērtajā mājā, Bārddziņu ielā 2, bijušajā Rīgas naktspatversmē. Gan ēkai, gan bijušajiem ieslodzītajiem tā ir iespēja veidot jaunu dzīvi. Simboliski un fiziski, ir jāsāk ar savu laiku nokalpojušo elementu izmešanu, attīrot telpu jaunam sākumam. Jāņa stāsts un tam sekojošā diskusija labi iezīmēja, cik grūti ir veidot jaunu dzīvi, ja tās sākumā liktie pamati ir nedroši. Ja bērnību nākas pavadīt vidē, kur vecāki, pārmērīgi lieto alkoholu vai narkotikas, vai ir nemitīgi aizņemti ar darbu un bērns faktiski ir pamests novērtā, tas rada nedrošības un nevajadzības sajūtu bērnam. Kā redzējām Jāņa stāstā, pat četrdesmit gadu vecumā viņam ir grūti atrast stabilitāti un atsperties jaunam sākumam, nav drosmes un pietiekošas atbildības sajūtas, lai veidotu ģimeni vai noturīgas attiecības. No sākumskolas vecuma lietotais alkohols un citas apreibinošās vielas ir atstājušas neatgriezeniskas izmaiņas, kas dzīvi skaidrā liek izjust kā ciešanas. Psiholoģe, kura ir strādājusi cietumā un šobrīd strādā ar bijušiem ieslodzītajiem, skaidro, ka Jāņa stāstā dzirdamie centieni pievērst sev uzmanību, egocentrisms un baiļu sajūta skaidrojami ar personības attīstības traucējumiem, ko radījusi uzaugšana nedrošā vidē. "Vecāki ir kā bērna dievi, caur kuriem viņš skatās uz sevi un pasauli." Tas mudina uz pārdomām par to, cik katrs esam spējīgi veltīt laiku un uzmanību saviem tuvākajiem, sevišķi - bērniem. Kā viena no pasākuma apmeklētājām secināja: "Šis ir stāsts par mīlestības meklējumiem visas dzīves garumā un ikvienam vecākam to vajadzētu ņemt vērā." Bet, ko darīt, ja ģimenei neizdodas izveidot veselīgas attiecības?

Trešajā diskusijā uzmanība bija pievērsta sistēmai, vai tā spēj palīdzēt sakārtot dzīvi, kas sākusies sarežģītos ģimenes apstākļos un kurā sekojusi virkne kļūmīgu izvēļu. Diskusija notika LU un Microsoft inovāciju centrā, kas iemieso tehnoloģijas un attīstību, metaforiski un telpiski pasvītrojot atšķirību starp pareizajiem un nepareizajiem, sistēmu un devianci. Diskusijas centrā ir stāsts par Kristīni, kura kopš 13 gadiem bija dzīvojusi bez ģimenes atbalsta un uzraudzības, lietojusi alkoholu un nodarbojusies ar prostitūciju, ar laiku sākusi lietot arī narkotikas, un ik pa brīdim nonākusi aiz restēm. Kristīnes dzīvi izmainīja bērni. Viņa zaudēja aprūpes tiesības par pirmo bērnu un padevās (tobrīd viņa bija tikko 18 gadus veca), bet par otro cīnījās. Īstajā brīdī saņēma palīdzību, kuru viņa bija gatava pieņemt un kuras sniedzēji izdarīja vairāk, nekā formāli no viņiem tika prasīts. Un viņai izdevās mainīt savu dzīvi. Kristīnes stāsts parāda gan virkni būtisku sistēmas trūkumu (var pārtraukt iet uz pamatskolu un nevienam tas nerūp; valsts palīdzība tiek sniegta nepilngadīgām jaunajām māmiņām, bet pilngadīgajām jātiek galā pašām, vienalga kā utt), gan to, ka sistēma vai, pareizāk sakot ar sirdsapziņu apveltīti indivīdi, kas strādā sistēmā, var sniegt arī tādu atbalstu, kas palīdz atrisināt sarežģījumus.

Diskusijas centrā bija jautājums par sociālo iekļaušanu, cilvēka motivāciju iekļauties un sabiedrības rūpes par "noklīdušajām avīm". Tika uzsvērts, ka cietumos ir dažādas resocializācijas programmas, bet tās praktiski pārtrūkst, kad cilvēks iznāk ārā. Kamēr probācijas dienesta klientiem ir pieejamas dažas uzraudzības un atbalsta formas, pārējie iznāk no cietuma ar naudu biļetei līdz deklarētajai dzīvesvietai. Ja tāda ir un ja kāds tur gaida (bet visbiežāk negaida, turklāt sievietes bieži jau pie cietuma vārtiem gaida suteners). Dažkārt šķiet, ka cilvēks ar savām konkrētajām problēmām un vajadzībām kaut kur pazūd starp normatīvajiem aktiem, sabiedrības, tai skaitā, ierēdniecības aizspriedumiem, stereotipiem, un vispārējo vienaldzību. Kaut arī bijušie ieslodzītie savās dzīvēs ir pieņēmuši nepareizus lēmumus, ievainojuši un kaitējuši citiem, sev un saviem tuvākajiem, ja kāds vēlas mainīties, tad viņš ir pelnījis otru iespēju. Cietumu darbinieki uzsver, ka cietumā daudzi vēlas mainīties un tālāk dzīvot citādu dzīvi, tomēr iznāk ārā un nokļūst tajā pašā vidē, kas ievelk tajā pašā dzīvē, kāda tā ir bijusi pirms ieslodzījuma. Veiksmīgas resocializācijas piemēri rāda, ka veiksmes atslēga slēpjas atbalstošas pilsoniskās sabiedrības un efektīvas valsts sistēmas apvienojumā.

Vēstījums, ko diskusiju cikla rezultātā vēlamies nodot sabiedrībai, ir sekojošs. Vispirms, noziegums parasti nerodas tukšā vietā, tam ir priekšvēsture. Tādēļ ir jāpievērš vairāk uzmanības noziegumu prevencijai – sociālajām riska grupām, kurās ir pateicīga vide noziedzības uzplaukšanai, un novārtā pamestiem bērniem.

Otrkārt, kad cilvēks nonāk cietumā, ir jādara viss, lai uzturētu viņa sociālās un dzīves prasmes, fizisko un psiholoģisko veselību, kā arī sekmētu personības un prasmju attīstību pozitīvā virzienā. Tas nozīmē, ka visiem ieslodzītajiem vajadzētu strādāt, izglītoties un uzturēt ģimenes saites, lai nerastos situācijas, kad iznākot no cietuma cilvēkam ir tikai pāris eiro ceļa nauda līdz deklarētajai dzīvesvietai, kur realitātē viņš nemaz nevar palikt. Ņemot vērā šo cilvēku bailes no valsts institūcijām un vājā izpratne par lietu kārtību, ir ļoti svarīgi, lai jau cietumā esot, tiktu sakārtotas visas nepieciešamās formalitātes – pases noformēšana, trūcīgā statusa iegūšana, invaliditātes pabalstu nokārtošana vai iestāšanās sociālā dzīvokļa rindā, ja nepieciešams.

Treškārt, pēc ieslodzījuma ir nepieciešams bijušos ieslodzītos iesaistīt uz iekļaušanu vērstās programmās, kas ļautu veidot jaunas attiecības un pozitīvu, akceptējošu dzīves vidi. Ir ļoti nepieciešami rehabilitācijas centri un sagatavoti sociālie darbinieki, kas pārņemtu informāciju no cietumu sociālā darba veicējiem, lai būtu iespējams sniegt secīgu, mērķtiecīgu un atbilstošu sociālo atbalstu, līdz cilvēks ir nostabilizējies dzīvē un var turpināt sociālajām normām un sabiedrības vērtībām atbilstošu dzīvi patstāvīgi.

Ļoti būtisks veiksmīgas iekļaušanas aspekts ir sekmīga bijušo ieslodzīto parādu piedziņas administrēšana – gan administratīvo un uzturlīdzekļu, gan tiesas piespriesto. Noziegumu upuru, valsts labklājības un drošības interesēs nebūtu pieļaujama situācija, kad tiesu izpildītāji piedzen no cilvēka parādus līdz pat pusei no minimālās mēnešalgas (administratīvo un uzturlīdzekļu parādu gadījumā), faktiski atstājot cilvēku bez iztikas līdzekļiem un demotivējot strādāt legālu darbu. Parādu piedziņai ir jābūt samērīgai, lai maksātājam ļautu nostāties uz kājām un burtiski nedzītu "ēnu" ekonomikā, vai vēl sliktāk - kriminālās darbībās. Valsts un sabiedrības interesēs arī būtu elastīgāka pieeja trūcīgā statusa saglabāšanā un tiesībām īrēt sociālo vai pašvaldības dzīvokli, kamēr cilvēks nostabilizē dzīvi. Arī šajā gadījumā ir nepieciešama samērīguma pieeja.

Savukārt, Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai mēs vēlētos atgādināt, ka atbrīvotais ieslodzītais ir cilvēks starp mums un realitātē arī paliks ieslodzīts, pat esot brīvībā, ja sabiedrība viņam nedos otru iespēju un atteiksies pieņemt. Neaizvietosim cietuma sienas ar pašu uzceltiem sociāliem un psiholoģiskiem mūriem. Kā saņemot Nobela miera prēmiju teicis Nelsons Mandela, kurš cietumā pavadīja 27 gadus, cīnoties par sociālo taisnīgumu un vēlāk kļūstot par Dienvidāfrikas prezidentu: "Ja vēlaties patiesi iepazīt valsti un tautu, kur atrodaties, aizejiet uz cietumu. Valsts atdzimšana sākas no cilvēka cieņai atbilstošas sabiedrības attieksmes pret pašiem pēdējiem tās locekļiem."

Mūsu skatījumā šī nav viegli risināma sociāla problēma, bet apvienojot valsts un atbildīgas pilsoniskās sabiedrības spēkus, to varam atrisināt. Kā pirmo soli rosinām valsts pārvaldes institūcijām vairāk iesaistīt resocializācijas pasākumu nodrošināšanā nevalstisko sektoru, deleģējot tam daļu savu uzdevumu, kas ļautu mazāk formālā veidā palīdzēt bijušajiem ieslodzītiem sākt jaunu dzīvi. "Lūdzu nepagrieziet mums muguru!", lūdz ne tikai Valmieras cietuma ieslodzītie.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form