Jāpiekrīt premjeram Ivaram Godmanim, kurš paziņojis, ka pēc otrdienas vakara grautiņiem esam pamodušies citā Latvijā. Taču atšķirībā no premjera, kurš šajos notikumos saskata tikai vandālismu, ālēšanos un laupīšanas, mēģināšu tajos saskatīt arī kādu gaišāku iezīmi. Runājot par pamošanos citā Latvijā, atļaušos izteikt cerību, ka tā būs labāka Latvija.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pirms analizējam grautiņa sekas, jānoskaidro, kas tad īsti notika? Jāsāk ar to, ka pret pašu partijas "Citai politikai" organizēto mītiņu jau no sākta gala raudzījos ar dziļu skepsi. Sapulces gaita šo skepsi tikai padziļināja un tai sekojošais grautiņš šķita loģisks iznākums. Cilvēki uz mītiņa nāca enerģētiski uzlādēti, pilni neapmierinātības ar esošo stāvokli valstī. Un ko viņiem piedāvāja uz skatuves stāvošie opozīcijas "vadoņi"? Padziedāšanu, no lapiņas tekstu lasošus "oratorus" un aicinājumu pierakstīt (masu mītiņa laikā!) telefona numuru pa kuru zvanīt, lai izteiktu savu sāpi. Pašā noslēgumā Štokenbergs iedvesmojošas runas vietā, kas varētu būt kā trekns punkts, spilgts noslēguma akords, vairākkārt aicināja sapulcējušos klusiņām izklīst pa mājām. Uzbudinātai tautai, kura ir sanākusi, lai gūtu vismaz kādu apmierinājumu, izsaka priekšlikumu - drusku paspēlējāmies, pakairinājām jūtīgās vietiņas, bet tagadiņ ej vien [tauta] mājās!

Uz mirkli iedomāsimies, ka tauta būtu sekojusi Štokenberga aicinājumam un paklausīgi izklīdusi. Kārtējā vilšanās, ka neko vairāk kā pagausties un padziedāt nevaram un arī mūsu vadoņi tādi, maigi izsakoties, nespējnieki. To ļoti labi apzinājās arī pats Štokenbergs un neticu, ka viņš iespējamo tālākās notikumu attīstības scenāriju neparedzēja. Patiesību sakot, nedomāju, ka Latvijā bija kāds no nozīmīgiem politiskajiem spēlētājiem, kas vēlāk notikušo nebūtu iekļāvis iespējamo scenāriju paketē. Turklāt tā nu sagadījās, ka visi nez kāpēc iedomājās, ka spēs no šis situācijas izsist kādu politisko kapitālu.

Šai pārliecībai bija pavisam vienkāršs izskaidrojums. Latvijas politikā bija iestājies pata stāvoklis, kurš savā būtībā neapmierināja nevienu. Valdošie gan nomināli bija valdošie, taču faktiski atradās dziļos aizsardzības ierakumos un dažbrīd uzvedās kā fīrera bunkurā 1945. gada maijā. Savukārt opozīcija nemitīgi, jau vairākus gadus šturmēja valdošo pozīcijas, taču bez redzamām sekmēm. Bija jaušams, ka tā sāk pagurt. Tāpat kā visa, tā dēvētā, politiskā elite. Citiem vārdiem, bija nepieciešamas kāds stiprāks satricinājums, lai šo sastingušo, nevienu neapmierinošo stāvokli izkustinātu no vietas un notiktu kādas izmaiņas uz vienu vai otru pusi.

Tāpat kā lasot analīzi par 1. Pasaules kara izcelšanos, arī tagad redzam, ka neviena no pusēm nedarīja nekā, lai novērstu to, kas notika. Demonstratīva policijas spēku izvietošana pie Saeimas, kādu mēs ik gadu varam vērot 16. martā pie Brīvības pieminekļa, stipri vien atdzesētu dažu iekarsušās galviņas. Taču tā vietā bija tieši pretēji, demonstratīvi maz policijas spēku. Žests nepārprotami pavedinošs. Uzbudinātais pūlis, kurš nespēja un galvenais negribēja rimties neguvis apmierinājumu, gāja turp, uz kurieni profesionālu pavedinātāju izliktās zīmes tam norādīja. Savu apmierinājumu šis neprāta pārņemtais pūlis guva. Žēl, ka tagad uz šo cilvēku nelaimes rēķina (jo viņiem par savu apmierināšanos būs jāmaksā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), savas lietas sāka kārtot visas šis jezgas gan tiešie organizētāji, gan klusie atbalstītāji. Visi viņi cerēja, ka no šīs putras izkulsies stiprāki nekā pirms tam. Tagad vēl grūti spriest, kuri būs ieguvēji un kuri zaudētāji, taču vienu var teikt puslīdz droši. Ieguvēja būs latviešu tauta. Godmanis man var pārmest ko grib, bet pamatošu savu nostāju.

14. jūlijs joprojām ir Francijas nacionālie svētki. Patiesībā šajā dienā 1789. gadā dažu intrigantu sakūdīts pūlis (starp kuriem netrūka Parīzes padibenes) ieņēma Bastīliju un no turienes atbrīvoja 7(!) kriminālnoziedzniekus. Taču šajā dienā franču tauta pirmo reizi vēsturē pārvarēja nolemtības sajūtu un saprata, ka ir uz kaut ko spējīga. Ka tai nav padevīgi jāpilda visi rīkojumi, kuri nāk no augšas. 14. jūliju Francijā atzīmē kā nācijas dzimšanas dienu. Protams, nepretendēju nosaukt 13, janvāri par nācijas dzimšanas dienu, bet kaut kādas līdzības šeit var saskatīt.

Godmanis pareizi saka, ka esam pamodušies citā Latvijā. To visvairāk būtu jāliek aiz auss viņam pašam. Tauta pateica, - viss, pietiek jums uzvesties tā it kā tauta būtu uz mūžīgiem laikiem par "elites" aristokrātiju nodalīts zemāks slānis. Nekāda elite un "aristokrāti" jūs neesat un ja vajadzēs, tad Godmaņa piesauktie nomizotie mieti arī atradīsies. Jā, šoreiz ar tautas muti izteicās piedzērušies vandāļi. Ir liecības, ka arī tālajā 1789. gadā Bastīliju ieņēma cilvēki alkohola reibumā. Bet tas galu galā lietas būtību, pareizāk sakot, vēstures gaitu nemaina. Latviešu tauta ir pati sev pierādījusi, ka ir daudz spējīgāka nekā tās vadoņi un tie, kuri par vadoņiem gribētu dēvēties.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form