'Cehs.lv': Dzīves ūdens, nāves ūdens

Vispirms ir jānošķir divas nozares, kas saplūdušas zem viena nosaukuma, īpaši Austrumeiropā. Medikamentu, tinktūru un tēju, kuru pamatā ir augi, lietošanu medicīniskos vai profilaktiskos nolūkos sauc par fitoterapiju. Homeopātija ir uzskatu kopums, ka cilvēku var ārstēt ar ūdeni, kas nesatur pat nevienu molekulu aktīvās vielas. Homeopātijas pamatā ir uzskats, ka ūdens ir medijs esencei, kurai nav fiziskas izcelsmes. Ilustrēšu ar elementāru piemēru: elektrības slēdzis – tas var būt pavērsts uz augšu vai uz leju. Abos gadījumos atomu skaits slēdzī būs identisks, taču vienā gadījumā istaba būs gaiša, bet otrā – piķa melna.

Cik mums pastāv rakstītā vēsture, tik ilgi arī tiek pieminēts, ka ūdenim piemīt vairāk nekā tikai fiziskas īpašības. Hinduisms ir labs piemērs – šajā reliģijā jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu pastāv rituāli, kas ir balstīti uz apsvērumu, ka ūdenim piemīt dziedinošas un garīgi attīrošas īpašības. Kontinenta otrā pusē, daudz tuvāk mums, tieši tādi paši uzskati pastāvēja Senajā Ēģiptē. Vēlāk šīs zināšanas pārņēma senebreji, kas izveidoja jūdaismu, uz kura ir balstīta gan kristietība, gan islāms. Visās šajās reliģijās ūdenim ir ļoti svarīga loma. Ja varētu pieņemt, ka informācija par ūdens īpašībām varēja izplatīties kontinenta robežās, tad nav izskaidrojams tas, kāpēc tieši tādi paši uzskati pastāvēja Dienvidamerikā, kur cilvēki nonāca krietni pirms pirmās organizētās civilizācijas, nemaz nerunājot par rakstītās valodas parādīšanos.