Pāris reizes mēnesī izbraucu ārpus Rīgas centra. Ne jau tādēļ, ka man tur būtu kaut kas darāms, – visi mani draugi un darījumu partneri dzīvo un strādā tikai centra ēkās. Tādās, kuru arhitekts nav garīgi atpalicis, ķieģelīti un ķilavas sarijies kolhoznieks. Nē, man pa Pļavniekiem, Purvciemu un Imantu patīk pabraukāties tāpat vien, lai atgādinātu sev, cik ļoti tālu esmu evolucionējis no apkārt redzamā paneļmāju planktona. Dažreiz pat izkāpju no auto un netālu uz ietves nolieku dažas alus pudeles, bet pēc tam ātri iekāpju atpakaļ mašīnā. Man patīk skatīties, kā pēc dažām minūtēm pieskrien vairāki plebeji un sāk kauties par atradumu. Manus skaļos smieklus ideāli slāpē jau iepriekš pieminētā lieliskā auto skaņas izolācija.
Lai arī cūku piebarošana ar bezmaksas ļergu ir jauka izklaide, tomēr ar to vien man nepietiek. Reizi gadā gribas izjust patiesu izgāztuvi uz savas ādas. Nevis vienkārši vērot, bet sajust to pieskārienos un atrasties tās iekšpusē – iegremdēties kā remdenā caurejas gulašā. Tieši tāpēc atveru savā "iPhone" aplikāciju un nopērku vilciena biļeti uz Daugavpili. Pati Daugavpils mani īpaši neinteresē, vienkārši tas ir tālākais maršruts, ko varu izvēlēties, nepametot valsti. Tas man ļauj vairāk nekā trīs stundas baudīt tīras, destilētas, PSRS apdvašotas šmulības auru.
Ceļojums sākas vēl pirms iekāpšanas vilcienā. Lai arī Rīgas dzelzceļa stacija ir kļuvusi par lielveikalu un ieguvusi nosacīti pieklājīgu un modernu fasādi, tomēr tās iekšpusi par dzēruma izgulēšanas un kabatzādzību vietu joprojām izvēlas SIA "LDZ apsardze" speķa gorillu neiebiedēti drosminieki. Tā kā parasti ierodos precīzi laikā, man šīs mazās drāmas vērot nav laika un dodos uz peronu. Interesanti, ka, tāpat kā stacijas tuvums nosit cenu apkārt esošajam nekustamajam īpašumam, arī perona tuvums Rīgas dzelzceļa stacijā padara tiešā tuvumā esošos objektus vēl atbaidošākus. Ja pie ieejas stacijā vēl sastopams pēdējā dekādē taisīts remonts, tad uz peroniem ved nodauzītu flīžu tunelis, bet vilcienā var nokļūt, tikai izejot caur stikla blokiem mūrētu nojumi, kas tiek uzturēta labākajās padomju tradīcijās – izsistos blokus aizķepsējot ar cementu.
Pēc tādas priekšspēles parasti kāpju vilcienā jau ar baudpilnu tirpoņu pa visu ķermeni, jo zinu, ka tas ir tikai sākums, tikai uzkoda. Pamatēdiens un galvenā atrakcija ir tieši dzelzs šķūņiem līdzīgie vagoni, kuri modernizēti labākajā izpratnē – nomainot koka solus ar autobusa sēdekļiem, kas pārvilkti ar Amsterdamas bordelī iegādātu paklāju. Gribētu uzskaitīt vēl dažus smieklīgus uzlabojumus, bet tādu vienkārši nav, jo viss pārējais izskatās gluži kā manā vai mana tēta bērnībā. Pat mana "Mobilly" pirktā biļete tiek reģistrēta rūtiņu kladē ar zilu pildspalvu!
Noteikta vide piesaista atbilstošu publiku, tāpēc vilcienos vienmēr varu būt drošs, ka izdosies sevi palutināt ar sadzīviskām drāmām un dažādas pakāpes alkohola reibumā esošu primātu izpēti. Neieslīgšu uzskaitē par daudzajiem un dažādajiem piedzīvojumiem, bet tā vietā izvēlēšos vienu, kas iemieso visus:
Pohains divdesmitgadnieks ar vecāku incesta pazīmēm sejā klausās deju mūzikas hitus telefona skaļrunī. No otra vagona gala atskan dusmīga vīrieša kliedziens:
- Eu, bļe, tu izslēgsi laukā to nagliņu dzinēju, bļe?!
- Nevajag jau uzreiz lamāties...
Mūzika apklust.
Mūzikas atskaņotājs klusākā balsī piebilst:
- Ahujeķ, bļe...
Nekad nemainies, "Pasažieru vilcien"! Turpini "iepirkt" modernus vilcienu sastāvus pašreizējā stilā vēl trīsdesmit gadus! Un paldies par sagādāto baudu! Braukšu vēl.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
