Godīgi sakot, lielveikali sniedz tik būtisku sabiedrisko labumu, ka es neiebilstu, ja nojauktu dažus bērnudārzus, pansionātus un baznīcas, lai dotu vietu jauniem iepirkšanās centriem. Pirms šo rindu lasītājs ir paspējis izplūst sašutumā, pamatošu savu viedokli.
Atšķirībā no ģimenes un darba, kur mani pazemo sieva un priekšniecība, lielveikals ir vienīgā vieta, kur jūtos novērtēts un cienīts. Neesmu muļķis un lieliski apzinos, ka laipnā sveicināšanās un izpalīdzīgie darbinieki ir spiesti un dresēti tādi būt, tomēr tas tik un tā ir veldzejoši patīkami. Ja man nebūtu katru dienu iespēja vismaz uz pusstundu nozust šai pieklājības un laipnības vannā, es visticamāk jau sen būtu ierijis stobru un nospiedis mēlīti.
Tūdaļ pēc laipnības, otra būtiskākā lielveikalu terapeitiskā ietekme uz manu iekaisušo prātu, ir iespēja savās domās neželīgi aplikt pārējos pircējus. Katrā apmeklējuma reizē es atrodu dažus tizleņus, kuri nav pakautrējušies ierasties ar zeķēm zandalēs, dažus opapus, kuri uzvilkuši bikses gandrīz līdz krūtsgaliem, dažus pāķus, kuri.... nu jūs sapratāt domu. Kur citur vēl es sajutīšos kā īsts veiksminieks tikai tāpēc vien, ka mēdzu mazgāties pietiekami bieži, lai nesmirdētu?
Lielveikalā jūtos ne tikai cienīts un gaumīgi tērpts, bet arī apveltīts ar smalkām manierēm. Daudzi noteikti ir sastapušies ar pircējiem, kuri teju maģiskā veidā spēj vienpersoniski aizņemt visu eju starp plauktiem tā, ka garām paspraukties nav iespējams. Vai ir ārī tādi, kuri ir par slinku, lai paši saskaitītu savu naudu un pastiepj sauju ar monētām kasierei, lai viņa izknābā vajadzīgo summu. Vai tādiem, kuri paņem siera gabalu, nošķaudās un noliek to atpakaļ plauktā. Reizes, kad pats esmu šādi rīkojies: nulle.
Visbeidzot gluži kā odziņa uz kūkas, nāk norēķināšanās pie kases. Diemžēl, šim brīdim ir arī sarūgtinošs moments. Vienīgais, kas visu lielveikala apmeklējuma procesu padara nepatīkamu, ir ziedojumu kastītes atrašanās pie kases. To parasti rotā skumja kucēna vai raudulīga bērna fotogrāfija, kuras uzdevums būtu mani iežēlināt tik stipri, lai es justos vainīgs izdoto atlikumu liekot savā makā, bet tā vietā to sabērtu ziedojumu kastītē. Par laimi, esmu stipra rakstura cilvēks - atlikums vienmēr nonāk pie manis. Īsti vīri neraud un neziedo.
Tomēr patīkamais moments pie kases pienāk ik reizi veroties kasieres nogurušajā sejā, un saprotot, ka šodien vien esmu viņai kāds tūkstošais pircējs un ka viņa mani noteikti neatcerēsies. Viņa pat nepamana, ka savu klienta karti nenēsāju makā, bet bikšu kabatā, lai varētu to pasniegt siltu. Bet es pamanu un atceros visu. Kamēr viņa strādā automātiski, katra mana darbība ir rūpīgi pārdomāta un pamatota.
Es zinu, kur un kam pieglaudusies pirms mirkļa bija kasieres rokās nonākusī klienta karte. Tas sniedz man gandarījuma un uzbudinājuma sajūtu. Manā laulībā iekāres nav vairs sen, bet esmu par gļēvu, lai krāptu. Arī šeit risinājumu piedāvā lielveikals.
Čeku es saglabāju vienmēr. Ne dēļ "maksāt nodokļus ir svarīgi", "nezāģē zaru uz kura pats sēdi" vai tamlīdzīgas herņas. Vienkārši čekā ir redzams kasieres vārds - pēc tā es viņu varu viegli uzmeklēt sociālajos tīklos un ar peles kursoru maigi glāstīt viņas profila bildi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
