Cehs.lv: Par dzimtenes mīlestību un artišoku
Foto: Cehs.lv kolāža

Nesen kopā ar draugiem biju izbraucis nelielā ceļojumā ārpus Latvijas. Neminēšu precīzu valsti, tāpēc, ka pēc tik sensitīvas informācijas publicēšanas, kāds lasītājs varētu atklāt manu patieso identitāti un mēģināt ielauzt man galvaskausu. Tātad, ASV Kalifornijas štata mazpilsētas Castroville galvenā tūrisma objekta paēnā izdzirdēju kaut ko reizē svešu un pazīstamu. Mirkli ieklausoties sapratu, ka pretrunīgās sajūtas manī bija izraisījusi netālu stāvošā meitene, kura spēcīga latviešu akcenta iezīmētā angļu valodā savam sarunu biedram stāstīja par Latviju.

Precīzi nocitēt nespēšu, bet vēstījums bija tāds: Latvija ir nabadzīga valsts Eiropas nomalē, kur ir ļoti auksts un tumšs, valdība stipri zog, bet neviens īpaši neiebilst, jo ir ļoti nobijies no krieva. Acīmredzami, ka meitenei gribējās pastāstīt par savu valsti kaut ko interesantu, lai nelaistu prom potenciālo kavalieri, tomēr viņas vārdi drīzāk panāca pretējo. Vēl sirreālāku visu situāciju padarīja fakts, ka iepriekšējā rindkopā minētais slavenais tūrisma objekts, pie kura stāvējām, bija pasaulē lielākais artišoks.

Mazajai pilsētiņai, kas sastāvēja no ātrās ēdināšanas restorāniem, dažiem noplukušiem moteļiem un vieglas konstrukcijas dzīvojamiem kvartāliem, acīmredzami nebija ar ko lepoties. Vecākajai ēkai nevarēja būt vairāk gadu, kā manam tēvam, pilsētā nebija dzimis neviens ievērojams cilvēks, bet visi nozīmīgie vēstures notikumi šai nomalei bija metuši līkumu. Saprotot, ka kaimiņu pilsētiņas "košļājamo gumiju ielai" bija kaut kas jāliek pretī, iedzīvotāji salika kopā prātus un no betona bija izlējuši sev lepnuma objektu: milzīgu, zaļu artišoku.

Esmu pārliecināts, ka meitene no sirds mīlēja un joprojām mīl Latviju, tomēr esmu ievērojis, ka latvieši mēdz mīlestību izrādīt īpatnējā veidā: nodir**t. It kā pastāstot interesantus faktus, bet negatīvā gaismā. Šis uzvedības modelis vienlīdz attiecas gan uz valsti kā tādu, gan kino, gan tūrisma objektiem, gan tādām C kategorijas slavenībām, kā šo rindu autors. Tikai tad, kad mīlestības objekts ir iznīcināts, viedoklis mainās uz pretējo un - paradoksāli, bet no tām pašām mutēm plūst atzinības vārdi.

Lai vieglāk atcerēties, ietvēru nacionālās mīlestības definīciju viegli iegaumējamā pantiņā:

Latvietis bezgalīgi mīl savu dzimteni,

tāpēc to nežēlīgi no**rš.

Latvietim pārstāj besīt "tas kretīns Freimanis",

tikai tad, kad viņš nomirst.

Lūk kāpēc man radās revolucionāra ideja, kuru atļaušos rosināt šeit un tagad: tā kā mūsu valstī ir virkne iespaidīgāku lietu par betona dārzeņiem, varbūt būtu vērts izcelt tās un vismaz neakcentēt trūkumus. Katru reizi, kad tūrists no Latvijas rada iespaidu par savu valsti kā par atpalikušu starpnacionālā naida plosītu kartupeļu pagrabu, viņš runā arī pats par sevi.

Rezultātā arī jūsu pašapziņa piepūtīsies lielāka, draudzene mīlēs stingrāk un tas kopumā darīs sirdi laimīgāku, kas savukārt ļaus jums produktīvāk strādāt un par paaugstinājuma bonusu doties pateicības svētceļojumā pie artišoka.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form