Daiga Siliņa: 'Sarkanais terors' pret Latvijas banku klientiem
Foto: Privātais arhīvs

Demokrātiskā sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka likums ir instruments, ar kuru indivīdam ir iespējas aizsargāt savas tiesības, bet likumdošanas vide ir sistēma, kurai šīs indivīda tiesības jānodrošina. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomā Latvijā darbojas principi, ko ir ļoti grūti sasaistīt ar demokrātisku kārtību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pilnīga bankas un valsts kontrole pār cilvēka naudu

Šodien bankām likumā noteikts pienākums veikt sava klienta izpēti, pārbaudīt sava klienta naudas izcelsmi, kā arī darījumus un ziņot Finanšu izlūkošanas dienestam (FID), Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par savām aizdomām. Tāpat tām ir jāziņo VID par katru klientu (fizisku personu), kura konta apgrozījums gadā pārsniedz 15 tūkst. eiro. Tas ir radījis pilnīgu bankas un valsts kontroli pār cilvēka tiesībām rīkoties ar savu privāto īpašumu. Turklāt banka var pieprasīt ziņas ne tikai par pašu klientu, bet arī viņa ģimenes locekļiem un jebkuru darījumu, kurā iesaistīta personīgā manta.

Bankām ir iedota pilnīga rīcības brīvība attiecībā pret klientu un, ja viņš vēlas turpināt sadarbību, viņam ir bezierunu pienākums pakļauties tās prasībām. Kredītiestādes šodien pilda tiesībsargājošo iestāžu funkcijas un fiskālo pienākumu pret sistēmu, nevis fokusējas uz savu pamatdarbību - paredzamu un saprotamu finanšu pakalpojumu sniegšanu.

Šī situācija nav radusies tādēļ, ka bankām ir kļuvis garlaicīgi un tās grib sev radīt jaunus izaicinājumus, bet tādēļ, ka valsts uzraudzības un kontroles pienākumus pārnesusi uz privāttiesību subjektiem (bankas, notāri, advokāti, grāmatveži u.c.). Faktiski aizdomās tiek turēti visi, kuru rīcībā ir vairāk nekā 15 tūkst. eiro. No tiesību viedokļa raugoties, tas ir bīstams apstāklis, ja cilvēks likuma un finanšu iestādes priekšā ir nostādīts bezspēka pozīcijā, rokās turot formālus un nepielietojamus tiesību aizsardzības instrumentus. Šāda kārtība ir pretrunā ne vien ar Satversmi, bet arī Eiropā nostiprinātajām cilvēktiesībām.

Turīgs cilvēks (uzņēmējs) Latvijā ir sinonīms finanšu noziedzniekam

Mūsu likumdevēju izpratnē aizdomas ir pietiekams iemesls, lai finanšu līdzekļus klasificētu kā noziedzīgi iegūtus. No advokāta viedokļa raugoties, šāda pieeja 99% gadījumu nozīmē subjektīvu un vienpusēju lietu interpretāciju, kas nav pieļaujama attiecībās starp banku un klientu. Tas ir absurdi, ka FID var sagatavot rīkojumu ar formulējumu, ka "konti saistīti ar aizdomīgiem darījumiem" vai arī "veiktie darījumi, iespējams, saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju". Tas nozīmē, ka FID patiesībā nav reālu pierādījumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, bet tikai aizdomas. Bet ar to pietiek, un tā vairs nav FID, bet gan naudas īpašnieka problēma, kuram ir jāpierāda, ka viņš ir nevainīgs, nevis pretēji - valstij jākonstatē un jāpierāda viņa vaina.

Ja Latvijā šāds process tiek ierosināts pēc Krimināllikuma 195. panta, tad viens no kriminālprocesa pamatprincipiem ir nevainīguma prezumpcija, kas nodrošina to, ka nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums un visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajam. Diemžēl šis princips vairs nedarbojas un kriminālprocesi tiek uzsākti ne tāpēc, ka ir noticis noziedzīgs nodarījums, bet gan, lai atņemtu īpašniekam tiesības rīkoties ar naudu, pieņemot, ka viņš nespēs ticami pierādīt līdzekļu likumīgu izcelsmi.

Vienlaikus ne bankai, ne FID un arī ne prokuratūrai nav jāsniedz paskaidrojumi vai precizējumi par iemesliem, kādēļ cilvēka nauda ir iesaldēta. Cilvēkiem pat nav skaidrs, kurš darījums tieši ir ticis klasificēts kā aizdomīgs un ko darīt, lai atgūtu iesaldēto naudu. Savukārt procesa virzītāja pienākumos neietilpst komunikācija ar šo cilvēku un sniegt atbildi, vai cilvēka iesniegti pierādījumi/iebildumi ir ticami.

Par to, cik formāli valsts izmeklē finanšu darījumus, liecina 2015. gadā publiskotais "Kroll" ziņojums, kurā bija izvirzītas aizdomas par Latvijas banku saistību ar miljarda eiro zādzību no Moldovas bankām. Tas viss beidzās ar to, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) nevis veica darbības, lai parbaudītu vai šis ziņojums ir patiess, bet gan vienkārši sodīja visas ziņojumā pieminētās bankas, neskatoties uz to, ka pats "Kroll" atzina, ka ziņojums nebija pilnīgs izmeklēšanas dokuments. Mūsu uzraugiem neienāca pat prātā aizstāvēt Latvijas bankas un Latvijas biznesa intereses.

Šī brīža FID darbība un process par noziedzīgi iegūtu naudu ir analoģisks „Sarkanajam teroram", proti, valsts cīnās ar cilvēkiem, kuriem ir nauda, ar mērķi to atņemt, jo valsts ieskatā, ja tev ir daudz naudas, tad ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir noziedzīgi iegūta. Pavērojot politikas veidošanā iesaistīto cilvēku attieksmi, ir jaušama tīri cilvēcīga skaudība pret tiem, kuriem ir nauda; valstī tiek veicināta ziņu "pienešana", radīts „mehānisms" naudas atņemšanai.

Investori apies Latviju ar līkumu

Eiropā neviens īsti nespēj saprast šobrīd pie mums notiekošo noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jomā. Ja kāds spētu patiešām iedziļināties, tad mēs saņemtu nevis FID un FKTK solītās uzslavas par piemēra rādīšanu citām valstīm, bet gan nokļūtu lielā skandālā, kurā sagrūtu pēdējie uzticības pīlāri mūsu finanšu sistēmai un valdības rīcībspējai.

Nepieciešams tikai viens pacietīgs un cīnīties gatavs bankas klients, kuram ir iesaldēta nauda un kurš būs pietiekami drosmīgs vērsties pret valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un brīdī, kad radīsies pirmais precedents, kurā būs izcīnīta taisnība pret valsti, tiks iekustināta ļoti bīstama ķēdes reakcija, jo kā secināms pēc FID iesaldētās naudas rekordiem - Latvijā tikai šogad iesaldēti 391,44 miljoni eiro, no kuriem 314,64 miljoni eiro ir likvidācijas procesā esošo banku līdzekļi.

Šādas prasības Latvijā jau tiek gatavotas, un tas ir tikai laika jautājums, kad politiķiem nāksies meklēt naudu, lai samaksātu valstij piešķirtos sodus un bankas klientiem piešķirtās kompensācijas. Diemžēl tie nebūs institūciju vadītāji vai deputāti, kuri to darīs no sava maka, bet gan iedzīvotāji no savām nodokļu iemaksām.

Tāpat nedrīkst ignorēt, ka lieli investori un noguldītāji jau šobrīd par Latviju runā neglaimojoši. Šī vairs nav vide, kurā viņi būs gatavi ieguldīt savu naudu. Neviens cilvēks negrib, ka viņa nauda tiek uzskatīta par iegūtu "nenoskaidrota noziedzīga nodarījuma rezultātā", ka secīgi tā vispirms ir iesaldējama, pēc tam arestējama pēc Krimināllikuma 195. panta, paziņojot ieguldītājam par tiesībām sniegt „ticamus" paskaidrojumus par naudas izcelsmi, un ka šī stāsta iznākums, iespējams, būs zināms vien pēc diviem gadiem. Ir pēdējais brīdis mainīt attieksmi un ieviesto sistēmu, lai neatmestu Latvijas reģionālo konkurētspēju finanšu piesaistes jomā par vairākām desmitgadēm atpakaļ.

Cīnoties pa vienam, uzvaru pret sistēmu nevarēs gūt

Gandrīz šokējoši, ka advokāti un arī daudzi nozares uzraudzībā iesaistītie eksperti baidās publiski norādīt un aizrādīt par pieļautajām kļūdām. Cilvēki nav gatavi runāt publiski, jo baidās uzmīt uz kājas valsts institūciju lepnībai, kas pie šādas totālās varas stāvokļa var kaitēt viņu advokātu praksei, klientiem un arī aktīvajām lietām. Demokrātiskā valstī no tā nebūtu jābaidās. Un tas liek aizdomāties.

Banku klientu tiesību aizstāvjiem ir jāapvieno spēki un kopīgi jārisina šis jautājums, vēršoties ne vien Ģenerālprokuratūrā, bet arī pie Saeimas deputātiem. Turklāt tas jādara līdz brīdim, kad kāds ir gatavs ieklausīties un atzīt nepilnības sistēmā. Cīnoties pa vienam pret tik smagu mašinēriju, uzvarēt būs ļoti grūti.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form