Daina Sproģe: Kam vajadzīgi Latvijas jaunieši?
Foto: LETA

Kāpēc jaunieši vairumā gadījumu maz interesējas par politiku? Kāpēc neiesaistās tās veidošanā? Vai tiešām vainīgi tikai paši jaunieši? Eiropā par to aktīvi diskutē, kamēr Latvijā nereti visā tiek vainoti tikai paši jaunieši. Šonedēļ visā Eiropā notiek "Eiropas Jaunatnes nedēļa 2011". Latvijā tā šogad pirmo reizi ir tik vērienīga – tās ietvaros visā valstī notiek vairāk kā 70 pasākumu. To vidū gan informatīvi izglītojoši, gan izklaidējoši, gan diskusijas starp jauniešiem un politiķiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Eiropas Komisija par "Eiropas Jaunatnes nedēļa 2011" tēmu ir izvirzījusi jauniešu izglītību, sociālo mobilitāti un nodarbinātību saistībā ar sociālo un kultūras apmaiņu, demokrātisku diskusiju un strukturētu dialogu starp jauniešiem un politiķiem kā atslēgu Eiropas nākotnei. Pirmajā brīdī izklausās sarežģīti un attālināti, taču nosauktās problēmas nav tikai vienotās Eiropas mēroga problēmas vien. Tās visas ir redzamas un jūtamas arī Latvijā, turklāt nevis Latvijas kā ES dalībvalsts līmenī, bet vietējā, lokālā mērogā.

Pēdējos gados nereti dzirdama nožēla par to, ka jaunieši ir pasīvi, neaktīvi, neiesaistās politikā, maz iesaistās jauniešu nevalstiskajās organizācijās. Dzirdot šīs frāzes, rodas jautājums: "Ko pieaugušie ir darījuši, lai situāciju mainītu?" Kāpēc tik pašsaprotami tiek pieņemts, ka jauniešu politiskā aktivitāte un vēlme līdzdarboties radīsies pati no sevis, ja vien būs "sakārtota vide"? Jā, protams, jauniešiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem, piemīt dažādi raksturi un temperamenti – vieni ir aktīvāki, ar labāk attīstītām sociālām prasmēm, aktīvāku dalību dažādās organizācijās, savukārt citi ir lēnīgāki, kuriem sociālās prasmes jāmācās. Lēnīgāki, tas nenozīmē sliktāki. Viņi vienkārši ir savādāki. Arī darba meklējumos apsviedīgajiem parasti veicas labāk, nekā lēnīgajiem, kuriem nereti ir grūtības pat potenciālajam darba devējam noformulēt savas prasmes un piemērotību veicamajam darbam. Līdz ar to, protams, arī krīzes situācijā jaunieši cieš visvairāk, jo viņiem visbiežāk nav arī darba devēju prasītās pietiekamās darba pieredzes.

Lai uzlabotu jauniešu aktivitāti un līdzdalību, Eiropas Savienībā pēdējos gados liela uzmanība tiek pievērsta neformālajai izglītībai, kas attīsta ikdienā svarīgās sociālās prasmes. Visbiežāk tās ir saistītas ar cilvēka pašapziņu, motivāciju, spēju sadarboties ar citiem, kā arī māku savas zināšanas pielietot praksē. Neformālā izglītība veicina gan jauniešu personisko attīstību, gan sociālo iekļaušanos sabiedrībā un pilsonisko apziņu, kā arī uzlabo viņu izredzes darba tirgū. Neformālā izglītība neuzskata, ka cilvēkam ir jādod zivs, makšķere vai jāmāca makšķerēt. Tā uzskata, ka ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēks pats varētu gan uztaisīt makšķeri, gan iemācīties makšķerēt, gan atrast citu upi, kad šajā zivis beigušās. Tas nozīmē, ka izmantojot neformālās mācīšanās metodes, jaunietim tiek dota iespēja paskatīties uz sevi no cita skata punkta, apzināties un labāk saprast savas un citu vērtības, apzināties savu lomu sabiedrībā, kā arī spēt risināt sev un sabiedrībai aktuālas problēmas. Tā rezultātā cilvēks, kurš mācīšanās procesu sācis ar, piemēram, darbu komandā kādas sev aktuālas problēmas risināšanai, nākošajā reizē nebaidīsies veidot komandu jau globālāku jautājumu risināšanai.

Viena no lietām par ko, manuprāt, tiešām būtu ļoti nopietni jādomā visai sabiedrībai, ir par to, kā priecāties - kā organizēt un svinēt svētkus. Jo tieši māksla priecāties ir priekšnoteikums tam, lai cilvēki notiekošo, tostarp nepatīkamo, uztvertu, nevis ar nolemtību, bet mācētu saskatīt iespējas, ko izmantot savā labā.

Vēl nesenā pagātnē svētku svinēšana bija viena no tām lietām, ko apguva ģimenē – visi kopīgi pušķoja māju, gatavoja mielastu un pēc tam svinēja svētkus. Pēdējos gados gan dzīves temps, kas aizņemtajiem un steidzīgajiem liek ātri ieskriet veikalā, lai nopirktu jau visu gatavu, gan sociālie apstākļi, kuru rezultātā bērni un jaunieši nereti Latvijā dzīvo šķirti no vecākiem, ir radījuši situāciju, ka daudzi jaunieši vairs neprot svētkus gatavot un svinēt. Piemēram, viena no mūsu jauniešu apmācītājām stāstīja, kā kādā vakarskolā jauno māmiņu grupa izvēlējās mācīties gatavoties svētkiem un tos svinēt kopā ar ģimenēm – kā sadalīt pienākumus cienasta gatavošanā, kā gatavot dāvaniņas citiem u.tml. Šajās ģimenēs jaunajām sievietēm neviens to no paaudzes uz paaudzi nebija nodevis. Taču, iesaistoties šajā projektā, jaunās sievietes ne tikai sagādāja svētkus sev un savām ģimenēm, viņas saprata, kā pašām organizēties un, ka pašas saviem spēkiem var izdarīt labas lietas savā labā. Turklāt caur kopīgo darbošanos viņas arī sadraudzējās, tādējādi iegūstot sev domubiedrus.

Tā ir tā galvenā atziņa un arī skaidrojums, kāpēc Eiropas Savienība neformālo mācīšanos redz kā iespēju uzlabot iedzīvotāju pilsonisko aktivitāti. Jo, sākot mācīšanos ar ļoti personiskām lietām, cilvēks iegūst ne tikai jaunas zināšanas un prasmes, bet iemācās arī apzināties sevi kā vērtību, priecāties par paveikto, kā rezultātā nākotnē viņš vairs nebaidās sadarboties ar citiem. Tādējādi neformālās izglītības pieeja rada ļoti plašas iespējas tam, lai cilvēkus, īpaši jaunus cilvēkus, izrautu no apātijas un neieinteresētības valsts procesos.

Vēl viena iespēja, kā paskatīties uz sevi no malas ir brīvprātīgais darbs. Mūsu apmācītāji stāsta, ka nereti tie jaunieši, kurus apkārtējā sabiedrība jau norakstījusi, pirmo reizi dzirdot par brīvprātīgo darbu ārzemēs mēdz pavīpsnāt. Taču atgriežoties Latvijā, viņi uz iespējām savā pašvaldībā sāk skatīties pilnīgi savādāk – viņi ir kļuvuši aktīvāki, saskata iespējas, ko darīt savā pašvaldībā un galvenais, grib darīt.

Tāpēc "Eiropas Jaunatnes nedēļa 2011" piedāvā ļoti plašas iespējas. Tās ir iespējas uzzināt jaunu informāciju, kā arī iespēja jauniešiem sevi parādīt, pieteikt apkārtējai sabiedrībai, sakot: "Mēs esam, mēs daudz ko varam, ar mums ir jārēķinās, jo mēs būsim tie, kuri nākotnē veidos šo valsti!" Protams, dalība pasākumos ir brīvprātīga, neviens netiek spiests piedalīties. Taču arī tiem jauniešiem, kuri līdz šim nav iesaistījušies nevienā nevalstiskajā organizācijā vai projektā, tā ir iespēja - iet skatīties, ko dara citi un piedalīties, saprast, ko es varu darīt, kādus domubiedrus meklēt.

Mēs ceram, ka šajos pasākumos daudzi jaunieši atradīs sev jaunus domubiedrus, sadarbībā ar kuriem vēlāk varēs ne tikai saturīgi pavadīt brīvo laiku, bet arī iegūt jaunas zināšanas un prasmes, rakstīt projektus un tos īstenot.

Tāpēc es aicinu visus jauniešus iesaistīties "Eiropas Jaunatnes nedēļā 2011". Sīkāku pasākumu plānu iespējams uzzināt v/a "Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras" mājas lapā, kā arī profilā www.draugiem.lv/jaunatne un Facebook profilā "Eiropas Jaunatnes nedēļa". Jo ikviens pasākums – tā ir jauna pieredzes, jaunas zināšanas un jauni domubiedri!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form