Dainis Lemešonoks: Jūrmalas veloceliņu 'uzart nevar labot'
Foto: Publicitātes foto

Vai tiešām tas ir pašvaldību būvbiznesa "zelta likums": projektēt un celt ir ienesīgi un tīkami, bet apkopt un remontēt – neizdevīgi un ķēpīgi? Ļoti apsveicami, ka Rīgas pašvaldība ierīko jaunus veloceliņus un pilsētas galva pat devās uz Amsterdamu pasmielties velosatiksmes pirmrindas pieredzi. Tomēr munipalitātei vajadzētu ātrāk pievērsties pašam vecākajam, jau līdz klinķim novestajam un tāpēc braucējiem pārāk nedrošam maršrutam – uz Jūrmalu. Turklāt šīs pilsētas pašvaldībai būtu loģiski kooperēties darbos un ieguldījumos ar Rīgas domi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lielajā talkā cilvēki celiņu aizrautīgi tīrīja un kopa, plēsa nost velēnu no aizaugušajām asfalta malām. Liels paldies katram! Lai darītāji neapvainojas, bet šie pūliņi ir kā rūsas caurēsta tilta krāsošana. Piecu kilometru garais posms no Babītes dzelzceļa stacijas līdz Priedaines pārbrauktuvei daudzviet ir tiktāl nolietots un aizlaists, šaurs un nepārskatāms, bet vienlaikus sezonā tik pārslogots, ka reizēm man šķiet: krietni prātīgāk būtu nofrēzēt asfaltu un šo trasi uzart, lai līdzcilvēki te neriskē ar savu, bērnu un pretimbraucēju veselību vai dzīvību. Tāpēc līdz Priedainei un tālāk uz Jūrmalu piesardzīgāks vai nervozāks cilvēks vienmēr var aizkļūt arī pa ceļu no Babītes stacijas (pārbraucot pāri A5 šosejai) uz Vārnukrogu – garām LU rododendru audzētavai, privātmāju ciematam "Bišulejas", līdz sasniegts krustojums uz Vārnukrogu/Priedaini, kurā jānogriežas pa kreisi. Tie ir papildus trīs kilometri, ko klāj pavisam senils asfalts, ir arī nedaudz grants seguma, turklāt mežā jūs gribēs sakost odi – toties uz šī klusā autoceļa noteikti ir krietni mazākas sadursmes iespējas.

Jūrmalas veloceliņam sen jau ir nepieciešama pilnīga rekonstrukcija, un droši vien, ņemot vērā kaut vai purvaino zemi, šo trasi kā "Jūrmalas velošoseju" vajadzētu būvēt pilnīgi no jauna ar tagadējām tehnoloģijām. Kamēr notiktu darbi, uz Jūrmalu velosipēdisti nekurnēdami aizbrauktu pa pieminēto apvedceļu. Ņemot vērā arvien pieaugošo velosatiksmes intensitāti, ļoti vēlama ir līkumu iztaisnošana un celiņa platuma palielināšana. Kāpēc gan katrā virzienā nevarētu būt divas joslas vai vismaz pusotra? "Treknajos gados" es būtu arī pasapņojis arī par nomaļāko veloceliņa posmu apgaismojumu vakaros. Nez kāpēc dažiem cilvēkiem piemīt mode noplēst no sava ciskudriļļa pat niecīgāko atstarotāju, un pavēlā septembra vakarā pretimbraucējs, lai cik jaudīgs nebūtu viņa velostarmetis, šādu divu riteņu "steathl" drīzāk pēdējā brīdī sadzirdēs, nevis pamanīs. Tomēr pašam cilvēkam ir jārūpējas par savu drošību, tāpēc dārgu apgaismes stabu vietā krietni efektīvāki būtu ceļu policijas regulāri veikti "neredzamo" – ar "principiāli" noplēstiem atstarotājiem – velosipēdu aresti par ceļu satiksmes drošības prasību ignorēšanu.

Rīgas domei šāda investīcija droši vien dotu tikai politisku kapitālu, galvaspilsētniekiem priecajoties par iespēju daudzkārt drošāk un komfortablāk aizmīties līdz Jūrmalas smiltīm, Dzintaru mežaparkam vai pat "Kūriņa" soļankas šķīvim. Savukārt Jūrmalas pašvaldībai velošoseja radītu jūtamu ekonomisku efektu. Patiesībā tieši tai vajadzētu būt rekonstrukcijas iniciatorei. Jo ērtāka un drošāka būtu braukšana, jo plašāka riteņbraucēju straume – pa vienam, pāros, grupās, ģimenēs un ciltīs – plūstu uz Jūrmalu un atstātu tur savu naudu. Jā, protams, viņi, atšķirībā no autobraucējiem neatstātu latiņu Lielupes tilta caurlaižu automātā un nemaksātu arī par stāvvietām pilsētā. Toties riteņbraucējiem ir krietni mazāk problēmu pasēdēt krodziņā vai pludmales alus teltī, nopirkt mīklā ieceptos ābolus "Dukāta" konditorejā (klau, vai pārāk neizskatās pēc slēptas reklāmas?) – atšķirībā no benzīna dārdzības, sastrēgumu, parkošanās problēmu un piespiedu atturības nomocītajiem autovadītājiem, kam varbūt bagažniekā sutinās taupības dēļ mājās sasmērētās sviestmaizes un Imantas "Maximā" pirkta limonāde. Turklāt velosipēdisti uz Jūrmalu "izvēdināt galvu" dodas arī pavasarī, rudenī un pat ziemā, nevis tikai pludmales sezonā. Ja vien domnieki – un arī pilsētas kroģeri un bodnieki, kuri tos nomoka ar savām žēlabām par nepietiekamo klientu daudzumu – saprastu, ka daudzi pārvietojas ar velosipēdu ne jau tāpēc, ka nevar atļauties auto "kā normāli cilvēki", tie sen būtu sarosījušies. Protams, veloceliņa rekonstrucijai vai velošosejas būvei ir "vājā vieta" – krietna daļa no trases atrodas Babītes novadā, un diez vai tas gribētu kooperēties ar abām pilsētām projektā, kas vietējiem taustāmu labumu nenes. Taču trīs kaimiņu pašvaldības var atrast "saskarsmes punktus" un vienoties.

Ja tomēr vietvarām ir žēl tērēties, tad vismaz sirdsapziņas nomierināšanai abu pilsētu domes varētu samesties, lai izdarītu pašu mazumiņu – atjaunotu līniju, kas nodala braukšanas joslas (tas atgādinātu pārīšiem un pat trio, kas uz ceļa turās viens otram blakus, ka viņi var saskrieties ar pretīm baucošajiem – lai paciešas līdz pludmalei, kur tā var pārvietoties bez problēmām), izcirstu dažus krūmus un kokus, kas aizsedz līkumus, kā arī izliktu plakātus velobraucējiem būt piesardzīgiem un cienīt vienam otru. Jo veloceliņš, lai cik nožēlojamā stāvoklī tas nebūtu, rada riteņbraucējos maldīgu drošības sajūtu – "ak, mašīnu nav, var atslābt!". Dažam labam te pilno ziedos uzplaukst arī bravūra. Gadījumā, ja pat tas divām lielām un bagātām municipalitātēm ir par grūtu, varbūt šos darbiņus varētu uzņemties velopreču tirgoņi? Pie viena pareklamētos...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form