Miltu malšanā un desu ražošanā pie šprices ir "ēsti poiši". Šokolādei "sen vairs nav tā garša". Par Latvijas saldējuma karali (un trīsarpus populāru piena produktu ražotņu īpašnieku) neapstrīdami ir kļuvis Krievijas pilsonis, utt.
Spožās piena cisternas aizved daļu Latvijas slaukuma uz Igaunijas vai Lietuvas kombinātiem, tās droši vien arī neafišēti ved kaimiņu slaukumu mūsu pārstrādātājiem, kam šāds iepirkums ir izdevīgs. Igauņu "Delfos" tika apgalvots, ka viņu zemnieki saražojot 180 procentus no tā piena daudzuma, ko šīs valsts iedzīvotāji varētu patērēt. Taču grāvjos vai upēs "liekais" izslaukums, protams, nenonāk.
Pērn 44 procenti Latvijā dzeramā piena bija ražoti ārvalstīs (Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības aprēķins) – lielu daļu no šī importa gardi izdzer tās pašas mutes, kas gardi apraud patiesas latvju pārtikas izzušanu. Bet arī no atlikušajiem 56 procentiem, pilnīgi iespējams, vēl daļa varētu būt tautiskās pareizās – nevis mūsu tirgum kaimiņu pielāgotās! – pakās diskrēti pildīts pārrobežas slaukums. Vai arī tas pārvēršas biezpienā, sierā, saldējumā...
Divdesmit vai pat desmit centu starpība fasēta piena litra cenā ir būtisks arguments, kas "izslēdz" daudzu pircēju gastropatriotismu. Tā padara viņus aklus pret mūsu piensaimnieku rīkotās (un no ziemeļu kaimiņiem pārņemtās) akcijas uzlīmi "Godīgs piens". Šķiet, no pakām un pudelēm veikalu plauktos jau ir pilnībā pazuduši tumši zilie aplīši, kam vajadzēja apliecināt satura latviskumu. Tika atzīta bezspēcība? Vai arī pašiem nav īstu garantiju?
Mums, patērētājiem, labpatīk uzskatīt, ka Latvijas pārtikas uzņēmumu – jo īpaši nacionālā kapitāla pārvaldītu – patriotiskais pienākums ir pilnībā izmantot vietējo zemnieku piegādātas izejvielas – kartupeļus čipsiem vai stērķelei, ogas ievārījumiem, graudus maizei vai makaroniem. Protams, tā arī pietiekami masveidīgi notiek, ja tas pārstrādātajam ir izdevīgi. Ja nav izdevīgi, nenotiek. Taču ražotāji gluži saprotamu iemeslu dēļ necenšas mūsu ilūzijas izgaisināt.
Galu galā, pat tāds mūsu etniskā lepnuma objekts kā Tērvetes alus brūzis (alias AS "Tērvetes AL"), lai apmierinātu pieprasījumu pēc savas produkcijas, jau ilgus gadus bez lieka trokšņa sev iesalu pērk Lietuvā. Tāpat kā vairāki citi Latvijas un teju visi Igaunijas brūži.
Divām Lietuvas iesalnīcām praktiski pieder monopols visā Baltijas valstu tirgū (pašmāju LATRAPS iesalnīca ar, ja nemaldos, 5000 tonnu jaudu apkalpo tā dēvētos "craft" brūžus). Kaimiņvalsts statistikas departaments rēķina, ka pērn uz Latviju tika eksportēts dažāda veida iesals par 4,67 miljoniem eiro, uz Igauniju ar tās 1,3 miljoniem iedzīvotāju gandrīz tikpat – par 4,34 miljoniem. Salīdzināju šīs ziņas ar mūsu Zemkopības ministrijas un CSP aprēķiniem, cik importējām no Lietuvas 2018. gadā, – 4,252, 331 eiro, 11,383 tonnas (Rūtas kundze, paldies jums!). Šķiet, pa ceļam kaut kas būs nobiris...
Kamēr Kroņaucē pastāvēja pašu vecā iesalnīca (vai patērētāju atmiņas par tās esamību), uzņēmums oficiālajā versijā sakostiem zobiem atzina, ka iepērkot ne vairāk kā 40 procentus no nepieciešamā. Izejvielu tautiskuma stāsts ir viens no Tērvetes alus reputācijas pīlāriem, taču par jauno iesalnīcu, ko "Tērvetes AL" plānoja sākt celt 2017. gada vasarā, kaut kā maz ko dzird. Tādas bieži mēdz būt biznesa izaugsmes radītās problēmas.
Tāpat brūža oficiālā versija vēsta, ka tā pasūtījumos Panevēžas iesalnīcā tiekot izmantoti tikai un vienīgi no vietējā postkolhoza AS "Agrofirma Tērvete" iepirktie mieži. Lietuvas eksporta uzskaitītājiem un analizētājiem noteikti par to ir savs viedoklis – bet diez vai tas tiks publicēts uz mūsu alus pudeļu etiķetēm. Un nevajag ar'.
Pirms daudziem gadiem, ES preču dotētā eksporta (tai skaitā lētā "igauņu" cukura) uzplūdos, mūsu bailēm palikt bez savas pārtikas ražotājiem bija vismaz kaut kāds pamatojums. Toreiz apjukusī Latvija ar izmisīgo vēlmi aizsargāt savu tirgu un savu ēdienkarti bija pilnīgs pretmets "siltumnīcu impērijai" Nīderlandei, kas tradicionāli gan daudz pārtikas izved, gan arī ieved. Tās sabiedrībā, vismaz tā tika apgalvots, gastropatriotisms vairs neeksistējot, visu nosakot tikai kvalitāte, garša un cena.
Patiesībā arī mēs, skaļi ņaudot un ņerkstot, piecpadsmit gados jau esam stipri vien pietuvinājušies holandiešiem. Latvijas ražotāji un pārstrādātāji, pat spītējot hibrīdkaram, ir nostiprinājušies un izpletušies aiz robežām. Nīkuļo vienīgi cēlā mērcē servēti un sentimentālu politiķu balstīti ES fondu apgūšanas projekti.
Patērētājs tīri labi zina, ka var droši izdzert glāzi ne pārāk latviska piena – tāpēc vien neviena brūnaļa nenosprāgs. Vai glāzi patriotiska alus, kurā iesprucis kāds leišu miežu grauds, – tāpēc vien kāds lauks ar usnēm nenoklāsies. Nejauši apēsts igauņu cīsiņš nesagraus Latvijas gaļas ražotnes.
Mūsu gastropatriotisms nekur nezudīs. Tas tikai kļūs vēl aizdomīgāks, vēl piekasīgāks, vēl "papīrus" paģērošāks. Galu galā, cilvēkam ir tiesības palikt neapkrāptam, jo pirkt "100% LV" preci automātiski nozīmē maksāt dārgāk.
Galvenais – tīši nemānīt patērētājus, sasolot un "garantējot" viņiem to, ko ražotājs nevar (un ko tam nemaz nevajag) nodrošināt. Ne reizi vien Latvijas uzņēmumi un viņu reklāmisti ir brīdināti neuzskatīt publiku par viegli ietekmējamu masu, kas ņem par pilnu visus no pirksta izzīstos "zīmola stāstus" un citas mārketinga pasaciņas.
Pieļauju, ka vienkārši mums, latviešiem, lai paši nepadarītu sevi par izsmieklu kaimiņiem, ir pienācis laiks izbeigt pilnīgi tukšo ņerkstēšanu un bez aizspriedumiem pieņemt tās reālijas, ko ir radījis vienotais Baltijas valstu koptirgus.
Neprasīsim nereālo – un arī ražotāji mums lai to nesola!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
