Skaidras naudas darījumi meža zemes un cērtamo platību iegādē – īpaši uzņēmējiem ar 90. gadu sākuma rūdījumu – šķiet vēl vairāk pašsaprotami nekā lietotu automašīnu tirdzniecībā. Taču ne jau tāpēc, ka mežu kupči būtu caurcaurēm konservatīvi ļaudis, kam drošākā "banka" šķiet zemē ierakta trīslitru burka. Nē! Viņi zina, ka "mežs + "kešs" = manna no debesīm"...
Var gadīties, ka valdība, drosmes uzplūdos (varbūt arī šīs denunciācijas iespaidā) izlemjot ļaut darījumus par meža platībām apmaksāt tikai no viena bankas konta uz otru, izraisīs kaut ko līdzīgu politiskai zemestrīcei. Varbūt pat līdz dzīvē īstenotai Saeimas atlaišanai. Uzpircēji nav nekādi plukatas, viņiem sev tik svētai lietai lieks grasis atradīsies...
Tāpēc, pieļauju, var gadīties arī tā, ka Ministru kabinetam labpatiktos mīļā miera labad atstāt visu pa vecam. Lai meži šalc, lai kupīras čaukst...
Tomēr budžetam būtu tīkamāk, ja VID šādus mežaveču darījumus rūpīgi pārbaudītu. Uzrēķināt nesaņemtos nodokļus varētu kaut jau šodien, arī banku ziņojumi par skaidras naudas izņemšanu noteikti būs pieejami.
***
Debesmannas iegūšanas tehnoloģiju var uzskatāmi iepazīt, aplūkojot darījumu praksi, ko izkopis viens no šāda biznesa līderiem Kuldīgas pusē. Paklausot portālu konsultējošās juristes mīļam ieteikumam un redakcijas konstruktīviem apsvērumiem, viņš paliks nenosaukts.
Taču daudziem mežu saimniekiem Kurzemē, īpaši jau piesauktajā Kuldīgas novadā, šis ir "visiem zināmais noslēpums". Turklāt uzņēmējam drīz būs jātiesājas viņa ierasto darījuma metožu dēļ.
Mežu lielīpašniekam patīk bieži un kategoriski izpausties par nozarei aktuāliem jautājumiem, taču diez vai no viņa sagaidīsim vaļsirdīgas atklāsmes par tālāk apcerēto biznesa modeli.
Droši vien pietiks ar šo: te izsaku savu viedokli, apcerot un pieļāvuma formā pārstāstot man uzticētu informāciju, ko uzskatu par sabiedrībai svarīgu. Ceru, ka tā ir nodota pārbaudei arī likumu sargājošo iestāžu rīcībā.
Būdams klasisks "zaļais barons" jeb mežu budzis, viņš ar kundzisku lielmanību ir pats radījis sev sīvus ienaidniekus, tāpēc pār šī kunga galvu, trafareti izsakoties, jau karājas milzonīgs Dāmokla zobens pavisam smalkā diegā.
***
Tātad – tiek apgalvots, ka vienam no lielākajiem privāto mežu īpašniekiem Kuldīgas pusē ļoti patīkot skaidra nauda un pie tās viņam (un, protams, arī citiem mežu budžiem) pastāvot iespējas regulāri tikt, manipulējot ar savu "zaļā zelta" uzkrājumu.
Viens no veidiem esot viņa ciešā sadarbība ar Ziemeļkurzemē vispārzināmu koksnes uzpirkšanas uzņēmumu. Tas specializējas, kā ir dzirdēts, "īpatnējā biznesā ar veciem cilvēkiem". Viņi tiekot pierunāti pārdot mežu par, piemēram (cipari viegli sagrozīti), 2000 eiro.
Savukārt uzņēmums, mežu izcērtot, iegūto koksni pārdod jau – arī tikai piemēram! – par 30 000 eiro. Vēlāk jau izcirsto mežu tas pārdod tālāk lielīpašniekam par 5000 eiro – tādā veidā, poētiski izsakoties, firma vienā tīrumā novāc divas ražas.
Tie, kas izcirstos mežus ir sapirkušies, skaidri zina, ko viņi dara un ko dabūs. Tāpēc lielīpašnieks tos iegādājas arī uz "proxy" pircēju – savas sievas, meitu un pat paziņu – vārda (kā tiek apgalvots, saglabājot personīgu kontroli pār daudzām SIA un individuālajiem īpašniekiem).
Pēc dažiem gadiem (cirsmas apsaimniekošanas atļauja šādu mežu īpašniekiem jau ir, turklāt lielīpašniekam pieder arī 10 un 20 gadus veci izcirtumi) par šīm platībām tiekot slēgts līgums koku pārdošanai vai "meža tīrīšanai". Piemēram, ar to pašu "specializēto uzņēmumu".
Pēc likuma tad šādai personai iedzīvotāju ienākuma nodoklī ir jāmaksā tikai 10 procenti no darījuma summas, bet vēl 25 procentus no īpašuma vērtības tā var "atskaitīt uzturēšanas un saimnieciskajiem izdevumiem". Rezultātā abi darījumā iesaistītie tiek pie skaidras naudas ar 7,5 procentus lielām izmaksām!
Tā būtu pavisam legāla prakse, ja vien sakristu no meža patiesi izvestās un papīros uzrādītās koksnes apjomi. Taču – kā apgalvoja mani apgaismojošais "drēbes zinātājs" – tiekot deklarēti, teiksim, 100 kubikmetri, bet izved un "pēc papīriem" pārdod 200 vai daudz vairāk. Jo vairāk varot pierakstīt, jo vairāk skaidrās naudas rodoties minētajam Kuldīgas lielīpašniekam un līdzīgiem shēmotājiem. Kā tiek apgalvots, "proxy" pircēji pēc veiktiem darījumiem atdodot radiniekam/patronam iespaidīgus banknošu apjomus.
Ziņu avots te ļāvās svētu dusmu uzplūdam: šādu lielkungu galvenā pazīme – viņi paši mežu izstrādāt nekad nav mācējuši, pat varbūt ne motorzāģim ķēdi nomainīt, jo prot tikai "pirkt un pārdot" biznesu. Nav viņiem ne savas meža tehnikas, ne izdevumu mežstrādnieku algām un degvielai – ar sūro dzīves prozu lai ņemas mazāk apsviedīgie!
Kurzemē tā esot gluži vai aksioma, vismaz man tā ir apgalvots: ja lielas platības uzpirkušiem meža īpašniekiem neesot savas tehnikas, tad viņi ir "keša kolekcionāri".
Šādi iegūta nauda atkal ir jālegalizē – un te uzpircējam joprojām "palīdz mežs". Jo viņš varot pierunāt cilvēkus (vai pat uzspiest, kā esot dažkārt piedzīvots) pārdot mežus – tieši sev vai "proxy" pircējiem –, par tiem daļēji maksājot skaidrā naudā. Tādā veidā Kuldīgas pusē zināmais lielīpašnieks gadiem ilgi paplašinot savus īpašumus, daloties peļņas iespējās ar partneriem...
Otra shēma ir sarežģītāka, jo cirsmas pērk pa daļām, – visbiežāk pusi platības pārdod uzreiz, otru pusi atstājot uz vēlāku laiku. Tas tiek darīts, lai, pārdodot par tik zemu cenu, nevajadzētu prasīt atļaujas pašvaldībai. Taču, kā man tapa zināms, mežu budzis uzreiz spiežot cilvēkus, lai izvairītos no 20 procentu IIN maksāšanas, piekrist lielu daļu no līgtās summas saņemt skaidrā naudā.
Šo shēmu izmanto, ja pērk nevis kokus ciršanai, bet visu zemes jeb visu meža gabalu. Jo kurš gribot maksāt valstij nodokļos "tādu naudu"? Labāk padalīties ar pašu novada lielīpašnieku Jurģi, Madaru vai Pēteri, un cilvēki piekrītot shēmot. Tāpēc, lai pārdevējam kapitāla pieaugums tiktu rēķināts kā 0 procentu, šādas platības parasti "uz papīra" pārdodot par to kadastrālo vērtību.
***
Cik noprotu, metode veiksmīgi darbojās, kamēr Kurzemes pusē spēkā bija vispārēja "omerta", un arī bankas par to neziņoja. Cilvēki klusējot pārdevuši savus mežus, un viss gāja kā smērēts. Tāpēc šeptmaņiem esot liels pārsteigums, ja kāds paprasot kaut ko par naudas legalizāciju.
Minēto shēmu īstenotājiem – vismaz Kuldīgas pusē – līdz šim ir paveicies nenokļūt sabiedrības un likuma sargu uzmanības fokusā. Esot gan bijušas problēmas ar policiju – saistībā ar vecu cilvēku apkrāpšanu, taču, kā mans informants uzskata, arī tās palīdzējis atrisināt "kešs".
Šķiet, ka uzņēmējam, kurš vēl nesen sodīts par krāpniecību un sen jau ir Rīgā pazaudējis jebkādu politisko aizmuguri, vajadzētu pamanīt: "kolorītie deviņdesmitie" ir beigušies ar visiem galiem, mēs dzīvojam citā pasaulē – ja varbūt ne krasi godīgākā, tad rafinētākā un piesardzīgākā noteikti.
Taču, kā izrādās, "keša" maģiskā vara, lai cik turīgi un pieredzējuši nebūtu provinces uzņēmēji, spēj pār viņiem valdīt pat nervozajos "Moneyval" un trauksmes cēlēju laikos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
