(Ministru prezidenta preses sekretārs Sandris Sabajevs portālam "Delfi" uzsvēra, ka premjera biroja vadītājs Jānis Patmalnieks nav piedalījies konkursā uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītāja amatu.)
Tieši tāda ir šodienas Latvijas politika. Politika ir reducējusies uz ticību. Likumdošana – uz viendienīšu lēmumiem, kuri nav obligāti jāpilda. Nav pozīcijas un opozīcijas, par politisko ideju konkurenci pat nerunājot. Ir gaišie spēki, kuri atļaujas darīt jebko vienkārši tāpēc, ka ir labie, pareizie. Precīzāk, paši sevi par tādiem ir pasludinājuši. Taču šāda pozīcija šobrīd izskatās jau aiz matiem pievilkta, 20 gadus ekspluatētais cīņas pret oligarhiem karogs šļaugani nokarājas. Jo oligarhu nav. Vienīgi cīņa par varu un ietekmi kūsāt kūsā.
Tas, ko tagad dara tā saucamie gaišie spēki, oligarhiem pat sapņos nebūtu rādījies. Piemēram, nomainām uzvārdu Pūce uz Šlesers un mēģinām iedomāties situāciju, kurā pirms kādiem gadiem Šlesera sieva kļūst par Sabiedrības integrācijas fonda vadītāju, fonda, kas ik gadu pārdala desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas ar politiku cieši saistītām nozarēm: žurnālistikai, sabiedriskajām organizācijām utt.
Vai iztēlojamies, ka satiksmes ministra Linkaita vietā kāds Ventspilij un mēram Lembergam draudzīgs ministrs, aci nepamirkšķinot, "Latvijas dzelzceļa" vadībai izmaksā pusmiljona kompensācijas, lai atbrīvotu vietu saviem cilvēkiem.
Turpinām. Latvijas vispārzināmie 3A oligarhi sadomā, ka Rīgas un Ventspils ostas vieglāk menedžēt, izmetot no tām pašvaldību pārstāvjus, atstājot pie stūres pa četriem politiskajiem ielikteņiem bez pieredzes nozarē, kā tas ir pašlaik. Zīmīgi, ka atšķirībā no valsts ielikteņiem pašvaldības ostu valdēs pārstāvēja ievēlēti deputāti, kuri saņēmuši mandātu godīgās vēlēšanās.
Vēl piemēri. Atpirkšanās no FKTK vadības, no kuras nekādi citādi likumīgi atbrīvoties nevarēja. Ideja par Rīgas domes pilnvaru pagarināšanu, jo ir varas pārņemšanai izdevīgs moments. Finansējuma seškārtīgs palielinājums savām partijām.
Būtu pieticis ar kaut vienu no šiem lēmumiem, lai, pie varas esot citiem, visas voikas, judini, čigānes, ēlertes, spriņģes, jaunalksnes jau nākamajā dienā kā aizkauti bļautu par valsts nozagšanu. Tagad klusums. Savējie drīkst, tāpēc, ka viena ticība. Lai gan no malas kādam var izskatīties, ka kvēlie valsts interešu aizstāvji nodod savus ideālus, tas tā nav. Viņi tiešām tic, ka savējie cilvēki ir labi un godīgi vienkārši pēc definīcijas. Ticība.
Kā politisks nonsenss vērtējama divu Saeimas deputātu Juraša un Zakatistova, kuri izdoti kriminālvajāšanai, iecelšana Tieslietu un Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāru amatos. Abus gaida tiesa. Abstrahējoties no konkrētiem uzvārdiem, neiespējami ar veselo saprātu pieņemt, ka topošās nodokļu reformas darba grupu vada cilvēks, kuram tiek inkriminētas finanšu mahinācijas.
Taču pašu gaišo spēku savstarpējā cīņā par varu darbojas tieši tas pats ticības princips. Lai atceramies, cik asi premjers Kariņš iebilda pret ekonomikas ministra Nemiro biroja darbinieka Pāvela Rebenoka virzīšanu "Latvenergo" padomē. Tajā pašā laikā Kariņš klusēja kā kaps, kad viņa paša biroja vadītājs Patmalnieks, iespējams, kandidēja uz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītāja amatu. Acīmredzot starp gaišajiem ir vairāk un mazāk gaiši, īsteni pareizi un tādi tikai pa druskai.
Varam secināt, ka šodienas Latvijas politikā konkrēti politiskie lēmumi, politiķu rīcība lielā daļā sabiedrības tiek vērtēta ne pēc būtības. Nozīme ir tikai ticībai. Vīrus skata pēc cepures, ne darbiem.
Katras valsts attīstības intereses prasa radīt muļķu drošu politisko sistēmu, likumdošanas bāzi, rēķinoties, ka pie varas var nonākt vēl lielāki populisti vai citas ticības sludinātāji. Tiem šodien atsevišķam cilvēkam vai konkrētām situācijām radītie likumi būtu kā medusmaize.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
