Džefrijs D. Sakss: Amerikas bīstamā nostāja pret Irānu
Foto: Publicitātes foto

Pēdējo nedēļu laikā ASV prezidents Donalds Tramps un viņa padomnieki ir piebiedrojušies Saūda Arābijai, apsūdzot Irānu kā Tuvo Austrumu terorisma epicentru. Tikmēr ASV Kongress gatavo vēl vienu sankciju raundu pret Irānu. Taču šāds pārspīlējums, Irānu iztēlojot – izsakoties Saūda Arābijas karaļa Salamana vārdiem – kā pirmo globālā terorisma ierindā, ir ne tikai nepareizs, bet arī ārkārtīgi bīstams, jo var novest pie vēl viena Tuvo Austrumu kara.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šķiet, ka tieši tas ir dažu ASV karstgalvju mērķis, neraugoties uz acīmredzamo faktu, ka Irāna karā pret Islāma valsti (ISIS) ir tajā pašā pusē, kurā ASV. Turklāt Irāna, pretēji vairumam tās reģionālo pretinieču, ir funkcionējoša demokrātija. Ironiski, ka ASV un Saūda Arābijas retorika saasinājās tieši divas dienas pēc 19. maija vēlēšanām Irānā, kurās mēreni noskaņotie spēki pašreizējā prezidenta Hasana Rouhani vadībā sakāva savus stingrā kursa pretiniekus.

Iespējams, šāds Saūda Arābijai labvēlīgs, pret Irānu naidīgs noskaņojums ir tikai vēl viens Trampa biznesa plāns. Viņš staroja priekā par Saūda Arābijas lēmumu iegādāties no ASV jaunus ieročus 110 miljardu dolāru vērtībā, šo darījumu aprakstot kā "darbavietas, darbavietas, darbavietas", it kā karu veicināšana būtu vienīgais ienesīgais amerikāņu strādnieku darbs. Un kurš lai zina, kādus personīgus darījumus šāda sirsnīga attieksme pret Saūda Arābijas kareivīgo noskaņojumu varētu nodrošināt Trampam un viņa ģimenei.

Savā ziņā Trampa administrācijas pārspīlētais patoss pret Irānu ir likumsakarīgs. ASV ārpolitika ir absurdu, traģisku un ārkārtīgi iznīcinošu karu ārvalstīs pārpilna, un tie nav kalpojuši nekādam reālam mērķim – tikai kaut kāda greiza oficiālās propagandas atzara ieceru īstenošanai. Galu galā kā gan lai citādi izskaidro Amerikas bezjēdzīgo un ārkārtīgi dārgo iepīšanos Vjetnamas, Afganistānas, Irākas, Sīrijas, Lībijas, Jemenas un daudzos citos konfliktos?

Amerikas naidīgums pret Irānu izsekojams jau līdz valsts Islāma revolūcijai 1979. gadā. 444 dienas ilgais pārbaudījums, kad radikāli noskaņoti irāņu studenti turēja par ķīlniekiem ASV vēstniecības personālu, ASV sabiedrībai deva psiholoģisku triecienu, kas vēl aizvien nav aizmirsts. Šī ķīlnieku drāma ASV plašsaziņas līdzekļos dominēja visu tās laiku, radot sava veida sabiedrības posttraumatiskā stresa sindromu, kas līdzīgs sabiedriskajai traumai, ko paaudzi vēlāk nodarīja 11. septembra uzbrukumi.

Vairumam amerikāņu gan toreiz, gan tagad šī ķīlnieku krīze – un arī pati Irānas revolūcija – bija trieciens no zila gaisa. Maz ir tādu amerikāņu, kas saprot, ka Irānas revolūcija notika ceturtdaļgadsimtu pēc tam, kad CIP un britu izlūkdienests MI6, lai saglabātu angļu un amerikāņu kontroli pār Irānas naftu, ko apdraudēja nacionalizācija, 1953. gadā sazvērējās gāzt valsts demokrātiski ievēlēto valdību un iedibināt policejisku valsti Irānas šāha vadībā. Tāpat vairums amerikāņu nesaprot, ka ķīlnieku krīzi izraisīja nepārdomātais lēmums atļaut gāztajam šāham ierasties ASV uz ārstniecības kursu, ko daudzi irāņi uzskatīja par draudu savai revolūcijai.

Reigana administrācijas laikā ASV atbalstīja Irāku tās agresīvajā karā pret Irānu, tostarp arī ķīmisko ieroču izmantojumu. 1988. gadā, kad karadarbība beidzot aprima, ASV kursu pret Irānu turpināja ar finansiālām un tirdzniecības sankcijām, kas ir spēkā līdz pat šai dienai. ASV jau kopš 1953. gada ir pretojušās Irānas pašpārvaldei un ekonomiskajai attīstībai, izmantojot slepenos dienestus, no 1953. līdz 1979. gadam atbalstot autoritāru pārvaldi, militāri stiprinot tās ienaidniekus un piemērojot desmitiem gadu ilgstošas sankcijas.

Vēl viens iemesls Amerikas naidīgumam pret Irānu ir tās atbalsts Hezbollah un Hamas, diviem Izraēlas militārajiem pretiniekiem. Arī šeit ir būtiski saprast vēsturisko kontekstu.

1982. gadā Izraēla iebruka Libānā, mēģinot sakaut tur aktīvos palestīniešu kaujiniekus. Šī kara dēļ – un arī pretojoties Izraēlas okupācijas spēku veicinātajiem pret musulmaņiem vērstajiem slaktiņiem – Irāna atbalstīja šiītu vadītā Hezbollah izveidi, lai nepieļautu, ka Izraēla okupē Dienvidlibānu. Līdz 2000. gadam, kad Izraēla atkāpās no Libānas – teju 20 gadus pēc sākotnējā iebrukuma, Hezbollah bija kļuvis par iespaidīgu militāro, politisko un sociālo spēku Libānā un nemitīgu dadzi Izraēlas acīs.

Irāna atbalsta arī Hamas – stingrā kursa sunnītu grupējumu, kas neatzīst Izraēlas pastāvēšanas tiesības. Pēc desmitiem gadu ilgas Izraēlas okupācijas palestīniešu zemēs, kas tika sagrābtas 1967. gada karā, miera sarunām nonākot strupceļā, 2006. gada Palestīnas parlamenta vēlēšanās Hamas uzveica Fatah (Palestīnas atbrīvošanas organizācijas politisko partiju). Tā vietā, lai iesaistītos dialogā ar Hamas, ASV un Izraēla nolēma mēģināt to sagraut, 2014. gadā ņemot talkā arī brutālu karu Gazā, kura rezultāts bija milzīgs kritušo skaits palestīniešu pusē, neizmērojamas ciešanas un miljardiem dolāru vērti postījumi Gazas ēkām un infrastruktūrai, taču – kā jau bija paredzams – neveicinot pilnīgi nekādu politisko progresu.

Tāpat Izraēla par eksistenciālu draudu uzskata Irānas kodolprogrammu. Stingrā kursa izraēlieši ir atkārtoti mēģinājuši pārliecināt ASV uzbrukt Irānas kodolrūpnīcām vai vismaz atļaut to darīt Izraēlai. Laimīgā kārtā prezidents Baraks Obama tam pretojās, un tā vietā starp Irānu un piecām pastāvīgajām Apvienoto Nāciju Drošības padomes loceklēm (plus Vāciju) tika noslēgta vienošanās, kas uz desmit vai vairāk gadiem bloķē Irānas ceļu uz kodolieročiem, sniedzot abām pusēm iespēju īstenot tālākus uzticību veicinošus pasākumus. Tomēr Tramps un saūdarābi šķiet apņēmušies iznīcināt šīs būtiskās un daudzsološās vienošanās radīto iespējamību, ka attiecības normalizēsies.

Smagos nacionālos vai sektu konfliktos, ko iespējams atrisināt tikai ar kompromisa palīdzību, ir ārkārtīgi muļķīgi pārējām valstīm ļauties manipulācijām un nostāties kādā pusē. Gan Izraēlas-Palestīnas konfliktā, gan Saūda Arābijas un Irānas konkurencē, gan sunnītu-šiītu attiecībās ir nepieciešama savstarpēja pretimnākšana. Tomēr katra šo konfliktu puse lolo traģisko ilūziju par galīgās uzvaras panākšanu bez nepieciešamības slēgt kompromisus, ja vien ASV (vai kāda cita lielvara) cīnīsies tās pusē.

Pagājušajā gadsimtā gan Lielbritānija, gan Francija, gan ASV un Krievija ir neprasmīgi spēlējušas Tuvo Austrumu varas spēli. Visas ir izšķērdējušas dzīvības, naudu un prestižu. (Piemēram, Padomju Savienību būtiski – iespējams, pat nāvējoši – novājināja tās karš Afganistānā.) Vairāk nekā jebkad mums ir nepieciešama diplomātijas, kas uzsver kompromisu, ēra, nevis vēl viens demonizācijas raunds un bruņošanās sacensība, kas pārmēru viegli varētu izvērsties par milzu postu.

Džefrijs D. Sakss ir ilgtspējīgas attīstības un veselības aprūpes politikas un vadības profesors Kolumbijas Universitātē, kā arī Kolumbijas Ilgtspējīgas attīstības centra un ANO Ilgtspējīgas attīstības risinājumu tīkla direktors.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

ASV ASV Kongress Baraks Obama Donalds Tramps ISIS Saūda Arābija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form