Džozefs Najs: Kā saprast Ziemeļkorejas radītos draudus
Foto: Vida Press

Ziemeļkoreja nesen izmēģināja savu "Hwasong 15" ballistisko raķeti, kas savā 53 minūtes ilgajā lidojumā sasniedza 2780 jūdžu (4475 kilometru) augstumu. Vadot to pa lēzenāku trajektoriju, Kima Čenuna režīms varētu iespēt trāpīt Amerikas Savienoto Valstu austrumkrastam. Lai gan Ziemeļkoreja vēl nav demonstrējusi tādu ierīci, kas spētu atgriezties atmosfērā, nezaudējot kaujas spējas, tā ir paziņojusi, ka ir pilnīgojusi savas kodoluzbrukuma spējas un kļuvusi par pilntiesīgu kodolvalsti.

Līdzīgi iepriekšējiem ASV prezidentiem, Donalds Tramps ir izteicies, ka šāds stāvoklis ir nepieņemams. Ko nu?

Pirms ķerties pie kādas politikas ieviešanas, ir būtiski atbrīvoties no vairākiem mītiem, kas neļauj veikt drošticamu analīzi. Pirmkārt, Kims varbūt ir ļauns diktators, taču viņš nav nedz traks, nedz pašnāvnieciski noskaņots. Līdz šim viņš ASV šajā spēlē ar augstajām likmēm ir pārspējis, taču saprot, ka kodolkonflikts ar ASV nozīmē tā režīma, ko viņš cenšas saglabāt, beigas.

Otrkārt, Amerika ir pati sevi iedzinusi Kima slazdā, pārspīlējot, cik lielu varu viņam dod viņa raķetes. Galu galā Ziemeļkorejai kodolieroči ir bijuši vairāk nekā desmit gadu, un tos būtu bijis iespējams ASV ostās austrumu vai rietumu krastā nogādāt ar citu līdzekļu palīdzību, piemēram, ar kravas kuģi.

Treškārt, ģeogrāfija šajā blefošanas spēlē nodrošina Ziemeļkorejai virsroku reģionālu saasinājumu gadījumā. Ņemot vērā, ka tuneļos netālu no robežas ir paslēpti artilērijas stobru tūkstoši, Ziemeļkoreja var draudēt izraisīt haosu netālu esošajā Seulā, Dienvidkorejas galvaspilsētā, ar ierastu līdzekļu palīdzību. ASV par to uzzināja 1994. gadā – krietni vēl pirms Ziemeļkorejai bija kāds kodolierocis –, kad plānoja apsteidzošu triecienu, lai iznīcinātu Ziemeļkorejas Jongbjonas plutonija pārstrādes rūpnīcu, un attiecīgi noskaidroja, ka tās sabiedrotās Dienvidkoreja (un Japāna) atturas iesaistīties, baidoties riskēt ar tradicionāla veida atmaksu.

Kas attiecas uz politikas ieviešanu, tad Ķīna kā veidu, lai kontrolētu Ziemeļkorejas kodolambīcijas, ir ierosinājusi "iesaldēšana pret iesaldēšanu" taktiku. Ziemeļkorejai vajadzētu apturēt visus savus raķešu un kodolizmēģinājumus (kas ir viegli pārbaudāms), un, lai gan tas nemainītu Ziemeļkorejas kā kodolvalsts statusu, tas palēninātu tās arsenāla attīstīšanu. Savukārt ASV pārtrauktu ikgadējās militārās mācības, ko veic kopā ar Dienvidkoreju. ASV paturētu tiesības atsākt mācības, ja Ziemeļkoreja pārkāptu izmēģinājumu aizliegumu vai eksportētu kodolizejvielas.

Daži to uzskata par labu darījumu, taču tas atkarīgs no tā, kā novērtējam Kima mērķus. Ja vienīgais, ko viņš vēlas, ir drošība, tad mēs varētu likt viņu mierā, iespējams, noslēgt miera līgumu, atslābināt sankcijas un ļaut ekonomiskajai izaugsmei mainīt režīmu laika gaitā, tāpat kā tas notiek Ķīnā.

Taču Kima dinastijas vadībā Ziemeļkoreja nav status quo valsts. Kopš 1945. gada tā ir bijusi savādniece: mantota komunistiska diktatūra, kuras leģitimitāte balstās uz apgalvojumu, ka tā ir Korejas nacionālisma priekšstāve. Ekonomiskajā sacensībā ar dienvidiem Ziemeļkoreja līdz šim ir iepalikusi, taču cer, ka tās kodolvalsts statuss spēku samērus mainīs.

Kā nesen brīdināja Taftsa Universitātes profesors Sunjons Lī: "ASV apdraudēšana Ziemeļkorejas acīs nepārprotami ir līdzeklis, kā izolēt un izrādīt pārākumu pār Seulu. Tieši šādā veidā Kima Čenuna režīms cenšas nodrošināt savu ilgtermiņa pastāvēšanu."

Ja ASV un Dienvidkorejas saišu vājināšana ieņem centrālo lomu Kima stratēģijā, tad Ķīnas "iesaldēšana pret iesaldēšanu" nāks viņam par labu. Tā drīzāk nevis riskus samazinās, bet iedrošinās Ziemeļkoreju atgriezties pie riskantā, taču ierastā veida, kā izdarīt spiedienu uz Dienvidkoreju, tāpat kā 2010. gadā, kad tā nogremdēja kādu Dienvidkorejas korveti, nogalinot 46 jūrniekus, un apšaudīja Dienvidkorejas salas.

ASV politiskās iespējas ir ierobežotas. Viens no ierobežojumiem ir tas, ka jāuzmanās ar spēka pielietojumu. Trampa padomnieks nacionālās drošības jautājumos ģenerālleitnants H. R. Makmasters vairākkārt ir dzirdēts sakām: ja diplomātija pievils, tad var būt nepieciešams preventīvs karš. Taču, pat ja to īstenotu kā ierobežota apmēra triecienu, vai ierobežojumi attiektos arī uz līderu nomaiņu un raķešu notriekšanu? Ja ne, tad zaudējumi varētu būt mērāmi no desmit tūkstošiem līdz krietni lielākam skaitam.

Viena iespēja vēl aizvien ir sankcijas, taču līdz šim nav izdevies tādējādi radīt pietiekami lielu spiedienu, lai liktu Kima režīmam atteikties no tā, ko tas uzskata par savu galveno stratēģisko aktīvu. Arī Ķīnas diplomātija un sankcijas ir ļoti būtiskas, taču līdz šim Ķīna ir Ziemeļkoreju tikai iedunkājusi. Tā nav pārtraukusi pārtikas un degvielas padevi. Ķīnai Kims nepatīk, taču tā nevēlas haosu – vai amerikāņus – pie savām robežām.

Iespējamais darījums varētu būt kaut kas līdzīgs Aukstā kara GRIT jeb pakāpeniska starptautiskās spriedzes samazināšana: ASV pārliecina Ķīnu par saviem ierobežotajiem mērķiem un piekrīt saskaņot savu darbību ar ķīniešiem. Vairs nekādu tāda veida gājienu uz Jalu upi, kas izraisīja Ķīnas iejaukšanos Korejas karā. Savukārt Ķīna izmanto savu ekonomisko spiedienu un diplomātiju, lai iesaldētu tūlītējos draudus, ko rada Ziemeļkorejas izmēģinājumi, taču neuzstāj uz ASV spēku iesaldēšanu.

ASV mācību iespējamā pārtraukšana nākotnē būtu atkarīga no Ziemeļkorejas uzvedības attiecībā pret Dienvidkoreju. Pēc tam, kad Ziemeļkoreja pieņemtu détente (starptautiskās spriedzes samazinājumu) ar Dienvidkoreju, ASV piedāvātu vienoties par miera līgumu. ASV un Ķīna pieņemtu Ziemeļkorejas de facto kodolstatusu, taču kopīgi vēlreiz apliecinātu savu ilgtermiņa mērķi – panākt kodolbrīvu pussalu. Ziemeļkoreja piekrīt pārtraukt izmēģinājumus un jebkādu tālāku kodolizejvielu eksportu. Ķīna draud ieviest pārtikas un degvielas sankcijas, ja Ziemeļkoreja krāptos vai lauztu vienošanos.

Izredzes uz šādu darījumu, kura centrā būtu Ķīna, nav lielas, bet, ja tas neizdotos, ASV nevajadzētu krist panikā. Ja ASV spēja nepieļaut, ka krietni spēcīgākā Padomju Savienība trīsdesmit gadus nevēršas pret izolēto Rietumberlīni, tās spēj aizkavēt arī Ziemeļkoreju. ASV sadarbībā ar Dienvidkoreju un Japānu vajadzētu pastiprināt savas notikumu novēršanas un aizsardzības spējas. Tā kā Japānā uzturas gandrīz 50 000 ASV karavīru un Korejā – apmēram 28 000 karavīru, šāda pastiprināšana šķiet ļoti iespējama. Kims nevar nogalināt dienvidkorejiešus vai japāņus, nenogalinot arī amerikāņus, un tas, kā viņš droši zina, nozīmētu viņa režīma beigas.

* Džozefs S. Najs ir Hārvarda Universitātes profesors un darba "Varas nākotne" (The Future of Power) autors.

Tags

Project Syndicate
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form