Kārtējā ugunsnelaime ar traģiskām sekām, un atkal “sakustējusies” sabiedrība, masu mediji, pat valdība. Par to lasām un skatāmies ik dienas. Visi satraukti, vieni nosoda glābējus, citi taisnojas, vienaldzīgo nav. Bet vai uz ilgu laiku? Vai jau pēc pāris nedēļām nenoklusīs, un tā paliks tikai kārtējā aktuālā kampaņa? Gribētos, lai cilvēki par šo nelaimi ne tikai pašausminātos, bet beidzot sāktu domāt.
Citējot kādu Latvijas iedzīvotāju diskusijā par šo nelaimes gadījumu: “problēma ir nopietna un jāraksta par to vairāk. Cilvēki par savu drošību domā tikai tad, kad jau kaut kas notiek. Es arī esmu visu iespējamo nolikvidējusi, ielikusi elegantas dzelzs durvis, utt. Tagad es nezinu, kā būtu, ja būtu! Ļoti ceru, ka nekad nebūs.”

Liekas, šoreiz sabiedrība tomēr neļaus notikušo ātri aizmirst, vēl 24. janvārī, gandrīz mēnesi pēc nelaimes gadījuma, 40 aculiecinieki parakstījuši un Ministru prezidentam nosūtījuši vēstuli, aicinot nekavējoši uzlabot glābšanas dienestu darbu, kas tiešā veidā pakārtots tehniskajam aprīkojumam, lai efektīvi glābtu cilvēku dzīvības.

Šoreiz plašā sabiedrībā rezonansi izsaukusī traģēdija notika dzīvojamā ēkā, bet kas notiktu, cik cilvēku dzīvības aiznestu ugunsgrēks vai kāds cits nelaimes gadījums ēkā, kur pulcējas liels cilvēku skaits – lielveikalā, Lido, Latviešu Biedrības namā, Coca Cola Plaza, teātrī, diskotēkā utt.? Kur vēl skolas, slimnīcas, bērnudārzi. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Jebkurā no šīm ēkām var atrasties ikviens no mums, un tās ir būves, kuru rezerves/evakuācijas izeju durvīm būtu jābūt aprīkotām atbilstoši Eiropas Savienības jaunajām normām EN 179 un EN 1125*, t.i., vajadzības gadījumā no iekšpuses ātri un viegli atveramām. Šajā sakarībā vēl viens citāts no diskusijas par ugunsnelaimi: “interesantākais man šķiet tas, ka reti kurā sabiedriskā vietā rezerves izejas aprīkotas tā, ka tās patiešām darbojas. Ko dod tāda izeja, ja durvis regulāri ir slēgtas”.

Šis konkrētais gadījums vēlreiz liek atgriezties pie jautājuma, vai beidzot arī likumdevēji sapratīs, ka galvenā glābjamā vērtība ir cilvēka dzīvība? Kāpēc Latvijā ir tik vienaldzīga un pavirša attieksme pret cilvēka dzīvību? 2005. gada 10 mēnešos 7586 ugunsgrēkos bojā gājuši 168 cilvēki, tai skaitā septiņi bērni, cietuši – 204 cilvēki. Jaunus upurus jau prasījis 2006. gads. Vēstulē Ministru prezidentam iedzīvotāji aicina izstrādāt normatīvo aktu grozījumus, jo par ēku ugunsdrošību atbildību pirmām kārtām nes valsts institūcijas, izdodot attiecīgus būvnormatīvus un likumdošanas aktus, kontrolējot to izpildi.

Kam vēl jānotiek, lai beidzot arī Latvijā likumīgu spēku iegūtu minētās Eiropas Normas (EN), un ārkārtas situācija neprasītu cilvēku dzīvības? Eiropā par to jau ir nopietni domāts, un EN ir obligātas visās tā sauktajās “vecajās” valstīs; tās ieguvušas likuma spēku arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Kad tas notiks arī Latvijā? Visa šī problemātikas kopa risināma kompleksi – aizstāvot kā iedzīvotāju, tā īpašnieku intereses, radot izmantošanas iespējas ugunsdzēsējiem vajadzības gadījumā. Rezultātā padārgi sanāk, bet dzīvība tomēr ir tā vērta! Arī mēs esam rakstījuši par šo problēmu un patiesi vēlamies, lai minētie normatīvie akti tiktu ieviesti kā obligāta prasība Latvijā. Bet būtu nepieciešams, lai atrastos arī kāds, kurš neļautu šobrīd tik aktuālajai tēmai nogrimt aizmirstībā līdz nākošajai nelaimei, un sekotu tam, lai vārdi un solījumi iegūtu likumdošanas spēku.

EN galvenās prasības

nodrošināt drošu un efektīvu cilvēku izglābšanās iespēju; iespēja atvērt rezerves/evakuācijas izejas durvis no iekšpuses bez atslēgas vai citiem palīglīdzekļiem; visas rezerves/evakuācijas izeju durvis jāatver no iekšpuses ar vienu vienīgu rokas kustību – viegli un 1 sekundes laikā, lai tās var atvērt pat mazs bērns; garantēt drošību pret ielaušanos no ārpuses – durvis no ārpuses ir slēgtas; novērst nesankcionētu durvju atvēršanu no iekšpuses.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!