Emīls Klotiņš: Komentāri Daiņa Lemešonoka rakstam par ‘linuxizāciju’

Otrkārt, tik tiešām atvērtā koda atbalstītāji pārāk bieži savus argumentus sāk un pabeidz ar "šī programma ir bezmaksas, tātad jūs ietaupīsiet līdzekļus".

Šie abi aspekti kopā diemžēl mēdz diskreditēt atvērtā koda programmatūru potenciālo lietotāju acīs, jo kā jau minēju un kā apzinās tie, kam jāplāno izdevumi lielākām organizācijām, apstāklis, ka programma X ir bezmaksas, nebūt nav vienīgais nozīmīgais.

Tālāk gribētu nedaudz komentēt Lemešonoka kunga minētos argumentus un izteicienus.

1. Pretēji tam, ko vairākkārt(!) apgalvo raksta autors, atvērtā koda programmatūra nebūt nav "nelicencēta":
"... ko dod licencētas programmatūras aizstāšana ar atvērtā koda produkciju ..."
"...“bezmaksas” jeb nelicencētu IT risinājumu..."

Šāda vārdu "licencēts" pretējs "atvērtam kodam" un "nelicencēts"="bezmaksas" pretstatījumi vien liek saausīties un domāt, ka autors praktiski neorientējas tēmā.

Fakts ir tāds, ka gandrīz jebkurai programmatūrai, kuru raksta pieauguši cilvēki un kura tiek piedāvāta citu cilvēku lietošanai, tās autori nosaka kaut kādu licenci - jeb citiem vārdiem programmatūras izmantošanas noteikumus. Atvērtā koda programmas licences (piemēram, viena no standarta licencēm GPL) no "aizvērtā" koda licencēm parasti atšķiras vien ar to, ka tajās ir papildus norādīts (dažkārt pat visai strikti), ko lietotāji drīkst darīt ar programmas sākumkodu.

Vārda "licence" otra nozīme -- maksas programmas oficiālas iegāde, ir pavisam cita. Un vārda "nelicencēts" lietojums attiecībā uz atvērtā koda programmām šinī gadījumā izklausās kā vārdu spēle lai vilktu nekorektu paralēli un lasītājam suģestētu pielīdzināt atvērtā koda programmatūrai tā sauktajai "pirātiskajai". Jo īpaši tapēc, ka "licences" un "nelicencēts" tekstā atkārtojas ik pa brīdim.

2. Izvērtēsim Lemešonoka kunga pozīciju.

1) atvērtā koda programmas tiek pozicionētas kā liels līdzekļu ietaupījums, taču tās "radot jaunus izdevumus";
2) valsts aparātam pārņemot un saviem spēkiem pielāgojot atvērtā koda programmas, tiek radīts IT sektors, kurš "norobežojas no brīvā tirgus";
3) valsts IT sektora esamība negatīvi ietekmēs "nelielos Latvijas uzņēmumus, kas ražo mazu apjomu risinājumus un mēģina nopelnīt, pārdodot to licences valsts iestādēm";
4) valsts "uzspiedīs" savu "IT produkciju" privātuzņēmumiem, kuriem "jākomunicē ar varu".

Diemžēl visi šie uzskaitītie punkti nekādi netiek argumentēti. Tāpēc tur pat nav īsti neko atspēkot, jo kā gan cilvēks var pierādīt, ka nav zilonis?

Taču nokomentēt var un, manuprāt, vajag.

1) dīvaini, ka Lemešonoka kungs piesauc papildus izdevumus, kas rodas lietojot bez maksas pieejamās programmas, ne ar vārdu nebilstot, ka tieši šie paši izdevumi attiecas arī uz (no)pērkamajām programmām?

Jebkuras programmatūras cena ilgākā laikā ietilpst uzturēšanas izmaksas. Kādas tad tās pamatā ir?

a) programmatūras cena
b) programmatūras uzturēšanas cena (alga un apmācības sistēmu administratoriem, utt.)
c) neobligātā, taču it īpaši lielos uzņēmumos bieži izmantotā uzturēšanas abonēšanas maksa programmatūras pārdevējam

Summas par b) un c) punktiem nebūt nav mazas. Taču tās vienādi attiecas uz jebkuru programmatūru - gan maksas, gan bezmaksas.

Jāpiezīmē, ka IT aprindās ir zināma tendence nopietnas klases atvērtā koda produktus uzskatīt par stabilākiem un drošākiem nekā lielu vairumu maksas "aizvērtā koda" programmas. Tas ir strīdīgs jautājums.

Mēs vienmēr varam teikt, ka galvenais ir uzturētāju (sistēmadministratoru) pietiekama kvalifikācija.

Kas noved mūs pie tā, ka uzturētājiem ( b) punkts) jābūt kvalificētiem - zinošiem, apmācītiem, spējīgiem. Tas ir nepieciešams jebkurā gadījumā. Manā uztverē kvalificēts personāls ir daudz labāks kapitālieguldījums, nekā šo naudu samaksāt par programmu, kuru tās ražotājs pēc pāris gadiem jau pārtrauc uzturēt, jo vēlas, lai lietotājs iegādājas jaunāku versiju.

2) Vai tiešām mēs vēlamies valsts IT sektoru, kurš būtu atkarīgs no brīvā tirgus un būtu pakļauts cenu un kompāniju izmaiņām tajā?

Piemēri nav tālu jāmeklē. Atceramies slavenu programmatūras gigantu, kura programmas regulāri tiek atjauninātas, bieži vien izmainot tās tā, ka iepriekšējās versijas ar jaunajām nav īsti labi savietojamas, savukārt vecās versijas pamazām vairs netiek uzturētas. Valsts, kura izmanto šādu programmatūru ir spiesta iekļaut būtībā privātas kompānijas lēmumus savās izmaksās – agrāk vai vēlāk. Atvērtā koda bezmaksas programmatūrai savukārt arī jauninājumi ir bezmaksas.

3) Valsts nevar diktēt IT industrijai, ko tai darīt un nē. Tai pašā laikā, vai tiešām autors iedomājas, ka valsts IT sektors sāks nodarboties ar, teiksim, grāmatvedības programmu izveidi un izkonkurēs vietējos programmētājus? Cita lieta, ka iespējams IT uzņēmumiem būs izdevīgi pārorientēties uz to, ka valsts sektorā tiek daudz vairāk izmantotas citas operētājsistēmas un/vai programmatūra.

4) Nav īsti saprotams, ko autors ar to domājis. "Komunikācija ar varu"? Lietojot "valstiskotu IT produkciju"? Privātuzņēmumu komunikācija ar varu, vienkāršoti sakot izpaužas 2 veidos: a) pakalpojumu saņemšanā no valsts, b) atskaišu un nodokïu sniegšanā valstij. Kur te ir vieta taustāmai IT produkcijai, un kur vienkārši kaut kādiem standartiem pēc kuriem valsts organizē savu darbību? Ja valsts IT sektors radīs mehānismu kā sniegt, piemēram, auto reģistrācijas pakalpojumu elektroniski, piemēram, caur WWW, tad tas būs pieejams caur WWW pilnīgi neatkarīgi no tā, kādu programmatūru izmanto vai ražo privātuzņēmums.

Visā visumā esmu spiests secināt, ka Lemešonoka kunga raksts ir tendenciozs un pārpilns ar neargumentētiem, emocionāli orientētiem un dažkārt gluži vienkārši bezjēdzīgiem izteikumiem (skat. 4). Ir taisnība, ka klaigāt par atvērto kodu kā par panaceju ir dumji. Taču manā uztverē izvērtēta un uzmanīga pāreja uz to tajās valsts pārvaldes daïās, kur tas ir iespējams, būtu pozitīvs risinājums no izmaksu un uzturēšanas viedokļa. Taču tikai tad, ja neaizmirst, ka programmatūra pati par sevi ir tikai daļa no kopēja IT risinājuma.

P.S. Par Lemešonoka minēto Minhenes linuxizāciju, kuru viņš uztver kā pierādījumu atvērtā koda programmatūras slēptajai dārdzībai, jāpiemetina vien sekojošais:

- kāpēc autors nemin, kas tieši ietilpa šajā 30 miljonu eiro cenā, un uz cik datoriem tas bija paredzēts? Ja mēs pieņemam, ka par šiem 30 miljoniem eiro Minhene ieguva tehnisko atbalstu 10'000 datoriem uz pāris gadiem, tad summa vairs tik iespaidīga neliekas, vai ne? Salīdziniet vien, kādas ir Microsoft atbalsta līgumu cenas Latvijas lielajiem valsts uzņēmumiem.

- ciktāl tas attiecas uz atvērtā koda programmatūru un distributīvu, to viņi varēja pilnīgi oficiāli lietot uz cik datoriem vien grib arī bez maksas. Pērkot Linux distributīvu cilvēki iegādājas uzturēšanu(skat.)

- ja pilsēta, kura ir bijusi “Microsoft” liels klients jau kādu laiku "izmet mēslainē" pirktos produktus, un iegādājas citus, acīmredzot tam ir savi iemesli.