Man grūti vispārināt un atbildēt par visu jauniešu kopumu, bet idejiski šķiet, ka jaunieši, kā vienmēr, ir ideālisti un tie, kas gatavi nest jauno Latvijas atmodu un arī šodien iet ielās, lai no nulles punkta veidotu ideālus par mūsu kopību un vērtībām. Šobrīd mūsu dzīves centrā ekonomisko un skaitlisko vērtību dominanti sāk pārņemt humānās vērtības, kas saliedē un mobilizē iedzīvotājus kopīgam mērķim, taču joprojām ir neatbildēts jautājums - kas ir mūsu (Latvijas, jauniešu, valsts?) mērķis? Lai arī cik mūsdienās jaunieši varētu šķist vienaldzīgi pret politiku un apsēsti ar savu labklājību, viņi ir tā sabiedrības daļa, kas visstraujāk ir spējīgi pārorientēties, veikli apgūt jaunas prasmes un radīt inovatīvus darbības laukus.
Brīdī, kad rakstu šo, nupat, kā izveidota jaunā valdības deklarācija, kas piesēta ar veicamajiem uzdevumu, taču es joprojām nesaskatu skaidru norādi valsts kompasā, no kuras puses mēs sagaidām uzlecam sauli. Īstermiņa pašsaglabāšanās plānam tiek izmisīgi veiktas rīcības budžeta glābšanai bez kā, protams, nevar, taču, lai veidotos uzticība notiekošajam, ir jāsaskata arī ilgtermiņa risinājums - saglābt budžetu ir viens, taču saglabāt vienmērīgu attīstību nākamajos desmit gados un atveseļot ne tikai ekonomiku, bet arī sabiedrību - pavisam, kas cits. Jābūt skaidrai prioritāšu izpratnei par resursu strauju samazināšanu - nedrīkst visas jomas "apcirpt" vienādi.
Noteikti kāds lasa pirmās rindkopas un nikni domā: "Ko nu atkal šī jauniete sagaida? Lai pasniedz gatavu kūku ar ķirsīti tās galā! Kādēļ tad pati nenāk klajā ar kristālskaidru redzējumu - kā būt?" Te es varu dziļi ievilkt elpu un piedāvāt savu prioritāti!
Lai arī jau ļoti plašu diskusiju ir uzsākuši akadēmiķi, es vēlreiz vēlos uzsvērt, ka par ilgtermiņa prioritāti numur viens ir jānosauc izglītība un zinātne. Ja līdz ar visām jomām, astes galiņu pa maziņam cērt nost arī šai nozarei, tad man jāsaka, ka neredzu Latviju kā perspektīvu valsti nākamajos desmit gados! Arī citviet Eiropā, kur šis laiks met smagus kūleņus, finansējums zinātnei tiek mērķtiecīgi palielināts, piemēram, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, jo tas ir ilgtermiņa garants izglītotai un domājošai sabiedrībai. Atgādināšu, ka Latvijas Universitāte 2018.gadā ir plānojusi stratēģijā kļūt par vienu no 100 labākajām universitātēm Eiropā. Laikam tam visam būs jāpaliek ilūziju līmenī, ja reiz valdība tik dramatiski samazinājusi finansējumu augstākajai izglītībai- kā studente es šos sitienus izglītības budžetam sāku izjust pirmām kārtām uz savas ādas.
Manā skatījumā, pat ja valdība kategoriski atsakās pilnasinīgi ieguldīt līdzekļus augstākajā izglītībā, ir maksimāli jāpalīdz tiem, kas šobrīd būtu gatavi investēt izglītībā. Jāiedarbina nodokļu, kredītu instrumenti, lai motivētu un gandarītu tos, kas atbalsta izglītību.
Šobrīd pastāv 85% nodokļu atlaides ziedotājiem, bet kādēļ gan, piemēram, nevarētu palīdzēt studentu vecāku uzņēmumiem, kuru bērni studē kādā no Latvijas augstskolām, lai tie varētu palīdzēt arī citiem studentiem? Man, kā Latvijas Universitātes Fonda stipendiātei, ir svarīgi, lai turīgākajā sabiedrības daļā attīstās mecenātisma ideja - maksātspējīgo cilvēku atbalsts studējošajiem, bez pieprasījuma uz pašreklāmu, saprotot savu investīciju Latvijas nākotnes izaugsmē. Ar lielākās mecenātisma organizācijas Latvijā starpniecību, Latvijas Universitātes Fondu, 2008./2009. gadā atbalstīti jau 215 studenti no dažādām Latvijas augstskolām. Tas nozīmē, ka ir vismaz 215 jaunu, akadēmiski izglītotu un Latvijai lojālu jaunu cilvēku, kuros tiek ieguldīts šis uzticības garants nākotnei un kuri ir spējīgi pilnvērtīgi savas zināšanas ieguldīt Latvijas augsnē. Ja šo skaitli desmitkāršotu, tas nestu milzīgu pievienoto vērtību valsts intelektuālajam atbalstam.
Lai arī daudziem šķiet naivi vārdi "iedvesma", "cerība" un "sabiedrības motivēšana", tas, manuprāt, nozīmē ļoti daudz un var kļūt par katalizatoru uzticībai gan valdībai, gan pilnvērtīgai dzīvošanai Latvijas valstī. Kā mēs no tā visa tiksim laukā? Domāju, ka šo atbildi gaida gan Latvijas jaunieši, gan sabiedrība kopumā. Valdība var turpināt nodarboties ar ekonomikas bremzēšanu, kas pēc būtības ir genocīds pret Latvijas tautu, taču jauniešiem nepieciešams ideoloģisks un ticams orientieris valstij valdība, kas spējīga pastāvēt neatkarīgi no starptautiskajiem aizdevumiem, kā arī skaidri uzstāda mērķus nākamajai desmitgadei. Valdība, kas ir pietiekami saprātīga, lai pieņemtu izpildei to institūciju stratēģijas nostādnes, kuru sasniegšana paredz Latvijas valsts uzplaukumu. Šobrīd šāds skaidrojums un cerība trūkst ne tikai jaunatnei, bet arī pārējai sabiedrībai. Konkrēti jau runājot, tieši tāpēc augstākās izglītības budžeta apcirpšanu uzskatu par nācijas apzinātu pašnāvību.
Vēlos uzsvērt, ka mirklī, kad parādās mērķis, uz ko mobilizēties un skaidrs situācijas skaidrojums, jaunie spēj pārorientēties, īpaši, ja viņiem ir bijusi pieredze, darbojoties jaunatnes NVO, apgūstot arī neformālās izglītības prasmes un iemaņas. Šajā brīdī ir nepieciešamas zināšanas, lai radītu, ko esošajai situācijai atbilstošu. Varbūt ļoti vienkārši un triviāli, kā viens puisis rakstīja Jaunās Inteliģences Foruma pieteikuma anketā: "Ja trīs jauni cilvēki sanāk kopā un viņiem ir ideja, ar ko varētu nodarboties, pašvaldība vai skola iedod tukšās telpas un ļauj viņiem tur darboties, tad viņi nāk klajā ar savām idejām un apvienojas lielākās grupās...un tad tas ir tikai laika jautājums, kad radīsies Latvijas Nokia, jauna teleportācijas iekārta vai skaista dzejoļu grāmata (un te nav nepieciešama nauda), vienīgi - cerības došana un tas, lai pie varas esošie runā ar tautu un dod ticību tam, ka Latvijas jaunajam iedzīvotājam šeit ir iespējas sevi īstenot gan intelektuāli, gan sadzīviski".
Izglītība un zinātne ir tās, kas spētu šajos iepriekš minētajos trīs un vairāk jauniešos veidot pamatbāzi, lai viņi ilgtermiņā šajā vietā, ko saucam par savu valsti, saskatītu perspektīvu saviem sapņiem, to īstenošanai.
Nobeidzot savas pārdomas, vēlos vēlreiz atgādināt pie varas esošajiem politiķiem, ka sastādītās valdības deklarācijas realizācija un ierēdņi valsti nespēs noturēt stabilu ilgtermiņā, ja tajā ar sapratni neiesaistīs plašāku sabiedrību un akadēmiskos spēkus. Šī sadarbība ir vienīgais, kas spētu reabilitēt sabiedrības uzticību Jums. Politiķi, Jums jāspēj izskaidrot politiskie, ekonomiskie lēmumi un procesi, kā arī kopīgi ar sabiedrību un akadēmisko vidi jāsāk veidot tālredzīgāks plāns, lai mēs visi tajā varam iesaistīties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
