Tomēr, algām un dzīves līmenim pieaugot, pirms Covid-19 krīzes bijām pavisam tuvu tam, lai sasniegtu pozitīvu migrācijas bilanci, kā tas ir izdevies Igaunijai un Lietuvai: 2019. gadā migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā samazinājās tikai par 3,4 tūkstošiem, kas ir zemākais rādītājs pēdējo 30 gadu laikā.
Pēdējo nedēļu laikā man jautā, kas mainīsies pēc Covid-19 krīzes: vai varam sagaidīt jaunu emigrācijas vilni? Varbūt paradoksāli, bet atļaušos izteikt hipotēzi, ka Covid-19 izraisītās ikdienas dzīves pārmaiņas diasporas valstīs un kopējā dzīves vērtību pārskatīšana komplektā ar labām darba iespējām Latvijā varētu – tieši otrādi – rosināt lielāku skaitu valstspiederīgo atgriezties Latvijā. Svarīgi arī, ka atšķirībā no iepriekšējās krīzes varētu izdoties "noturēt ekonomiku" (kopējais IKP kritums ne lielāks par 10%) un izvairīties no masveida bezdarba un ienākumu sarukuma.
Augsti kvalificētu darbinieku algu līmenis tādās nozarēs kā inženierzinātnes, finanšu pakalpojumi, IKT, būvniecība, ražošana un valsts pārvalde jau ir sasniedzis pieklājīgu līmeni Eiropas salīdzinājumā un ik gadu turpina pieaugt ap 10% apmērā. Tāpat liela daļa uzņēmumu maksā nodokļus, strādā modernā vidē un kopumā piedāvā atraktīvas darbvietas, kā pietrūka iepriekšējās krīzes laikā.
Bez nopietniem pētījumiem varu tikai minēt, pie kāda algu līmeņa reemigrācija varētu sasniegt nopietnākus apmērus, tomēr, manā vērtējumā, piedāvātajam atalgojumam būtu jāsasniedz vismaz 1200–1500 eiro "uz rokas", kas arvien vairāk nozaru ir sasniedzams lielums. Protams, labu darbvietu daudzums reģionos stipri atšķiras, tomēr arī ārpus Rīgas ir apķērīgas pašvaldības, kas spēj piesaistīt investīcijas un labi apmaksātas darbvietas.
Atalgojums ir galvenais, bet ne vienīgais faktors, kas izšķirs, vai atgriezties Latvijā. Daudzos gadījumos nostrādās emocionālais faktors: vēlme pēc māju un piederības sajūtas, draugu un ģimenes tuvums, doma par bērnu saknēm un identitāti. Latvijā ir laba dzīves kvalitāte: tīra, droša vide, nav pārapdzīvotības un lielu sastrēgumu, laba izglītības un veselības sistēma, daudzi kultūras pasākumi, arī pilsētvide kļūst sakārtotāka, pateicoties Eiropas naudai. Kādam savukārt Latvija var izrādīties īstā "iespēju zeme" – uzsākot savu biznesu, atjaunojot dzimtas īpašumu vai iesaistoties sabiedriskās aktivitātēs, turklāt savā valodā un saprotamā vidē.
Arvien vairāk uzņēmumu, personāla atlases firmu un atsevišķas pašvaldības cenšas uzrunāt potenciālos darbiniekus ārvalstīs. Piemēram, darba kontaktu vietne "YourMove" jau vairākus gadus palīdz atrast kvalitatīvu darbu tautiešiem, kas grib atgriezties uz dzīvi Latvijā.
Der atcerēties, ka lielākā daļa emigrantu strādā attīstītās valstīs un apguvuši vērtīgas prasmes un tehnoloģijas, kā arī darba ētiku, tāpēc potenciālie reemigranti var būtiski uzlabot Latvijas cilvēkkapitālu. Un, jo vairāk darbaspēka piesaistīsim no diasporas, jo mazāka būs nepieciešamība veicināt trešo valstu imigrāciju.
Mans atgriešanās stāsts
Arī mēs ar ģimeni pēc vairāk nekā 10 gadu dzīves Beļģijā 2016. gadā atgriezāmies uz dzīvi Latvijā, un tas ir bijis viens no maniem labākajiem lēmumiem. Neskatoties uz divkāršu ienākumu kritumu, nevienu brīdi neesmu ilgojies atgriezties Beļģijā.
Piemēram, man tagad būtu grūti iedomāties dzīvot pilsētā, kurai 2–3 stundu rādiusā ir blīva betona apbūve un apdzīvotība. Dzīvojot Briselē, bija sajūta, ka ikkatrs kvadrātmetrs Beļģijas ir "apgūts" un "sakārtots", un tādu īstu, "nesamaitātu" dabas stūrīti, kur atslēgties no ikdienas skrējiena, nemaz nav iespējams atrast.
Godīgi teikšu, Beļģijā nopelnītais ir ļāvis šeit nodrošināt pamatlietas (piemēram, mājokli) un izveidot uzkrājumus nebaltai dienai, tādēļ ar mazākiem ienākumiem varam atļauties labu dzīves kvalitāti Latvijā. Savā ziņā esam "nopelnījuši" iespēju atgriezties Latvijā.
No savas pieredzes varu teikt, ka lēmums par atgriešanos tapa vismaz 3 gadu garumā: tas nebija spontāns lēmums pēc skaisti pavadītas vasaras Latvijas jūrmalā. Bija svarīgi "nobāzēties" Rīgā vismaz man, ar domu, ka sieva nodarbi piemeklēs jau pēc atgriešanās Latvijā.
9 soļi, kā palīdzēsim atgriezties Latvijā
1. Līdzīgi kā Īrijā vai Izraēlā – valstīs ar attīstītu diasporas politiku –, valsts iestādēm ir jārada visi apstākļi, lai reemigrācija var notikt ātri un saprotami, lai cilvēkiem ir viegli nokārtot formalitātes (darbs, mājoklis, pabalsti) un ikdienas dzīvi. Nepietiks ar sausām, birokrātiskām norādēm uz dažādiem Ministru kabineta noteikumiem.
2. Mazās algas ir lielākais emigrācijas dzinulis, tādēļ ir svarīgi sekot Igaunijas un Lietuvas straujajam darbaspēka nodokļu mazināšanas piemēram, kas atstāj cilvēkiem "uz rokas" krietni vairāk naudas: vai tā būtu IIN neapliekamā minimuma celšana līdz vismaz 500 eiro, sociālo iemaksu mazināšana vai citi pasākumi.
3. Arvien lielāks skaits valstspiederīgo ir nopelnījuši pensiju pēc 10 vai vairāk gadu darba ārzemēs un labprāt šos ienākumus tērētu, dzīvojot Latvijā. Tāpēc pensijas, kas nopelnītas, strādājot diasporā, nebūtu jāapliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Diemžēl koalīcijas atbalstītie IIN likuma grozījumi par diasporas pensijām pagaidām ir "pazuduši" Saeimas budžeta komisijas vadītāja Mārtiņa Bondara "dziļajās atvilktnēs".
4. "Altum" garantija bankas aizdevumam mājokļa iegādei ģimenēm vai jaunajiem profesionāļiem var piedāvāt praktisku labumu tiem, kas domā atgriezties. Latvijā ir daudz pamestu lauku māju, neremontētu dzīvokļu utt.: diasporas iekrājumi kopā ar banku aizdevumiem var palīdzēt sakopt Latvijas lauku un pilsētu vidi.
5. Valstiskā līmenī būtu nepieciešams ieviest speciālu skolu integrācijas programmu reemigrantu bērniem, lai palīdzētu iekļauties izglītības sistēmā, tostarp latviešu valodas intensīvos kursus vēl pirms mācību gada sākuma.
6. Būtisks jautājums ir, kā palīdzēt integrēties reemigrantu laulātajiem, kuri nav Latvijas valstspiederīgie, piemēram, nodrošinot iespēju uzņēmuma reģistrācijas un nodokļu formalitātes kārtot angļu valodā. Rīga ar labo IKT infrastruktūru un plašo aviosatiksmi var būt ērta vieta attālinātām darba iespējām.
7. Valsts un pašvaldības var beidzot saņemties likvidēt bērnudārzu rindas. Pozitīvi, ka valdība nesen ir ļāvusi pašvaldībām aizņemties Valsts kases līdzekļus vairāku pirmsskolas iestāžu būvniecībai un paplašināšanai tuvākā pusotra gada laikā.
8. Izglītības ministrija ir uzsākusi cīņu par atvērtību augstskolu pārvaldībā, tai skaitā, lai uz rektoru un profesoru amatiem varētu kandidēt arī tautieši no diasporas (ASV panākumus guvušā ārsta Uģa Gruntmaņa gadījums parādīja, ka vietējās "cunftes" nevēlas konkurenci). Vēl ir samazināti termiņi, kuros jāatzīst reglamentētās profesijas, t.sk. diasporā gūtās ārstu, arhitektu, juristu u. c. kvalifikācijas.
9. No valsts budžeta ir jāatbalsta diasporas svētdienas skoliņas, latviešu biedrības, bērnu nometnes, deju un koru kolektīvi, iesaiste Latvijas eksporta un tūrisma veicināšanas pasākumos. Šobrīd valsts atvēl nieka 0,2% no valsts budžeta, lai komunicētu un saglabātu saikni ar piekto daļu no valsts piederīgajiem.
Nenoliedzami, liela daļa tautiešu paliks dzīvot diasporā, īpaši tie, kas izveidojuši ģimenes ar cittautiešiem, un tas ir pilnībā saprotami. Tomēr svarīgi motivēt aizbraukušos un viņu ģimenes saglabāt saikni ar Latviju, jo viena daļa tautiešu vai viņu atvases pēc gadiem var pieņemt lēmumu atgriezties Latvijā.
Ceļa vārdi
Ceru, ka mans, kā arī citu tautiešu stāsti vedinās vismaz kādu tūkstoti ģimeņu tuvāko 2–3 gadu laikā plānot atgriešanos Latvijā. Ir vērts par to sākt domāt, un, iespējams, vienai daļai ir jau laiks rīkoties! Pēc Covid-19 ierobežojumiem un šaurības ilgi gaidītās vasaras brīvdienas Latvijā lai top par pirmo soli atgriešanās mājup plānā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
