Tādējādi šie traģiskie notikumi ir izraisījuši ne tikai vispārēju līdzjūtību, bet arī diezgan bīstamu parādību, proti, “starptautisko ietekmēšanu” jeb tā saukto “amerikāņu neoimperiālismu”. Vēl pirms traģiskās dienas Zbigņevs Bžežinskis pilnīgi atklāti raksturoja Ameriku kā mūsdienu impērisko hegemonu. Savā rakstu sērijā prestižajā žurnālā National Interest viņš aicina Ameriku likvidēt nestabilitātes avotus DA-Eiropā, Tuvajos Austrumos, Persijas Līča reģionā, tādējādi nodrošinoties pret to, ka kāda Eirāzijas valstu kombinācija varētu kļūt par izaicinājumu Amerikai. Par galveno kavēkli šādas politikas īstenošanai pats Bžežinskis ir vienmēr uzskatījis amerikāņu tautas nevēlēšanos saistīt savu likteni ar tik tālām un nezināmām zemēm. Tad, lūk, pagājušā gada septembris ir likvidējis arī šo kavēkli.
Kisindžers vairāku savu uzstāšanos laikā ir izteicis domu par to, ka pasaulei ir vajadzīgs līderis un viņš jau ir izveidojies.
Savukārt Hantingtons par galvenajiem iespējamajiem izaicinājumiem Amerikai uzskata konfuciānisma un islama kombināciju, proti, galveno draudu savai valstij viņš redz islama pasaules demogrāfiskajā pieaugumā un Ķīnas ekonomiskajā uzplaukumā.
Līdz ar starptautisko ietekmēšanu “izmainīto pasauli” raksturo arī “ierobežotās suverenitātes” jēdziena parādīšanās. Šī jēdziena idejisko shēmu ir izklāstījis ASV Valsts departamenta plānošanas nodaļas direktors Roberts Haass (Robert Haas) žurnālā The New Yorker. Raksta galvenā ideja ir saistīta ar to, ka suverenitāte uzliek pienākumus aizsargāt savus iedzīvotājus, nekādā gadījumā neatbalstīt terorismu u.c. Ja kāda valdība šos pienākumus nepilda, tad citas valdības un, pirmkārt, jau Vašingtona ir tiesīgas iejaukties (pie tam, gadījumā ar terorismu iejaukšanās tiek uzskatīta par preventīvu aizsardzību). Saskaņā ar šo jauno doktrīnu ASV pasludinās savas tiesības ietekmēt katru suverēnu, kura rīcība Vašingtonai liksies aizdomīga.
Šī situācija skar visus starptautiskās sistēmas locekļus bez izņēmuma – gan lielas, gan mazas valstis. Lielās valstis, reaģējot uz pārmaiņām pasaules politikā, veido savu diplomātiju, orientējoties uz sava varas potenciāla ja ne palielināšanu, tad vismaz saglabāšanu. Savukārt mazajām valstīm svarīgākais vēl joprojām ir viņu drošība jeb perspektīva arī turpmāk darboties kā patstāvīgiem starptautisko attiecību subjektiem (Austrumeiropas mazās valstis šīs iespējas cieši saista ar savu pievienošanos Eiropas struktūrām).
Līdz ar to, pievēršoties Latvijas ārpolitikai dotajā situācijā, varētu domāt, ka starptautiskās kaislības ap Irāku nostāda Latviju dilemmas priekšā, proti, atbalstīt vai nu Eiropas vairākumu, tādējādi atvieglojot sev integrāciju Eiropas Savienībā, vai apliecināt nepārprotamu lojalitāti ASV politikai, cerībā, ka tas vēl vairāk nodrošinās ceļu uz NATO. Taču, ņemot vērā faktu, ka pašu ES un NATO dalībvalstu vidū ir vērojamas domstarpības šajā sakarā, diez vai Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums šobrīd ir izdarīt konkrētu izvēli. Daudz svarīgāk, manuprāt, ir precīzi novērtēt pašreizējās globālās tendences, tādējādi iegūstot papildu manevra iespējas.