Visu Kaukāzā notiekošo sauc par cīņu pret terorismu. Tā to dēvē Krievija, tā to nosauc pasaules lielvalstu līderi. Piemēram, Šrēders, Širaks, Berluskoni un mazliet klusinātāk arī Bušs. Īstenībā Kremlis neatzīst, bet minētie politiķi izliekas nemanot, ka jau desmit gadus kalnos notiek karš.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Faktiski tas notiek jau piecpadsmit gadus, jo nevajag sašaurināt redzesloku tikai uz Krievijas un Čecenijas konfliktu. Armēnija un Azerbaidžāna par Kalnu Karabahu, Gruzija par Dienvidosetiju un Abhāziju. Tur notikušas līdzīgas traģēdijas kā Beslanas skolā, tikai mazāk afišētas, tāpēc mazāk zināmas. Neviens nesagrāba nekādu skolu, neizvirzīja nekādas prasības. Vienkārši atnāca vīri ar automātiem un granātmetējiem un noslaucīja no zemes virsmas nelielu apdzīvotu vietu.

Viens mans kolēģis vēl pirmā Čečenijas kara (1994.-1996.) laikā ieteica mazāk kritizēt abu pušu karotāju nežēlības un zvērības, jo “karā nav civiliedzīvotāju”. Viņam var piekrist. Pēc Beslanā izdzīvojušo ķīlnieku nostāstiem – gūstekņu saņēmēji gluži mēmi nav bijuši un pauduši, ka lielā mērā tā ir atriebība: vienam nejaušs Krievijas armijas lādiņš nogalinājis visu ģimeni, otram pēc kārtējās kratīšanas bez vēsts pazudis tēvs utt.

Krievija velti negrib atzīt, ka valstī ir karastāvoklis, jo kaut vai paraugoties uz Irākas armiju sakāvušajiem amerikāņiem ir skaidrs, ka tur karš tikai sācies un nebeigsies arī pēc visu okupantu aiziešanas. Tieši tāpat notiek arī Čecenijā, turklāt jāņem vērā divi būtiski faktori. Pirmkārt, jau minētā asinsatriebība, kura var materializēties arī pret galīgi neitrāliem cilvēkiem, tikai tāpēc, ka viņi it kā ir ienīstās valsts daļiņa.

Otrkārt, islama ticība, kurā lielākā laimība paredzēta tikai Allaha valstībā. Tātad mirušie bērni, kas nav paspējuši daudz sagrēkot, nokļūst paradīzes dārzos ātrāk par pašiem teroristiem. Kāds mans paziņa, kam PSRS laikos izdevās iekļūt trešās šķiras diplomātiskajā dienestā, dažus gadus aizvadīja Irānā vai Irākā (valsti precīzi par nožēlu neatceros). Tur viņam gadījies no upes izglābt slīkstošu puisīti. Un septiņus, astoņus gadus vecā zēna vecāki nav pateikušies glābējam, bet apbēruši ar vietējiem lamuvārdiem. Zēns taču gandrīz nokļuvis Dieva klēpī!

Beslanas krīze nemaz nevarēja beigties citādi. Rūpīgi pētīju Krievijas internetu un secinājums ir viens: izņemot ārstu Rošalu un bijušo Ingušijas prezidentu Auševu neviena oficiāla persona skolā nav rādījusies, bet telefoniskās sarunas nav notikušas. Militārpersonas atzīst, ka tika gatavots iebrukums, bet viss notika tikpat stulbi, cik stulbas bija fanātiķu prasības: izvest Krievijas karaspēku no Čečenijas, un piešķirt republikai neatkarību. Manuprāt, pilnīga bērnišķība, kas tikai demonstrēja kaujinieku vēlmi sarīkot pēc iespējas lielāku un asiņaināku pirti. Izdzīvojušie apgalvo, ka nokritis un eksplodējis viens no pie sienas pielīmētajiem spridzekļiem, kam sekoja masveida panika, pārējo spridzekļu eksplozija un griestu iebrukšana.

Vai upuru būtu mazāk, ja speciālā vienība pirms tam ielauztos telpās? Retorisks jautājums, jo arī tajā brīdī kāds varētu kaut ko uzspert gaisā. Domājams, ka rezultāts būtu identisks tagadējam. Krievijas augstākajām aprindām tomēr vajadzētu atbildēt uz dažiem jautājumiem, lai gan liekas, ka tas nenotiks. Pirmkārt, kāpēc tikai pēc pāris dienām tika atklāts, ka skolā ir pusotrs tūkstotis ķīlnieku, nevis trīs simti ar astīti, kā pauda Maskavas masu mēdiji un oficiālas amatpersonas. Otrkārt, kāpēc nenotika militārpersonu vai Kaukāza valstiņu vadītāju sarunas ar fanātiķiem. Treškārt, vai Krievijas vadoņi būtu gatavi skolas ieņemšanai, ja tā atrastos nevis Ziemeļosetijā, bet, teiksim, Piemaskavā ( attiecībā pret Beslanu vecais princips: kas tur, daži osetīni mazāk vai vairāk.).

Uz šiem jautājumiem atbildes acīmredzot jāmeklē zemtekstā starp dažādu valstsvīru dažādam intervijām, kuras neizpaliks. Vienu tomēr Krievijai vajadzētu atzīt: viss notiekošais nav pretterorisma operācija, bet notiek karš. Vācu analītiķi jau ir pauduši: nākotnē spēcīgākajai profesionālajai armijai galvenais ienaidnieks būs nevis cita profesionāla armija, bet nelielas kaujinieku vai teroristu grupas, kuras izmantos partizānu kara metodes, nežēlojot nevienu. Tā notika Beslanā, tā notiek Gruzijā, tā notiek Irākā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form