Ievēlējuši Saeimu mēs esam, lai varētu sākties kārtējās vaimanas, ka tas nav pareizs valsts parlaments, jo ministru amatiem izvirzīs nepareizās figūras. Šo klaigāšanu jau tagad dzird gandrīz visos interneta portālos, lai gan man liekas, ka daži aspekti ir būtiskāki par notikušajām vēlēšanām.
Pirmkārt, tie, kas te klaigā par nabadzību, nav tie mazturīgākie ļaudis, ja var atļauties izmantot datoru darba laikā vai arī to turēt mājā. Otrkārt, vēlēšanu tendence tomēr veidoja iespaidu par vēlētāju pamatsastāva (kam daudziem nav mājās datora) attieksmi pret vienu vai otru sarakstu vai tieši personālijām, kam gadījās ietapt šajās mazajās vēlēšanu lapiņās.

Vispirms var atzīt to, ka "zaglīgie" miljonāri nav tie vēlētāju neciestākie. Ir jau, protams, skaudība, ka es tā nevaru, tomēr pārsvarā balsojums ir bijis pozitīvs, jo iespējamo bagātnieku skaitā ir vairāku partiju pārstāvji. Faktiski no izkritušajiem der atzīmēt tikai Rihardu Eigimu, lai gan te ir vairāki faktori, kas ietekmēja vēlētāju izvēli. Sociāldemokrātu partija vispār neiekļuva Saeimā, kas zināmā mērā liecina par ieilgušu krīzi, jo dažs no LSDSP sarakstos iekļautajiem nebija ne labāks, ne sliktāks par uzvarētājiem. Vēl var atgādināt, ka Eigims nenoturējās pat Daugavpils mēra krēslā, iespējams, ir saistīts ar kontrabandas darījumiem, tomēr pats galvenais – viņš nav sabiedriska figūra. Par dažiem citiem pašvaldību vadītājiem var lasīt vai katru dienu, bet Eigims ar savu "Latgales gaismu" izgaismojās tikai pirmsvēlēšanu laikā. Var jau būt, ka Latgalē viņam izdevās savākt daudz balsu tikai pārējos Latvijas novados ir savi mēri un miljonāri, par ko balsot.

Būtiskākais, kāpēc tik lielu uzmanību pievērsu neveiksminiekam Eigimam ir fakts, ka, piemēram, Ainārs Šlesers ir Saeimā (iespējams, būs arī valdībā). Bet viņš bija viens no tiem visvairāk kritizētajiem politiķiem pirmsvēlēšanu laikā. Lai jau paliek reklāmas kampaņa, jo Pirmajai partijai ir tikai piecas vietas parlamentā (pārējās "Latvijas ceļam"). Šķiet, ka Šlesers balsotāju izpratnē tomēr kaut ko ir izdarījis ne tikai savā, bet arī valsts labā. Vienlaikus varu droši apgalvo, ka cita cilvēka bagātība tomēr nav tas būtiskākais kritērijs. Var nosaukt trīs personības, kam dažādu iemeslu dēļ Saeima pagaidām nespīd vai spīd ar gariem zobiem. Ingrīda Ūdre, Jānis Straume un Einārs Repše.

Pirmā vieta dāmai, kurai tika tik daudz kritikas kā savulaik KNAB vadītāja vietniecei Jutai Strīķei. Būšu cinisks, bet es laižu gar ausīm gan ZZS pārtēriņus iepriekšējo vēlēšanu laikā (komandā bija arī citi cilvēki), gan prezentēšanos krievu sarīkojumā Jūrmalā. Bet visvairāk iespaidoja epizode, ko mēdz atgādināt TV, kad aktrise Lilita Ozoliņa no aizkulisēm diriģēja savas aizbilstamās uzstāšanos Eiropas Savienībā. Par Straumi var teikt, ka viņam ceļā nostājās daži mutes bajāri no paša partijas, nevis nelielais skandāls ap dzīvokļa pirkšanu un pārdošanu. Balsojot par TB/LNNK, es Jura Dobeļa vai Pētera Tabūna vietā tomēr būtu izvēlējies Straumi. Un sāpju bērns Einārs Repše tikai savam nerimstošajam ekscentriskumam var pateikties par daudzajiem mīnusiem vēlētāju sarakstos.

Godīgi runājot, attiecībā uz vēlēšanām mani māc nepiepildāma ziņkāre – kā būtu sadalījušās balsis, ja ZZS sarakstā figurētu Aivars Lembergs, bet TP izvirzītu savu ierindas biedru Andri Šķēli (kaut vai divdesmitajā vietā kopējā sarakstā). Kas būtu, ja būtu? Tiesa, pašlaik mūs gaida jaunas peripetijas ar valdības koalīcijas veidošanu un ministru portfeļu sadali. Arī tās var izrādīties interesantas, jo vairāk tāpēc, ka daļa deputātu aizies strādāt valdībā, bet viņu vietā nāks citas personas.

Katrā ziņā tagadējā koalīcija sev ir nodrošinājusi pēcvēlēšanu rīta pirmās tiesības veidot jaunu valdību.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!