Guntis Ščerbinskis: Pašvaldību sputņiki
Foto: Publicitātes foto

Šajās dienās Latvijā tika slēgts Krievijas propagandas "Sputnik". Bet, kā jau bija gaidāms, Kremļa dzeguze nomainīja domēna vārdu un turpina kūkot. Šķiet, tikpat bezcerīga būs cīņa pret vietējās varas ruporiem – pašvaldību avīzēm, portāliem un televīzijām, kas tik ierasti netraucēti riņķo Latvijas mediju orbītā, kropļojot ne tikai preses tirgu, bet arī sabiedrības izpratni par demokrātiskas valsts pamatiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja par kaimiņvalsts informatīvo ielaušanos mūsu mediju telpā varas gaiteņos vēl ir manāms satraukums, tad vietējās varas sputņikos drīzāk pieņemts problēmas neredzēt. Tas arī saprotams, jo tām pašām partijām, kuru pārstāvji sēž Saeimas un ministru krēslos, svarīga ir arī vara pašvaldībās. Vēl jo vairāk, ja tā jau ir iegūta un jānotur par katru cenu.

Tieši tāpēc man nav ilūziju, ka politiskā līmenī būs vēlme aizliegt pašvaldību "mediju biznesu" un reglamentēt to informatīvās funkcijas izpildi. Vienīgais, uz ko var cerēt, ir sabiedrības izpratne un spiediens uz politiķiem gan pašvaldību, gan valsts līmenī, pieprasot pārtraukt barošanu ar ceturtās varas surogātiem, kurus cep par nodokļu maksātāju naudu.

Sabiedriskās televīzijas sarīkotā diskusija (LTV, "Tieša runa", 30.03.2016) par šo jautājumu rāda, ka izmaiņas pašvaldību "izdevējdarbībā" tiek torpedētas, liekot lietā demagoģiju un manipulācijas. Lai nosargātu klajus vietējās varas propagandas ruporus, tos cenšas samest vienā katlā ar labiem piemēriem, kur pašvaldību izdevumi patiešām pilda sabiedrības informēšanas funkciju. Tiek daudzināta arī pašvaldību autonomija, kas ļauj tai rīkoties bezmaz vai neierobežoti, tai skaitā, arī preses biznesā. Tad jājautā, kāpēc gan pašvaldības neuzstāda, teiksim, savus bankomātus, kad bankas tos slēdz?

Pašvaldību avīzes, lūk, pieprasot vietējā sabiedrība, kas turklāt esot noilgojusies pēc "labajām" novada vai pagasta ziņām – tas ir vēl viens arguments, kas skan šajā diskusijā. Patiešām, pozitīvas ziņas neatkarīgā medijā varai ir jānopelna ar neatlaidīgu un sūru darbu. Daudz ērtāk ir atmest kādu artavu nodokļu maksātāju naudas, lai nopirktu sev tīkamu un vēlamu vietējās dzīves atspulgu. Vai tam uzticēties, protams, ir katra paša brīva izvēle. Bet valstij pret to ir jābūt absolūti neiecietīgai, jo šie par nodokļu maksātāju naudu subsidētie surogāti negodīgā konkurencē nīdē alternatīvus informācijas avotus – medijus, kuri pilda ceturtajai varai uzlikto funkciju uzmanīt pārējās trīs varas, tajā skaitā pašvaldību varu. Neizlēmība šajā jautājumā faktiski nozīmē, ka tiek ignorētas sabiedrības pamattiesības un brīvības.

Nešaubos, ka cilvēkiem ir tiesības uz vietējām ziņām un šo vajadzību ne vienmēr apmierina reģionālie mediji. Tāpat ir skaidri redzama tendence, ka pašvaldības pēdējā laikā izvērš savu smadzeņu skalošanas darbību, jo īpaši interneta vidē. Tieši tāpēc šī joma prasa neatliekamu regulējumu, strikti nosakot, kādiem mērķiem atļauts tērēt sabiedrības līdzekļus. Pieļauju, ka ir nepieciešamība arī pēc regulējuma, kas ļautu veidot reģionālos vai vietējas nozīmes "sabiedriskos medijus", kuru finansēšanas kārtība un pārraudzība nodrošinātu to neatkarību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form