Pavasaris tradicionāli atnesis nopietnas «zobu sāpes» mūsu valsts autoceļu būvētājiem, uzturētājiem un arī lietotājiem. Ar katru nākošo gadu pieaug neatremontēto tiltu skaits un ceļu posmu kopgarums, arīdzan ceļu būvniekiem par jau padarīto nesamaksāto summu apjoms. To, ka ceļu sakārtošana — īpaši pēdējos gados — nav Latvijas valsts prioritāšu galvgalā, pierāda nepielūdzami skaitļi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
2001. gada beigās valsts autoceļu stāvokļa tehniskā inspekcija atzinusi sliktā stāvoklī esošus 2385 km no 8023 km jeb 30% Latvijas autoceļu ar melno segumu. Valstī kopā ir 378 km brūkošu galveno autoceļu (!!?) posmi, kuru atjaunošanai nepieciešami 20,5 miljoni Ls. Starp 1. šķiras autoceļiem brūkošo kategorijā jau 1078 km, kuru atjaunošanai vajag jau 42,9 miljonus Ls. No valsts 2. šķiras 2433 km asfaltētajiem autoceļiem lielāku vai mazāku remontu prasa 1460 km jeb 60%.

Tāds pats stāvoklis arī tiltu saimniecībā. Vairums Latvijas tiltu būvēti “krievu laikos”, kad dažādu objektīvu apstākļu pēc tika pieļauta nekvalitatīva celtniecība, kā arī pēc tam bijuši neregulāri vai bieži vien vispār nav veikti atbilstoši tiltu uzturēšanas darbi. Tādu tiltu kalpošanas laiks ir ap 50 gadiem, tāpēc tuvākajos gados uz valsts autoceļiem jārekonstruē vismaz 170 tiltu, bet sīkākus remontus jāveic vismaz 700 tiltiem. Ja tāda vidēja tilta rekonstrukcija izmaksā 200-300 tūkstošus Ls, bet sīkais remonts vidēji būs ap 25 tūkstošiem Ls, tad droši varam tēriņos tiltu nišā vien plānot vēl vismaz 50 miljonus Ls.

Varētu padomāt, ka, apzinoties situācijas arvien pieaugošo kritiskumu, mūsu valstsvīri par varītēm centušies ik gadu palielināt ceļu un tiltu remontiem un uzturēšanai paredzamās summas. Ak vai... Sausie skaitļi rāda pretējo. Piemēram, melno segumu nepieciešamā faktiskā ikgadējā atjaunošanas programma 1991. gadā bija 758 km, 1992. gadā — 58 (!??) km, līdz ar nelieliem kāpumiem un kritumiem nu jau neatkarīgajā Latvijas valstī maksimumu sasniedza 1999. gadā — 451 km. Pēc tam — uz leju vien... 2000. gadā — 265 km, 2001. gadā — 128 km, šogad — vairs tikai 117 km. Un tas pie normatīvās ikgadējās atjaunošanas programmas vismaz 1100 km ik gadus!

Tik pat skumīgs ir saremontēto un rekonstruēto tiltu ikgadējo programmu salīdzinājums. Normatīvi ik gadus paredzēts sakārtot 65 tiltus, bet laikā no 1995. gada līdz šodienai visvairāk iespēts 1998. gadā — 38, tad 1999. gadā — 24, 2000. gadā — 7, 2001. gadā — 8, šogad plānoti 9... Protams, strādāt uz ceļiem un tiltiem var tad, ja ir nauda. Iepriekšminētie skaitļi rāda — naudas katastrofāli paliek arvien mazāk.

Lai nodrošinātu autoceļu un tiltu ikdienas un periodiskās uzturēšanas izmaksas, ik gadus valstī būtu jāveic darbus 110,8 miljonus Ls vērtībā (2001. gada cenās), autoceļiem atvēlot 94,6 miljonus, tiltiem — 10, bet pārvaldīšanai, projektēšanai un izpētei kopā 6,2 miljonus Ls. Diemžēl, dzīvē viss ir savādāk t.i. tā, ka patlaban uz valsts ceļiem tieši pēdējos gados atlikto nepieciešamo darbu vērtība jau sasniegusi fantastiskus apmērus — 327,4 miljonus Ls (2001. gada cenās).

Būtībā ar ceļiem nupat esam «līdz kliņķim» nodzīvojušies. Kāpēc? Vismaz dažus veikumus ir vērts pieminēt. Par atskaites punktu labi der 1999. gads, kad tika atjaunots visvairāk melno segumu iepriekšējo astoņu gadu laikā un visvairāk (naudas izteiksmē) paveikts arī tiltu rekonstrukcijā. Togad valsts finansējums paredzēja valsts autoceļiem izmantot 40,5 miljonus Ls un Lauku ceļu programmai (ietverot tajā reģionālo programmu) — 7,1 miljonu Ls. Nākošajā — 2000. gadā — bāzes finansējums valsts autoceļiem tika prognozēts 48,7 miljonu Ls apmērā, taču Finansu ministrijas prognozes nepiepildījās. Iznāca vien valsts autoceļu programmām 33,2 miljoni Ls un reģionālajiem projektiem Lauku ceļu programmas ietvaros — 4,5 miljoni Ls. Īpaši jāizceļ Lauku autoceļu sakārtošanas un attīstības programmu, kuru kopīgi ar Autoceļu direkciju desmit gadu posmam (1998. — 2008.), bet īpaši detalizēti 1999. — 2001. gadam bija izstrādājušas kopdarbojoties visu Latvijas rajonu pašvaldības. Saskaņotu ar visām iespējamām institūcijām, to 1999. gadā iesniedza Ministru kabinetam, kurš to akceptēja.

Tomēr jau nākošais Ministru kabinets programmas darbību apturēja līdz 2001. gadam un tai paredzēto 10% finansējumu no naftas produktu akcīzes nodokļa noņēma par labu valsts pamatbudžetam. Bet Vietējās nozīmes lauku autoceļu sakārtošanai rajonu pašvaldības 2000. gadā bija cerējušas saņemt 10 miljonus Ls, ar ko saremontēt autoceļus 643,4 km garumā... Tiesa, plāksteris 2000. gadā ceļiniekiem tika izsniegts — 4,457 miljoni Ls no Satiksmes ministrijas pamatbudžeta. Pa visu Latviju iznāca 93 km izremontētu un no jauna uzbūvētu melnā seguma ceļu.

Latvijas ceļi sabrūk arī zem smagsvara auto riteņiem. Jo vairums mūsu labāko šoseju, kas nu kļuvušas arī par tranzītmaģistrālēm, nav projektētas un būvētas šodienas slodzēm. PSRS laikā, kad ceļus būvēja pēc GOST, arī mašīnas aprēķiniem pieņēma “made in USSR” — “kamazus”, “mazus” utt. Riteņi, asu skaits, riepu izmērs — viss bija savādāk. Tagad Latvijas bedrainajos, taču vēl izbraucamajos asfalta lielceļos valda “Scania”, “Volvo”, “Man” u.c. pasaulslavenu firmu lieljaudas vilcēji ar smagām “fūrēm”. Diemžēl, arī pārlādēti baļķvedēji.

Latvijā ir ap 40 specializētu ceļu un tiltu būves un remonta darbu firmu, vēl ap 40 būs tādu, kuras prot un spēj veikt atsevišķus šīs nozares darbus. Kā liecina Latvijas Ceļinieku asociācijas dati, 2001. gadā darbs uz ceļiem un tiltiem bija tikai kādām desmit firmām... Plus vēl vietējos ceļinieku uzņēmējus putina ārā bagāti un tāpēc dempingot ar konkursos piedāvātajām cenām gatavi ārvalstu ceļu būves kompāniju meitas uzņēmumi. Jau tā sūri un grūti pelnāmo Latvijas ceļinieku maizīti ņem nost! Kas būs pēc tam, kad galīgi panīks profesionāliem kadriem un darba tradīcijām bagātās vietējās ceļinieku firmas, nav grūti iedomāties...

Līdzekļu trūkums un reizē arī melnā seguma autoceļu virsmas katastrofālais stāvoklis licis būtiski izmainīties pielietojamo bedrīšu remonta tehnoloģiju īpatsvaram. 1998. gadā remontdarbos visplašāk lietotā tehnoloģija — 40% — bija asfaltbetona ieklāšana, nefrēzējot remonta vietu. Plaši — 35% — lietoja arī bedrīšu lāpīšanu ar bitumena emulsiju un šķembām, virsū uzberot smilts kārtiņu. Toties 2001. gadā šai tehnoloģijai jau absolūta dominante — 79%! Ko padarīsi — iznāk ātrāk, lētāk un tomēr savus divus trīs gadus izturēs tāds ielāpiņš. Tieši tāds arī tas “funktieris” — kamēr finansējums katastrofāli mazs, tikmēr ar lētākām metodēm, ar lētākām izmaksām pēc iespējas vairāk kilometru nevis atremontēt, bet pielāpīt. Šosezon vien — 400.000 kvadrātmetru platībā...

Ko tad dara tie “runasvīri, kam spēks rokā”? Finansu ministrs Bērziņš vēlas iekļaut valsts autoceļu finansējumam paredzētos līdzekļus valsts pamatbudžeta plānā. Tā teikt, lai garantētu finansējuma caurspīdīgumu un izlietojuma kontroli no valsts struktūru puses, kā arī finansējuma pieaugumu gadījumā, ja Latvijas ekonomika pēkšņi izdarītu strauju lēcienu uz priekšu...

Vienmēr tik tolerantais satiksmes ministrs Gorbunovs, kura nozari nu jau regulāri apdala(tāds iespaids radies) valsts budžeta “pīrāga” griešanas reizēs, savukārt, pret to iebilst — viņam labāk tīk pašreizējā finansējuma sistēma. Protams, tad saglabājas izdevīga un zināmā mērā neatkarīga situācija attiecībā uz VAF līdzekļu tērēšanu, taču, tieši pēc šāda modeļa strādājot, “vecākā darbu vadītāja” Gorbunova laikā Latvijas ceļinieki ir nonākuši krīzes situācijā...

Tiesa, Satiksmes ministrijas kabinetos pērn tapusi “Latvijas lauku autoceļu sakārtošanas un attīstības programma 2002. — 2004.gadam” un pats ministrs šopavasar strikti paģērējis no iekasētā akcīzes nodokļa VAF ieskaitīt jau 85% patlaban izdīkto 60% vietā. Vien jautājums — vai ar to būs līdzēts? Valdība, iespējams, iedos. Ja ne 85%, tad varbūt 80%. Jo teju klāt Saeimas vēlēšanas, kad vēl pavisam svaigus labos darbus vismaz valdošā koalīcija varēs vēlētājiem priekšā celt. Arī tāpēc, ka tālāk jau būtībā arī vairs nav, kur braukt, jo ES kandidātvalstī Latvijā, nozari vairākus gadus no vietas vārdzinot “izdzīvošanas režīmā”, vairs palikušas tikai dažas normālas šosejas...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form