Kārļa Ulmaņa autoritārā apvērsuma pieredze šodien atkal aktualizējas. Dažam labam tas šķiet ātrākais un lētākais risinājums, kā tikt pie jaunas varas elites. Ulmaņa apvērsums tā laika Eiropā nebija nekas unikāls, specifiski latvisks. Arī šodien partiju demokrātijas krīzi pārdzīvo gan vecā Eiropa, gan Krievija. Latvijai vienīgi ar pamatīgāku izgāšanos ekonomikas jomā ir izdevies šo jautājumu uz brīdi saasināt visvairāk.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Turpinot šo tematu, atsaukšos uz darba "Projekts Krievija" atsevišķām tēzēm par demokrātiju. Problēmu līdzība gan nenozīmē vienus un tos pašus risinājumus Latvijai un Krievijai.

*

Demokrātijas aizstāvji apgalvo, ka varu izvēlas tauta. Vara netiekot sagrābta ar spēku, tā neesot Dieva dota. Pati tauta izvēloties viscienīgākos pārstāvjus, kuriem deliģēt varu.

Izklausās saprātīgi. Bet ir viens liels "bet". Lai izdarītu pilnvērtīgu izvēli, ir nepieciešamas zināšanas. Un nevis virspusējas, bet gan ļoti dziļas zināšanas. Bez zināšanām nav izvēles. Vēlēšanas vienmēr novirzās no lietas būtības uz ārišķībām. Tikpat labi var organizēt tautas nobalsošanu jautājumā, kam piešķirt Nobela balvu kodolfizikā. Un drausmīgākais ir tas, ka tauta ies izvēlēties labāko kodolfiziķi, ja vien tiks labi noorganizētas vēlēšanas.

Vēstures pieredze rāda, ka lielos kolektīvos demokrātija principā nav iespējama. Neatbilstība starp demokrātijas teoriju un praksi pamanīta jau sen. Žans Žaks Ruso "Sabiedriskajā līgumā" rakstīja, ka lielu valstu vienīgā pārvaldes forma ir monarhija. Demokrātija var funkcionēt mazākos kolektīvos. Piemēram, sengrieķu polisā vai mūsdienu nelielā pašvaldībā, kur cilvēki izvēlas apzināti, jo pazīst viens otru. Pazīst nevis no videoklipiem un bukletiem, bet gan no dzīves.

Izglītība un zināšanas, lai gan nepieciešamas lietas, tomēr demokrātijas trūkumus nenovērš. Pat izglītoti cilvēki katru situāciju interpretēs no sava redzes un interešu viedokļa. Bet valsts pārvaldē nepieciešams skatījums uz valsts interesēm kopumā.

Demokrātiskās vēlēšanās biežāk uzvar visveiklākie blēži. Platons uzskatīja, ka sabiedrībā, kas pārsniedz piecus tūkstošus cilvēku, demokrātija neizbēgami pārvēršas plutokrātijā - proti, naudas varā. Un vislielākā nelaime ir tā, ka cilvēki ļaunumu saskata nevis sistēmā, kas ģenerē blēžus un zagļus, bet gan saasina uzmanību uz šo blēžu un zagļu nolamāšanu. Un viss. Vietā nāk tādi paši. Un tā pēc katrām demokrātiskajām vēlēšanām tauta nonāk pie viena un tā paša rezultāta.

Politisko manipulāciju rezultātā tauta tiek aplaupīta ar demokrātijas un brīvā tirgus lozungiem. Ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem. Agri vai vēlu manipulācijas posts atklājas, taču tad ar atsevišķiem spilgtiem notikumiem jānovērš uzmanība no lietas būtības. Klaunāde ar finanšu ministra interviju Bloomberg TV ir labs piemērs. Prasība pēc jaunām sejām ar svešvalodu zināšanām drīz vien var pārvērsties jaunā cirkā, ja kandidāti tiks izvēlēti pēc tādiem pašiem demokrātijas "labākajiem paraugiem".

Pretstatā visām pareizajām un labajām teorijām praksē demokrātija visbiežāk reducējas uz ekonomisko grupējamu cīņu par varu. Pārējais ir tikai demagoģija, kuras uzdevums ir mietpilsoņu muļķošana. Ja tauta grib dabūt visu un uzreiz, tad vēlēšanās vienmēr uzvarēs tas, kurš tautai labāk iedvesīs pārliecību, ka viņš var sagādāt tai visu un uzreiz.

Demokrātijas neatņemama sastāvdaļa ir nemitīga varas maiņa. Pakļaujoties tādiem nosacījumiem, vara vienmēr piederēs Tirgum.

ASV nebūtu spējušas pastāvēt tik ilgi, ja īstenotu to demokrātiju, ko pati sludina. Viņiem vienmēr ir bijusi nemainīga vara. Mainās tikai aisberga redzamās daļas kripatiņa. Pamats ir stabils un nemainīgs.

Demokrātijas pamatos ir ielikti divi pašiznīcināšanās mehānismi. Pirmais - pie varas nāk nevis lai domātu par sabiedrības kopīgo labumu, bet gan, lai kopīgo labumu pārdalītu par labu sev. Otrais - īsais varas laiks cilvēka egoismu dubulto. Patiešām ir liela muļķība zāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Bet tāda ir acumirklīgo labumu gūšanas pārņemtā cilvēka neprāta cena. Lai ieskatītos nākotnē un saprastu, kurp tas viss ved, ir nepieciešami visas planētas mērogā domājoši cilvēki. Bet mums ir problēma ar valsts mērogā domājošiem, kur nu vēl planētas...

*

Krievijā patlaban kā aktuālais risinājums tiek diskutēts jautājums par monarhijas atjaunošanu. Šķiet, valdošās aprindas šo virzienu atbalsta.

Latvijai kā neatkarīgai valstij šī recepte nederēs. Ulmaņveidīgam apvērsumam augsne gan tā kā būtu nobriedusi, bet nav spēka, kas to realizē. Un, varbūt - par laimi. Būs vien jādomā, kā tomēr pārveidot patreizējos demokrātijas mehānismus. Runa ir gan par vēlēšanu likumu, gan vispār partiju nozīmes mazināšanu valsts likteņu lemšanā, gan par ietekmīgu sabiedrisko organizāciju veidošanos.

Naiva šķiet cerība, ka tagad vienās jaunās ārprāta vēlēšanās pie varas nāks jauna elite. Tikpat naiva šķiet doma, ka tagad esošie politiķi ar izlīguma valdības lēmumu vienā dienā uzsāks jaunu dzīvi.

Vairāk par šo tematu skat. www.vissnotiek.lv

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form