Par varas elites tikumiem. Saruna ar politologu J. Ikstenu

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja runājam par Latvijas eliti, tad bieži vien ir pretreakcija  - nu vai tad tā ir elite? Vai elitei jāpiemīt kādai noteiktai kvalitātei?

 Neapšaubāmi katrā sabiedrībā ir elite. Jautājums - kāda ir šīs elites kvalitāte un kā mēs pie tās nonākam? Politiskā elite arī ir savas jomas elite. Superelite jeb tā elite, kas varbūt ir daudziem cilvēkiem prātā, kad šo vārdu piemin, ir tas, ko daži pētnieki sauc par varas eliti. Respektīvi, ļaužu grupa, kas saistīta ne tikai ar politiku, bet arī ļoti lielā mērā ietekmē lēmumu pieņemšanu. Ar sabiedrības zināmu līdzdalību, bet tomēr elite ir tā, kas atbildīga par lēmumiem. Un tu nevari pieņemt lēmumus bezatbildīgi. Tu esi par tiem atbildīgs un arī uzvedies atbildīgi, nevis kā mazs, niķīgs bērns, kurš ir ielaists rotaļlietu istabā.

Pie atbildības nonācām. Bet konkrētā situācija politiskajā elitē - ziepes savārītas lielas, nav neviena konkrēta atbildīgā. Tā ir sistēmas vai cilvēku vaina?

 Vispasaules finanšu krīze ir vainīgais... (jautājoši smaida)

Protams, es nesagaidu no 21. gadsimta politiķiem 19. gadsimta virsnieka rīcību, kuri par savu kļūdu nošaujas. Tas man šķiet ļoti tālu ne tikai no Latvijas politiķiem, bet vispār no politiķiem. Protams, ka politiķi visā pasaulē mēģina kaut kā attaisoties, skaidrot - kāpēc viņi ir pieļāvuši vienu vai otru kļūdu. Bet normālā situācijā tomēr viņi cenšas uzņemties politisko atbildību. Un lai cik varbūt iluzori tas nešķistu, bet atkāpšanās no amata ir veids, kā šo atbildību pieteikt: "Jā, es esmu atbildīgs!"

Līdzīgi kā ikdienā. Ja uzkāpjam uz kājas, mēs atvainojamies. Protams, no tā sāpes nemazinās, bet tas ir zināms žests. Tas rāda, ka tu esi audzināts, ka tev ir izpratne par lietu kārtību. Politikā tas ir līdzīgi - atkāpšanās ir sava veida atvainošanās.

Acīmredzot Latvijā mūsu politiskā elite nav tik labi audzināta, lai saprastu - kas kurā brīdī ir jādara pirmkārt. Acīmredzot kārdinājums atrasties tur, kur viņi atrodas, ir daudz lielāks par to, lai vienkārši atvainotos.

Es domāju, ka politiskās atvainošanās jēga ir ne tikai tajā, ka uzņemies vainu un parādi, ka tev ir kaut kāds goda kodekss, bet arī apstāklī, ka tas ļauj analizēt situāciju daudz veiksmīgāk, ļauj saprast cēloņus un neatkārtot to nākamajā reizē. Vismaz trīs minūtes padomāt un izdarīt secinājumus nākamajai reizei. Man šķiet, ka tas īsti politikā nestrādā.

Kā vēsturiski veidojusies Latvijas elite?

 Tā ir piedzīvojusi milzīgas elites pārmaiņas. Vēsturiski Latvijas teritorijā jau no 13. gadsimta bijusi vācu elite. Tai pakāpeniski no 18. gadsimta uzslāņojusies Krievijas jeb krievu elite. Pēc 1918. gada daļa šīs elites pazūd, daļa tiek marģinalizēta, jo saglabā savu ietekmi saimnieciski, intelektuāli. Un te nāk virsū latviešu elite.

Latvijas valsts dara ļoti daudz, lai šo eliti nostiprinātu ne tikai politiski, bet arī saimnieciski. Teiksim, caur valsts monopoliem. Īpaši pēc 1934. gada, kas ir - apzināts vai neapzināts -, bet elites nostiprināšanas mēģinājums.

Tad nāk 1940., 1945. gads, kad daļa elites tiek iznīcināta. Vēl 19. gadsimtā veidotās elites daļa tiek fiziski iznīcināta un daļa dodas ārpus Latvijas. Sabiedrība tiek mežonīgi noplacināta. Pēc tam tiek iepludināta cita elite, un tās elitārisms ir īstenībā salīdzinoši nosacīts. Padomju politiskā elite ne vienmēr nozīmēja īpašus sasniegumus. Tas nozīmē prasmi manevrēt.

Trimdas latvieši ir vieni no sekmīgākajām kopienām. Lielam ļaužu īpatsvaram, kas devās ārpus Latvijas, bija pietiekami labi sagatavotība. Viņi bija no izglītotām ģimenēm. No ģimenēm ar uzstādījumu - tev ir jāmācās, tev ir jāapgūst, tev ir jābūt sekmīgam. Tā nebija tāda patērnieciskā vidusšķira, kas vienkārši priecājās, ka ir nonākusi kaut kur citur.

Bet Latvijas politikā valda sajūta, ka neko labāku mēs nevarēsim atrast un ka mums jau ir labākais, kas iespējams...

 Jā, šī ideja ir dzīva vismaz kopš Vairas Vīķes-Freibergas, kurai arī šad tad bija jāpiedomā, vai spert radikālu soli attiecībā uz Seimu. Viņas atbilde bija, ka, nē, nē, nekas labāks nebūs. Ja mēs dzīvojam ar šādu pārliecību - lai ko arī nedarītu, nekas nemainīsies -, tad es domāju, ka vispār nav vērts dzīvot. Tas ir absolūti pesimistisks skatījums, pilnīga bezcerība.

Manuprāt, sabiedrībā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri gribētu iesaistīties politikā. Nevis demonstrāciju nozīmē, bet tiešām vēlētos nokļūt lēmumu pieņēmēju amatos. Bet nevis tāpēc, ka tas ir interesanti un tur ir iespēja apmierināt varaskāri vai korumpēties, bet tāpēc, ka viņi patiešām gribētu kalpot valstij un sabiedrībai.

Pašreizējā politiskā elite šos cilvēkus attur no nodoma, jo tajā ir ārkārtīgi daudz tikumu, kurus varētu saukt arī par netikumiem.

Kam jānotiek, lai vietā nāktu jaunā Latvijas elite?

 Latvijas politikā ir daudz līdzību ar Itālijas politiku. Un Itālijas politikā līdzīgs lūzuma punkts bija 90. gadu sākumā. Itālijas pieredze arī liecina, ka ne tuvu visa elite nomainās. Savā ziņā tiek atražota tieši varas elitē arī vecie netikumi.

Bet tas ir vismaz veids, kā kaut kas notiek. Itālijā pavērsiena punkts bija milzīgs korupcijas skandāls, kurā iesaistījās daudz politiķu. Faktiski tika reformēta vēlēšanu sistēma, notika ārkārtas vēlēšanas, vecās partijas pilnībā pazuda no politiskās skatuves un dažas citas parādījās vietā. Es domāju, ka mēs arī potenciāli stāvam šādu te satricinājumu priekšā. Jo kaut arī juridiski ļoti grūti pierādāmi, bet domāju, ka daudzi nojauš - ne viena vien partija, ne viens vien politiķis gūst ienākumus ja ne juridiski apšaubāmā veidā, tad morāli apšaubāmā veidā.

Cik ilgi tas tā var turpināties? Nezinu, man nav atbildes. Tas ir arī jautājums par sabiedrības iecietību, par gatavību rīkoties. Ja tiek raidīts signāls - bet tāpat jau nekas nemainīsies -, tad arī nekas nemainīsies. Ir jābūt ļaudīm elitē, un tieši tāpēc tā arī ir elite, ka tā ir spējīga uz neordināru, vizionāru rīcību, lai  cilvēkus uz to mobilizētu.

Cik daudz ir atkarīgs no politiskās, vēlēšanu sistēmas maiņas un cik - no sabiedrības domāšanas kopumā?

 Izglītība un audzināšana ir ļoti lieli kuģi, tāpēc mēs nevarētu cerēt, ka pēkšņi kaut kas izmainīsies. Es neliktu pārāk lielas cerības uz to, drīzāk ir jāskatās politiskās, vēlēšanu sistēmas virzienā. Galvenā problēma ir tā, ka nauda spēlē nevis vienkārši nozīmīgu, bet izšķirošu lomu vēlēšanu rezultātu ietekmēšanā.

Es nerunāju, ka kaut kas tiek nopirkts brutālā veidā. Bet ir pilnīgi skaidri redzams, ka pastāv sakarība - cik daudz naudas partijas iztērē un cik daudz vietas viņas iegūst. Jo vairāk iztērē, jo vairāk vietas iegūst. Protams, ir svarīgs atskaites punkts, no kura sāc tērēt naudu, bet principā kāpums ir ļoti līdzīgs. Kamēr neizmainīsim šo, tikmēr arī būs skeptiskā attieksme, jo partijas to apzinās un mēģina visādos veidos ģenerēt to naudu.

Naudas ģenerēšana ir tas, kas lielā mērā padara politikas procesu netīru un nepieņemamu arī potenciālās elites acīs. Neatrisinot šo nevar cerēt uz būtiskām pārmaiņām. Pretējā gadījumā sistēma nepārtraukti sevi atražos.

Pilnu intervijas tekstu un vairāk par šo tematu skat. www.vissnotiek.lv
Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form