Medību ētikas komisijas izveide
Diemžēl ir atsevišķi gadījumi, kad mednieku ētikas normas tiek pārkāptas un strīdi tiek risināti publiskajā telpā, metot ēnu uz visu medniecības nozari kopumā. Protams, mēs neesam unikāli. Darbā esmu ciešā saskarē ar medniekiem un mednieku organizācijām arī ārpus Latvijas – un šīs tendences visā pasaulē ir vienādas. Viss mainās, un arī mednieku kopienai jāmainās laikam līdzi, jo citu iespēju nav un ar to jārēķinās. Tāpēc brīdī, kad Medību likums tiks "kustināts", es no savas puses virzīšu priekšlikumu par Medību ētikas komisijas izveidi.
Manuprāt, situācija ir tam nobriedusi – vadošajām mednieku organizācijām, piesaistot atbildīgās institūcijas, tostarp Valsts meža dienestu, Valsts policiju, iespējams, arī Pārtikas un veterināro dienestu, būtu tiesības lemt par attiecīgām situācijām un mednieku kopienas iekšienē, teiksim tā, lemt par lielāku vai mazāku sava veida audzināšanu. Visi jautājumi viennozīmīgi nav jārisina ar sodiem vai aizliegumiem, taču ir acīmredzams, ka ir nepieciešama kāda institūcija, kas šāda veida strīdus un kutelīgas situācijas izskatītu, izvērtētu mednieku rīcību un noteiktu, vai nebūtu lietderīgi atsevišķam indivīdam gadu pastaigāt dzinējos un apdomāties, vai tas (rīcība) bija tā vērts.
Medību iecirkņu ieviešana
Vēl viens šobrīd risināms jautājums ir medību nomas līgumi. Pašreizējais process nav normāls – ir atsevišķi mednieku klubi, kuriem šie līgumi ir simtos – pieci, seši, septiņi un varbūt pat vairāk simtu – neesmu informēts par rekordistiem. Bet iedomājieties, kas notiek īpašuma piederības maiņas laikā pie visiem ikdienas procesiem – pērk, pārdod, pārreģistrē, dāvina u. tml. Pašreizējās datu aizsardzības sistēmas ietvaros izsekot līdzi informācijai nav iespējams, un mednieks var negribot kļūt par īpašuma robežu pārkāpēju.
Šajā sakarā ir doma noteikt medību iecirkņus, līdzīgi kā tas ir Igaunijā, – visa platība, kas ir iekšā pa ārējo robežu, ir apmedījama, bet privātīpašums ir neaizskarams. Ja kāds no īpašniekiem nevēlas, ka viņa platībās kāds medī, viņš par to informē Valsts meža dienestu, kas par to informē medniekus, kuri attiecīgi šajā platībā neiet un nedarbojas. Taču ar šo brīdi zemes īpašnieks uzņemas pilnu atbildību par dzīvnieku nodarītajiem postījumiem savā teritorijā, tai skaitā par slimību ierobežošanu un apkarošanu, kā tas ir, piemēram, ar Āfrikas cūku mēri. Šajā gadījumā tā būs zemes (meža) īpašnieka personīga atbildība. Ja šāds īpašnieks nepildīs savas saistības, tad kaimiņi, kuriem bebrs būs noslīcinājis 10 hektārus meža, aprēķinās zaudējumus un tiesā tos pietiesās.
No otras puses – ik pa laikam uzpeld reiderisma gadījumi – atrodas kāds vietējais "virsaitis" vai "iebraucējs", kurš pārpērk vai dažādos veidos pārslēdz medību tiesību nomas līgumus un izspiež vietējos kolektīvus no viņu tradicionālajām medību platībām. Ir bijuši gadījumi, ka "izspiež ārā" kādu konkrētu personu – izveido klubu apvienību, bet pēc tam kādu apvienības biedru klubu, kura teritorija atrodas apvienoto platību vidū, izslēdz ārā.
Aprēķinot, ka viņš ir "izslēgts no riņķa" un neturpinās sadarbības līgumu, viņa medību platība zaudē vispār jebkādu vērtību. Šādos gadījumos pret to ir jāvēršas likumiskā ceļā. Tur nav citu variantu, kā paskatīties, kuram Krimināllikuma pantam šāda rīcība atbilst, un "atsist" otram vēlēšanos tā rīkoties. Citu variantu nav. Mēs nevaram ierobežot privātīpašnieku, kaut gan mums jau tāpat tas privātīpašums ir ļoti nosacīts, relatīvs, ja salīdzina ar citām valstīm. Ja sāksim zemes īpašnieku vēl vairāk ierobežot, apspiest vai celt papildu prasības, tad lauku uzņēmēji tiešām taisnā ceļā aizbēgs uz Īriju.
Mednieku loma
Valsts deleģē funkciju – nosaka populācijas apsaimniekošanas kārtību un to, kādas sugas tiek apsaimniekotas. Pamatā lielākā daļa sabiedrības par to nav informēta – mednieki saņem valsts uzdevumu, kuru brīvprātīgi uzņemas, taču pilda to par saviem līdzekļiem savā brīvajā laikā, strādājot visas sabiedrības labā. Un dažkārt tas absolūti netiek novērtēts. Ja man ir medību nomas līgums, man ir visas saistības šai teritorijā. Ja bebrs, alnis, briedis vai kāds cits dzīvnieks no manas teritorijas aizies un nograuzīs meža jaunaudzi, tad tā ir mana atbildība un jaunaudzes īpašniekam ir pilnas tiesības prasīt man atlīdzināt zaudējumus.
Citās valstīs šādos gadījumos medniekiem ir lielas nepatikšanas, jo vietām tas ir jau attīstījies kā specifisks biznesa veids, piemēram, Vācijā ir apzinātas iedzīvotāju grupas, kuras savu ražu pat negrasās novākt, jo zina, ka dzīvnieki 100% to ražu noēdīs, nopostīs un viņi no apdrošinātājiem saņems kompensāciju. Apdrošinātāji savukārt attiecīgi liek samaksāt medniekiem. Tā kā sadarbojamies gan ar mežsaimniekiem, gan lauksaimniekiem, līdz šim mums izdevies izvairīties no tādas negodprātīgas prakses. Tas patiesībā ir liels sasniegums, jo vēl pirms 10 gadiem lauksaimnieki un mednieki bija divas karojošas puses – zemniekiem savvaļas dzīvnieki noēda sējumus, bet mednieki aizstāvēja savas tiesības.
Huligānisms un ētika
Nesen no kādas Kurzemes puses saimnieces saņēmu nepatīkamas fotogrāfijas, kurās kāda persona, visticamāk, mednieks, izlikusi uz viņas pastkastītes brieža dzimumorgānus, kā arī īpašumā izmesti izbalējuši kauli un vilku ķermeņi ar novilktu ādu. Cilvēks vērsās pie manis ar jautājumu, ko darīt šādā situācijā. Vietējie iedzīvotāji uzskata, ka tā ir liela zemes īpašnieka agresīva rīcība, kuras mērķis esot ar iebiedēšanas taktiku panākt savu teritoriju paplašināšanu. No kā tas ir aizsācies, kur tā sakne visam, grūti teikt, jo nepazīstu ne vienu, ne otru pusi, bet tas, ka šāda rīcība nav pieņemama neatkarīgi no tā, kāds ir bijis sākums, ir pilnīgi viennozīmīgi.
Skaidrs, ka šajā gadījumā ir pārkāpta mednieku ētika – mums tomēr ir apstiprināts arī Mednieku ētikas kodekss. Turklāt pats gadījums vērtējams kā huligānisms un privātīpašnieka tiesību aizskārums, plus dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu utilizācijas noteikumu pārkāpums – šai sakarā ir diezgan konkrēti noteikumi, kurus pārrauga Pārtikas un veterinārais dienests.
Vai tā ir lielummānija? Gadās, ka arī mednieki grēko, jo atsevišķi indivīdi ir sajutušies kā mazie kņazi savā vidē. It kā jau mednieks uz katra soļa var zaudēt licenci, bet ir, lūk, arī šādi gadījumi. Un atkal ir jautājums – kā to risināt sistēmiski? Vai tas ir vienīgi mednieku izglītošanas jautājums par to, kas ir ētika, vai tā tomēr ir pilnveidojuma normatīvo aktu bāze? Šādos brīžos visai mednieku kopienai ir jābūt ļoti uzmanīgai, jo katrs tāds atsevišķs gadījums ir kā lieli darvas klekši medus mucā. Viens šāds gadījums, kas saistīts ar kaut kādu privātu savstarpēju nepatiku, var izraisīt rezonansi publiskajā telpā, un tā savukārt atkal izraisīs alerģisku reakciju pret medniekiem. Tas būs viens no "Redz, kādi viņi ir, – slepkavnieki un absolūti huligāni, kuri neprot elementāri uzvesties!" gadījumiem. Kā tikt ar to galā mednieku kopienai? Arī te es atbildi redzu Medību ētikas komisijas izveidē.
Iespējams, kādam ekscentriskam savdabim šādas darbības liekas kā joks, taču katrā jokā ir tikai daļa joka – esam pieauguši cilvēki un šādas darbības ir ētikas pārkāpums. Neatkarīgi no tā, vai dzīvojam pilsētā vai laukos, mēs nespļaujam un nemetam savus izsmēķus kaimiņa balkonā. Ja īpašuma saimniece jūtas vajāta vai pat apdraudēta šādu darbību rezultātā, tas nav normāli, un šādas situācijas vispār ir nepieļaujami radīt – to tad arī vajadzētu risināt Medību ētikas komisijai. Tai nekādā gadījumā nav jābūt tiesai ārpus tiesas, bet mūsu kopienas iekšienē jābūt institūcijai, kas sāktu regulēt arī šādus gadījumus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
