2014. gadā stājoties spēkā Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ("Stambulas konvencija"), valstis, kas ir konvencijas puses, spēra nozīmīgu soli, lai stiprinātu valsts tiesību aktus un politiku cīņā pret šo problēmu.
Eiropas Savienība Stambulas konvenciju parakstīja 2017. gadā, bet pievienošanās procedūra apstājās Eiropas Padomē uz vairākiem gadiem. Šī situācija mainījās pirms trim nedēļām, kad Eiropas Padome pievienošanos konvencijai beidzot darīja iespējamu un paātrināja to. Tas ir daudzsološi dzimumu līdztiesības veicināšanai un labākai reaģēšanai uz vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.
Stambulas konvencijas ratifikācija nodrošina, ka ES ievēro tās starptautiskos standartus, ierosina pati savus visaptverošus tiesību aktus un konvencijā noteiktos pienākumus iestrādā visās ES politikas jomās.
Tieši pirms gada ES Komisija ierosināja direktīvu par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, kas papildina konvenciju un padara mūsu tiesisko regulējumu visaptverošu. Ar šo tiesību akta priekšlikumu ievieš visām dalībvalstīm kopīgus minimālos standartus attiecībā uz novēršanu, aizsardzību, atbalstu cietušajiem, tiesu iestāžu pieejamību, sadarbību un koordināciju starp dienestiem.
Mēs ierosinājām noteikt kriminālatbildību par vardarbību pret sievietēm, t. sk. par vardarbību tiešsaistē, piemēram, intīmu attēlu, video un audio datņu kopīgošanu bez piekrišanas vai draudiem to darīt un par naidīgiem izteikumiem tiešsaistē. Cīņa pret vardarbību tiešsaistē ir absolūti nepieciešama laikā, kad daudzu mūsu dzīves aspektu risināšana tiek pārvietota uz tiešsaisti, bet nav veikti nepieciešamie aizsardzības pasākumi, lai padarītu tiešsaistes telpu drošu katra cilvēka brīvai dalībai tajā.
Priekšlikumā arī paredzēta kriminālatbildība par izvarošanu, izmantojot definīciju, kas balstīta uz jēdzienu "piekrišana" visa dzimumakta laikā.
Stambulas konvencija kopā ar mūsu tiesību akta priekšlikumu, kad tas būs pieņemts, noteiks dalībvalstīm pienākumu pieņemt mērķtiecīgus pasākumus, lai sievietēm un meitenēm vienkāršotu ziņošanu par nodarījumiem un nodrošinātu atbalstošu vidi. Nosakot minimālos kritērijus visai ES teritorijai, šie tiesību akti mudinās dalībvalstis vēl vairāk pastiprināt savas prevencijas programmas un uzlabot pakalpojumus.
Saistībā ar Starptautisko sieviešu dienu es domāju par to, ko nākas izturēt vardarbību pārcietušām sievietēm gan Eiropas Savienībā, gan karadarbības apgabalos, piemēram, ja runājam par sievietēm Ukrainā. Vai arī par tām sievietēm, kuras dzīvo totalitāra režīma apstākļos, kā tas ir Afganistānā un Irānā.
Domās esmu pie tām sievietēm, kurām, lai izvairītos no vardarbības ģimenē, nācies veidot jaunu dzīvi, nesot lielu personisko upuri, uz visiem laikiem pamest savas mājas, meklēt jaunu darbu un jaunu skolu saviem bērniem.
Es domāju par to netaisnību un zaudējuma sajūtu, ko izjūt daudzas sievietes, saskaroties ar bezkompromisa izvēli – paciest vardarbību vai arī doties prom, nezinot, kurp dzīve aizvedīs.
Es domāju par pilsoniskās sabiedrības organizāciju nenovērtējamajā darbā izveidotajām daudzajām atbalsta grupām, kā arī par tajās plaukstošo sieviešu solidaritāti un jaunajām iespējām.
Es paļaujos uz to, ka dalībvalstis stingri un vienoti iestāsies pret vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, un vardarbību ģimenē, un aicinu tās papildināt tiesisko regulējumu, noslēdzot Stambulas konvencijas ratifikāciju un pieņemot ES ierosināto direktīvu.
Lai gūtu panākumus, mums ir jāveic aktīvāki pasākumi cīņā ar šī veida vardarbību. Pēdējo gadu laikā sieviešu un meiteņu situācija faktiski ir pasliktinājusies, parādoties jauniem riskiem, piemēram, izplatoties vardarbībai tiešsaistē.
Progress dzimumu līdztiesības jomā nav nedz pats par sevi saprotams, nedz arī neatgriezenisks. Mēs vienkārši nevaram atļauties atkāpšanos vai līdz galam nepārdomātu rīcību, apkarojot vardarbību pret sievietēm, jo citādi mēs tā arī paliksim zaudētājos.
Tiesību akti nedarbosies paši no sevis. Mums ir vajadzīga revolūcija, lai nākotnē vairs neciestu sakāves. Mums jāapkaro aizspriedumi pret sievietēm mūsu krimināltiesību sistēmās, policijas spēku darbībā, izglītības sistēmās, plašsaziņas līdzekļos un mājās.
Mums ir jārosina pārmaiņas kultūrā, mācot vīriešus un zēnus atturēties no vardarbības pielietošanas, tāpat kā sievietes un meitenes tiek mācītas būt neatkarīgām un izrauties no šādām situācijām. Arguments "puikas paliek puikas" ir nepieņemams.
Dzimumu līdztiesība būs sasniegta tikai tajā dienā, kad mēs visi piedalīsimies tās veicināšanā un saglabāšanā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
