Šī raksta mērķis nav pateikt kaut ko sliktu par mākslu vai kaut ko labu par terorismu. Šī raksta mērķis ir - nepretendējot uz "vienīgā pareizā" viedokļa atspoguļošanu - minēt argumentus par labu pieņēmumam, ka terorisma jēga un būtība ir meklējama nevis praktiskās dzīves, bet mākslas (visvairāk tieši postmodernās mākslas) sfērā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Rakstam iedvesmu radīja kaut kur dzirdēta atziņa, ka "teroristi ir pēdējie īstie mākslinieki, jo viņi ir pēdējie, kas patiesi spēj pārsteigt cilvēkus". Nezinu, kā ir ar pārsteigumu, bet jau pats vārds "terors" radies no latīņu vārda "terror" - "bailes, šausmas", bet vārdu "terorizēt" svešvārdu vārdnīca skaidro kā "vajāt, biedējot ar varmācību, slepkavībām; iedvest bailes, radīt apjukumu". Acīmredzami teroristi cenšas ietekmēt savu "mērķauditoriju" - sabiedrību un valdību - nevis ar saprātīgu argumentu palīdzību, bet izraisot spēcīgas emocijas. Līdzīgi arī daudzi postmoderni autori (no latviešu rakstniekiem varētu minēt, piemēram, Edmundu Frīdvaldu) apgalvo, ka literatūras (un mākslas vispār) mērķis ir radīt emocijas, jo spēcīgākas, jo labāk, un, tā kā mūsdienu ciniskais lasītājs ir kļuvis nejūtīgs pret prieku un bēdām, tad atliek vien izraisīt viņā riebumu, nepatiku, naidu. Es gan apšaubu, vai tiešām lasītājs ir spējīgs izjust vien bailes, naidu un riebumu, bet katrā ziņā šī emociju gamma izpaužas viskrasāk, tādēļ autoriem, kas vēlas iegūt pēc iespējas spēcīgāku publikas atsaucību, šis ceļš ir visērtākais.

Otra kopīgā pazīme postmodernajai mākslai un terorismam ir zināma pašmērķība, vērstība uz sevi, jēgas noslēptība - līdz pat šķietamai vai reālai bezjēdzībai, "mākslas mākslai" princips. Grūti taču saskatīt kādu tālejošu nolūku terorista-pašnāvnieka rīcībā, kuras vēstījums būtībā ir "tā kā jūs pret mani tik slikti izturaties, tad es par sodu uzspridzināšos, un jums no tā būs sliktāk!!!" Reti ir tie gadījumi, kad teroristi izvirza reālas, izpildāmas prasības, bieži vien šīs prasības nemitīgi mainās, līdz sasniedz neproporcionālus apmērus. Teroristu vēstījums skan nevis "jūs izdarīsiet to un to, un tad viss beigsies labi", bet drīzāk "jums vajadzētu darīt to un to, bet jūs jau tāpat to nedarīsiet, tāpēc viss beigsies slikti". Bieži vien šis vēstījums vispār nav nolasāms - nesen tika ziņots par teroristu-pašnāvnieku, kas publiski uzspridzinājies - un varas iestādes tagad pūlas noskaidrot, pret ko šis cilvēks īsti ir protestējis...

Trešā kopīgā iezīme ir jebkādu tabu pārkāpšana. Postmodernistam nav aizliegto tēmu, par kurām nedrīkstētu runāt, un teroristiem nav cilvēku, kurus nedrīkstētu iznīcināt. Nav pat runas par to, ka tiktu iznīcināti tikai militāristi vai tikai biznesmeņi, vai tikai kādas noteiktas nācijas pārstāvji - spēkā ir nejaušības princips. (Nesen lasīju šādu joku: "Izraēlas ruletes noteikumi: aizej uz autoostu un izvēlies maršrutu.")

Manuprāt, jautājums: "Kā piespiest teroristu neterorizēt?", tas līdzinās jautājumam "Kā piespiest mākslinieku neradīt mākslu?" Un atbildes nav ne vienā, ne otrā gadījumā. Pat nāves draudi nespēs apturēt teroristu (kurš pats labprātīgi dodas nāvē), un neefektīvs būs arī populārais ieteikums "izšaut viņus visus kā trakus suņus". Jo māksla ir nevis sabiedrības problēma vai problēmu cēlonis, bet gan sabiedrības problēmu atspoguļojums. Un terorisms - šis destruktīvais un ļoti lielā mērā bezjēdzīgais komunikācijas (jā, tieši komunikācijas!) veids - ir nevis mūsdienu pasaules slimība, bet slimības simptoms, un atrisināt cilvēces iekšējo nesaskaņu problēmu, izskaužot teroristus, ir tikpat loģiski kā mēģināt izārstēt saaukstēšanos, apspiežot šķavas...

Problēmas risinājums? Tā kā, pēc visa spriežot, terorisma cēlonis ir katastrofāli sliktais VISAS cilvēces (nevis kādu konkrētu nāciju vai indivīdu) emocionālais klimats, tad visdrošākās zāles pret terorismu būtu šī klimata uzlabošana visiem iespējamiem līdzekļiem. Līdzekļi ir seni, visiem zināmi, daudzkārt sludināti un... nepopulāri: iecietība, mīlestība, sapratne, iejūtība. Un vēl virkne pozitīvu saprašanās modeļu. Kas visi sākas ar personiskās atbildības uzņemšanos, ar savas personiskās mikrovides sakārtošanu.

Lieliem burtiem un vienkārši: pret terorismu un vardarbību IKVIENS vislabāk var cīnīties, nevis apsūdzot kādu citu neiejūtībā un nežēlībā, bet cenšoties tikt galā ar personisko neiejūtību un nežēlību. Vēl tiešāk izsakoties: jo vairāk mīlestības mēs sniegsim savam tuvākajam, jo lielāka varbūtība, ka viņš neapkārsies ar sprāgstvielām un neaizsvilinās degli mūsu ofisa pirmajā stāvā. Un, jā, būtu lietderīgi arī "uzsprāgšanas" - fiziskas vai emocionālas - vietā mēģināt saprātīgi un ar iecietību vienoties ar pretējo pusi. Ne tikai tālu un nepazīstamu musulmani vai čečenu, bet tuvu un pazīstamu šefu, padoto, dzīvesbiedru vai bērnu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form