Ingus Bērziņš: Panku laiks Latvijas Internetā

Konference bija iespēja divas dienas pabūt sabiedrībā, kurā pārsvarā cilvēki sociālpolitiskus un tautsaimniecības jautājumus aplūko, cenšoties atrast cēloņus problēmām un to risinājumus, nevis triviāli konstatējot apkārt notiekošos faktus, pievienojot tiem savu, bieži vien uz pavirši savārstītām zināšanu druskām balstītu, vērtējumu.

Gan konferences publiskajā daļā, gan neformālajās sarunās dažādi cilvēki dalījās ar mani pārdomās par Interneta lomu mūsdienu sabiedrībā, nodrošinot iespēju ikvienam, kam pieejams Internets, aktīvi piedalīties valsts attīstību skarošo jautājumu pieņemšanā. Proti, nu ir iespēja piekļūt pie informācijas par to, kādi lēmumi top varas gaiteņos, iespēja dot ieteikumus valsts politikas veidotājiem, iespēja publiskai domu apmaiņai, kas gaisina stereotipus un maldus...

Esot gandarīts par to, ka tiek atzīmēta manis pārstāvētas nozares progresīvā loma, tomēr vienlaikus norādīju sarunu biedriem, ka kvalitāte šādai virtuālai sabiedriskai diskusijai par valsts pārvaldes jautājumiem ir lielā mērā atkarīga no sabiedrības izglītotības. Pirmkārt, jau runa ir par to izglītību, ko dod vairāk vai mazāk apzinīga zinību apguve vispārizglītojošajās skolās sabiedrības mācības stundās, kad tiek izskaidrota valsts uzbūve, varu dalīšanas princips un citas socioloģiskās ābeces patiesības.

Otrkārt, runa ir par to izglītotību, kas nepieciešama, lai vēlētāji (un Latvijas īpašajā gadījumā, arī tā krietnā iedzīvotāju daļa, kas tādi nav) varētu konstruktīvi kritizēt valsts pārvaldes darbu. Informācijas sabiedrībā tā būtu jānodrošina medijiem, skaidrojot, kādi sociālpolitiski un tautsaimnieciski faktori ietekmē to, kas notiek valstī – sākot ar to, kas notiek ar partiju finansēšanas mehānismiem, beidzot ar to, kura amatpersona ir atbildīga par medmāsu algām un kā notiek to pieprasīšana, plānojot kārtējā gada valsts budžetu. Tātad no mediju kvalitātes ir atkarīga sabiedrības locekļu kvalitāte. Kādi mediji – tāda sabiedrība...

Šoreiz gan nerunāsim par mediju kvalitātes analīzi un to izpratni par sabiedriski politisko un tautsaimniecības procesu cēloņsakarību būtiskumu. Nerunāsim par cēloņiem, runāsim par sekām. Runāsim par pankiem. Un par pankiem šā raksta ietvaros es atļaušos dēvēt visus tos, kas izmanto Interneta piedāvāto bezšķēršļu publicitātes iespēju savu savdabīgo ideju paušanai.

Panki no laika gala ir bijuši tie, kas ir gribējuši, lai viņiem pievērš uzmanību, bet nav gribējuši strādāt. Tāpēc panki pulcējas tajās vietās, kur ir visvieglāk kļūt populāram maz strādājot. Panku pirmais bauslis skan tā: “Bļauj skaļi, un, galvenais bļauj kaut ko tādu, kas atšķiras no vairākuma domām!” Tāpēc panki visādi izkrāsojas, kā arī dauza automašīnas un veikalu skatlogus, vietās, kur sapulcējas, piemēram, daudzu valstu vadītāji. Šajās vietās taču ir daudzu televīziju kameras!

Pēdējā laika pieredze rāda, ka Latvijā ir pilns ar pankiem! Panki, manuprāt, ir cilvēki, kas izdod grāmatas, kā labāk deportēt visus krievus, lai gan, es pieņemu, ka katru rītu viņi kaimiņam Vaļeram smaidot saka “Dobroje utro!”, jo Vaļera ir visai noderīgs, kad jāpalūdz salabot pilošs ūdens krāns.

Internets ir pati pateicīgākā vieta panku kustībai, jo te, tāpat kā televīzijā, ir iespējams ātri vien tikt pamanītam, un, pats galvenais, tas ir pats ideālākais kanāls, lai veikli atrastu citus pankus, kas arī mokās ar jautājumu: Kā lai kļūst populārs, maz mācoties un strādājot? Internetā ir vēl labāk pankoties, jo te, ja grib vari palikt anonīms. Un tas pankam ir ļoti būtisks faktors, tāpēc ka bieži vien, lai tiktu pamanīts, jāpauž tik ekstrēmi uzskati, par kuriem, ja autora vārds būtu publiski zināms, var arī tikt piemērotas visai nopietnas sankcijas.

Skarbā realitāte ir tāda: Latvijas Internetā pagaidām joprojām ir tik daudz panku. Un tas nozīmē, ka joprojām ir visai tāls ceļš ejams, kamēr realizēsies manā patētiskajā ievadā izvirzītās vīzijas par Internetu kā mijiedarbīgu komunikācijas kanālu, ar kura palīdzību sabiedrība kontrolē valsts pārvaldi, iespaido regulējošu aktu pieņemšanu, izglītojas pati un izglīto savus vadītājus. Vārdu sakot, dara to, ko citiem vārdiem var saukt par “mazas, strādīgas, lepnas tautas vienotu rīcību, lai tās valsts mirdzētu starp citām kā labklājības un taisnīguma etalons”.

Vakar pēcpusdienā kāda sieviete zvanīja man uz redakciju un, nestādoties priekšā, izteica sašutumu, ka DELFI noņēmuši no pirmās lapas ziņu par kādas domubiedru grupas vēstuli prezidentei Vīķei-Freibergai. Es paskaidroju, ka katru dienu pulksten 16.oo DELFI portālā mainās visas pirmajā lapā redzamās ziņas, bet tās saglabājas redzamas, atverot rubriku “Sabiedrība”. Noslēpumainā zvanītāja nosodoši pavēstīja man, ka esot “ļoti žēl”, ka DELFI nesaprotot, cik šī ziņa ir svarīgāka par pārējām, un ka tai būtu izņēmuma kārtā būtu daudz ilgstošāk jāatrodas DELFI pirmajā lapā. Un tad es nolēmu uzrakstīt par pankiem.

Protams, ka pankiem ir tiesības norādīt prezidentei, kā viņai jāreaģē ASV – Afganistānas konflikta gadījumā. Protams, ka katram cilvēkam ir tiesības izteikties un meklēt visvieglākos kanālus savu domubiedru atrašanai. Pilnīgi pieļauju, ka šis ir labs precedents, lai turpmāk panki, kas grib tikt ievēroti, rakstītu prezidentei aicinājumu pret degunradžu izšaušanu Serengeti nacionālajā parkā vai par īpašu nodokļu atvieglojumu piešķiršanu tauriņu kolekcionāriem. Viņiem uz to ir tiesības. Man, savukārt, ir tiesības norādīt, ka panki diskreditē ideju par komunikāciju starp varu un sabiedrību Internetā, vismaz tādu, kādu es ceru to redzēt valstī, kurā vairākums cilvēku būtu pietiekami drosmīgi iespaidot lietas, ko spēj iespaidot, pietiekami iecietīgi pieņemt lietas, ko nespēj iespaidot, un pietiekami izglītoti, lai vienmēr atšķirtu pirmās no otrām.

P.S. Ļoti ceru, ka konflikts Afganistānā tiks atrisināts ar pēc iespējas mazāku upuru skaitu – tāds ir mans personīgais viedoklis šajā jautājumā.