Tālāk sekos trīs stāsti, kuru morāle ir vienkārša: Dievs, dod mums spēku nekad nenostāties stiprākā pusē, vai, citiem vārdiem sakot, censties demonstrēt savu piederību stiprākajiem.
Pirmais stāsts
Kāds mans tuvs paziņa, kurš ir ļoti ietekmīgs un visai turīgs cilvēks, nesen pastāstīja, kā viņš kārtojis dokumentus kādā no “Latvenergo” filiālēm, lai savai savrupmājai pievilktu papildus elektroenerģijas jaudu. Jāatzīmē, ka viņa māja atrodas tādā Pierīgas rajonā, kur čum un mudž no valstī pazīstamu turīgu politikas un privātbiznesa darboņu mājokļiem. Pēc diezgan ilgas un piņķerīgas procedūras, cilvēciskā sarunā atbildīgais “Latvenergo” klerks šim savam klientam bez maz vai ar apbrīnu atzinies – jūs esat vienīgais no visiem tiem varenajiem, kas te dzīvo, kurš pie mums vērsās kā ierindas klients, nevis ar kāju spēra durvis, saukdams “man vajag!”.
Otrais stāsts
Kādu dienu pie kāda Rīgas tirdzniecības centra ieraudzīju dzeltenu “Hummer” markas automobili, kurš bija novietots tieši veikala durvju priekšā invalīdu stāvvietā, lai gan, varu derēt, pie šīs mašīnas stūres nesēdēja cilvēks ar īpašām vajadzībām. Domāju, ka šis cilvēks ir diezgan gudrs, ja reiz sasniedzis tādu bagātību, ka var atļauties nopirkt šādu luksusa auto. Vēl es domāju, ka viņam arī ir laba stila izjūta, ja reiz no daudziem sava statusa demonstrēšanas veidiem izvēlējies nevis kaut ko no daudzajām banālākajām ārišķībām, bet tieši šo apvidus auto. Cik muļķīgi sanāk – viņš ir gudrs un stilīgs vīrs, bet nekad nesasniegs pilnību, jo viņam pietrūkst vienas niecīgas, bet ļoti nozīmīgas spējas – samērot savu gudrumu un stilīgumu ar sirdsapziņu.
Trešais stāsts
Kāds cits mans tuvs paziņa piedzīvoja nepatīkamu atgadījumu, kas varētu šķist pavisam nenozīmīgs sīkums, kādi gadās ik uz soļa. Taču, būdams ļoti emocionāls, šis cilvēks ilgu laiku par to satraucās. Bet arī šis stāsts lika aizdomāties par to pašu piederību vai nepiederību stiprākajiem.
Mans paziņa kādu dienu iebrauca stāvvietā, kur tiesības atrasties ir tikai viņa darbavietas un vēl dažu uzņēmumu automašīnām, bet aizliegt iebraukt citiem. Klāt pienāca kāds dusmīgs vīrs un uzbļāva “Brauc ārā!” Tā kā mans paziņa šo auto šajā pagalmā novietoja jau divus gadus, viņam ne prātā nenāca, ka kāds varētu auto neatpazīt. Protams, ja dusmīgais pagalma sargs būtu pieklājīgi jautājis “kur ir jūsu caurlaide?” vai ko tamlīdzīgu, mans paziņa būtu tikpat pieklājīgi atbildējis, bet šajā gadījumā vārds pa vārdam sācies ass strīds, kura laikā mans paziņa vairākkārt pieprasījis atvainošanos, bet sargs visu laiku atkārtojis “a, kas tu tāds esi, lai es tev atvainotos!”.
Pārāk bieži mēs saskarsmē ar citiem vadāmies pēc principa “a, kas tu tāds esi!”. Baigi gribas būt pietiekami stipram un nedemonstrēt savu piederību stiprākajiem. Baigi gribas vienmēr nostāties trauslākā, ja vēlaties – bālā zēna – pusē.
lai piedod labiņie
kas dzīvo šajā ielā
un savu labiņumu
rāda katru dienu
Tas gandrīz par to pašu tematu no Elsberga puses. Pilnā apjomā izdziedāts no šīgada skaistākā notikuma Latvijas mākslas pasaulē – “Hospitāļu ielas”. Ja ir laiks, te var noklausīties:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
