Valsts prezidents Egils Levits ir saņēmis Latvijā dibināto valsts un privāto augstskolu, koledžu, augstskolu vadības un lēmējinstitūciju, akadēmisko mācībspēku un studentu pašpārvaldes vēstules, kurās pausts viedoklis par Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajām izmaiņām augstskolu pārvaldības modelī.
2.
Valsts prezidents Egils Levits atzinīgi novērtē ieinteresēto institūciju aktīvo iesaisti diskusijās par piedāvātajiem risinājumiem augstākās izglītības sistēmas pilnveidē.
3.
Valsts prezidenta Egila Levita ieskatā nepieciešams virzīties uz tādu augstākās izglītības institūciju modeli, ko raksturotu mūsdienīgums un starptautiska atpazīstamība, kā arī spēja konkurēt Eiropas līmenī. Panākot augstākās izglītības institūciju kvalitatīvu un strauju izaugsmi, Latvijas augstākā izglītība kļūs konkurētspējīgāka un zināmā laika posmā varētu sasniegt izcilību Eiropas un pasaules līmenī.
4.
Saskaņā ar Satversmes 112. pantu ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta. Tomēr Satversmē garantēto tiesību uz izglītību spektrs ir plašs, un atbilstoši starptautiskajām tiesībām izglītības pieejamība aptver visas izglītības pakāpes un veidus, tai skaitā akadēmisko izglītību.
Satversmes tiesa savās atziņās ir norādījusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kas valstij ir jāregulē. Tāpēc valstij ir tiesības un arī pienākums noteikt tādu izglītības sistēmas tiesisko regulējumu, kas dod iespēju visefektīvāk sasniegt izvirzītos mērķus atbilstoši konkrētās izglītības pakāpei un veidam.
5.
Jebkuras izmaiņas sistēmā, kas veidota pirms daudziem gadiem iedibinātā kārtībā, ir saistītas ar izaicinājumiem un nepieciešamību pierādīt un skaidrot reformas lietderību un mērķi. Diskusijās ir izskanējuši dažādi viedokļi saistībā ar augstākās izglītības iestāžu autonomijas un pašpārvaldes principu ievērošanu, tipoloģijas noteikšanu un citiem jautājumiem.
Reformas mērķis ir uzlabot augstākās izglītības kvalitāti un veicināt zinātni, un šajos jautājumos starp visām iesaistītajām pusēm patiešām valda vienprātība.
6.
Diskutablāks jautājums ir par augstskolu tipizēšanu. Augstākās izglītības institūciju tipoloģijas mērķis ir skaidri iezīmēt šo institūciju struktūru, lomu un atbilstības prasības, definējot skaidrus uzdevumus katram augstākās izglītības institūcijas tipam. Reforma iezīmē galvenās augstākās izglītības institūciju tipoloģijas kategorijas. Universitāšu mērķis ir attīstīt zinātnisko pētniecību, īstenojot pētniecībā balstītu studiju procesu ar orientāciju uz augstākā līmeņa, īpaši doktorantūras (tostarp rezidentūras), studijām. Savukārt augstskolu uzdevumi ir specializēties tautsaimniecības attīstībā, cilvēkresursu un inovāciju radīšanā, attīstot stratēģiskās specializācijas atbilstoši nozares un reģiona attīstības vajadzību pieprasījumam. Mākslas un kultūras augstskolas savukārt īstenotu akadēmisko, pētniecisko un mākslinieciskās jaunrades darbību. Joprojām diskutabls jautājums ir par koledžu izslēgšanu no augstākās izglītības institūcijas tipa, par ko vēl būtu jāvienojas.
Izglītības un zinātnes ministrija ir devusi indikatīvos atbilstības kritērijus, kas augstākās izglītības institūcijām būtu jāsasniedz. Tomēr būtu jāizstrādā vēl detalizētāks un precīzāks kritēriju kopums, lai sasniegtu konkrētajam augstākās izglītības institūcijas tipam raksturīgos uzdevumus.
7.
Tāpat aktuāls ir jautājums par akadēmisko brīvību un akadēmisko domu. Ir izskanējuši jautājumi par augstākās izglītības institūciju identitāti un kopības sajūtu. Taču autonomija nenozīmē noslēgšanos savā vidē. Reformas gaitā būtiski radīt tādu augstākās izglītības institūciju pārvaldības sistēmu, kur lēmējvara ir atdalīta no izpildvaras. Kā rezultātā attiecīgās augstākās izglītības institūcijas padome varētu būt tā atbildīgā institūcija, kas lemtu par šīs institūcijas stratēģiju un finansējumu, šo lēmumu pieņemšanā iesaistot arī ārējos partnerus (piemēram, ārvalstu ekspertus, uzņēmējus, absolventu pārstāvjus). Savukārt Senāts uzraudzītu akadēmiskās brīvības ievērošanu, un rektors faktiski pārvaldītu augstākās izglītības institūciju. Nenoliedzami, augstākās izglītības institūcijas pārvaldības īstenošanā ir būtiska loma studentu pārstāvībai, un tai jābūt arī nodrošinātai.
Izglītības un zinātnes ministrija iezīmē būtiskas pārmaiņas augstākās izglītības institūciju pārvaldības sistēmā, kas ir atbalstāmas, taču daudzi jautājumi vēl ir atvērti, piemēram, par augstākās izglītības institūcijas padomes locekļu izvirzīšanu, rektora atlasi un ievēlēšanu u. c.
8.
Reforma paredz vairākus starpinstitucionālās sadarbības modeļus resursu koplietošanas un integrācijas jautājumos. Tāpat pastāv līgumiskas sadarbības iespējas par noteiktu resursu koplietošanu, saglabājot institūciju juridisko statusu. Papildus tiek paredzētas augstākās izglītības institūciju institucionālās apvienošanās iespējas, pievienojoties kādai esošai institūcijai vai vairāku institūciju saplūšanai, izveidojot jaunu institūciju. Piedāvātais risinājums mazina augstākās izglītības institūciju likvidācijas riskus saistībā ar reformā paredzēto prasību izpildes neiespējamību.
9.
Augstskolu pārvaldības reformas viens no mērķiem ir saistīts ar valsts pienākumu ieguldījumus izglītības sistēmā padarīt par prioritāti, vienlaikus veicinot ekselenci un pārdomātu specializāciju. Minētais sasaucas ar Satversmes 112. pantā ietverto būtību – nodrošināt plašu pieejamību augstākajai izglītībai, tādējādi veicinot sabiedrības labklājību, vienlīdzību, personības un sabiedrības izaugsmi.
10.
Nenoliedzami, ir pienācis laiks darboties mērķtiecīgi, par ko liecina konceptuālā ziņojuma izstrāde un ieinteresēto institūciju un ekspertu viedokļi. Taču, strādājot pie grozījumiem Augstskolu likumā, ir nepieciešamas tālākas padziļinātas diskusijas jau par katru no piedāvātā risinājuma īstenošanas veidiem.
11.
Un pats būtiskākais – Satversmes 112. pants būtu jāinterpretē tā, ka ar to jāsaprot tiesības uz kvalitatīvu izglītību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
